Izlīdusi no krāsns un uzposusies, Solocha kā krietna saimniece sāka apkopt istabu un nolikt katru lietu savā vietā; bet maisus neaiztika: tos Vakula ir ienesis, lai pats arī aizvāc! Velns pirms ielaišanās dūmenī bija nejauši atskatījies un ieraudzījis Cubu ar kūmu roku rokā jau tālu no mājas. Acumirklī viņš izlaidās no krāsns, šķērsoja viņiem ceļu un sāka no visām pusēm ārdīt sasalušā sniega kupenas. Sacēlās putenis. Viss gaiss tapa balts. Sniegs virpuļoja uz priekšu un atpakaļ kā tīkls un draudēja aizķepēt gājējiem acis, muti un ausis. Bet velns ielaidās no jauna dūmenī, stipri pārliecināts, ka Cubs ar kūmu griezīsies atpakaļ, atradīs kalēju un, droši vien, pacienās tā, ka viņš ilgi nevarēs ņemt rokā otu un gleznot aizskarošas karikatūras.
Patiesi, tikko bija sacēlies putenis un vējš sāka svilināt tieši acīs, ka Cubs jau sāka balsī nožēlot un, uzvilcis dziļāk galvai kapuci, mieloja lamas vārdiem sevi, velnu un kūmu. Taču šīs dusmas bija liekuļotas. Cubs bija visai priecīgs nar puteni. Līdz ķesterim bija atlicis vēl astoņas reizes garāks ceļa gabals par to, ko viņi bija nogājuši. Ceļinieki griezās atpakaļ. Vējš pūta no muguras, bet virpuļojošam sniegam cauri nebija nekas redzams.
«Apstājies, kūm! mēs, liekas, neejam pa pareizo ceļu,» Cubs teica, mazliet atkāpies. «Neredzu nevienas mājas. Ech, kāds putenis! Tu, kūm, pagriezies mazliet sāņus, vai neatradīsi ceļu, bet es pa to laiku pameklēšu te. Vai pats nelabais dzina vazāties pa tādu puteni! — Neaizmirsti pasaukt, kad atrodi ceļu. Ek, kādu klēpi sniega iegrūda acīs nešķīstais!»
Ceļš tomēr nebija redzams. Kūms, pagājies sāņus, klai- ņāja garajos zābakos šurpu turpu un beidzot uzklīda tieši krodziņam. Sis atradums viņu tā iepriecināja, ka viņš aizmirsa visu un, nokratījis sniegu, iegāja priekšnamā, nepavisam neraizēdamies par kūmu, kas palika uz ielas. Pa tam Cubam likās, ka viņš atradis ceļu. Apstājies viņš ņēmās kliegt pilnā rīklē, bet redzēdams, ka kūms nerādās, nolēma iet viens. Mazliet pagājies, viņš ieraudzīja savu māju. Sniega kupenas gulēja tai apkārt un uz jumta. Dauzīdams salā sastingušās rokas, viņš sāka klaudzināt pie durvīm un pavēloši uzsauca savai meitai atdarīt tās.
«Kas tev te meklējams?» bargi iesaucās iznākušais kalējs.
Cubs, pazinis kalēja balsi, mazliet atkāpās. «Ehē, nē, tā nav mana māja,» viņš runāja pie sevis: «manā mājā kalējs neieklīdīs. Tomēr, atkal, ja ieskatās, nav arī kalēja māja. Kā māja tā varētu būt? Lūk nu! nepazinu! Tā ir klibā Levčenko māja, kas nesen apprecēja jaunu sievu. Vienīgi tikai viņa māja ir līdzīga manējai. Tāpēc man arī no sākuma likās mazliet ērmoti, ka tik ātri esmu atnācis mājās. Taču Levčenko patlaban sēž pie ķestera, to es zinu. Kāpēc gan kalējs? … Ē, he, he, he! viņš velk pie viņa jaunās sievas. Lūk kā! Labi… Tagad es visu saprotu!»
«Kas tu tāds esi un kādēļ vazājies gar durvīm?» kalējs uzprasīja bargāk nekā iepriekš un pievirzījās tuvāk.
«Nē, neteikšu viņam, kas esmu,» Cubs nodomāja: «var notikt, ka vēl piekauj nolādētais izdzimtenis!» un, balsi pārgrozījis, atbildēja: «Tas esmu es, labs cilvēks! Esmu atnācis jums par prieku mazliet padziedāt ķekatu dziesmas pie loga.»
«Vācies pie velna ar savām ķekatām!» Vakula noskaities iesaucās. «Ko tu stāvi? Dzirdi! Vācies uz vietas ārā!»
Cubam pašam jau bija šis prātīgais nodoms, bet viņam bija dusmas, ka bija spiests paklausīt kalēja pavēlei. Likās, kāds ļauns gars viņu musināja un spieda pateikt kaut ko spītīgu. «Ko tu gan īsteni tā bļausties?» viņš teica tai pašā balsī. «Gribu ķekatot un diezgan!»
«Ehē! Tu, kā redzu, vārdiem neesi iebiedējams.» Tūliņ pēc šiem vārdiem Cubs sajuta stipri sāpīgu belzienu plecā
«Tu jau, kā redzu, sāc kauties!» viņš teica, mazliet atkāpdamies.
«Vācies! vācies!» kalējs kliedza un apveltīja Cubu ar otru belzienu.
«Ko tu?» Cubs iesaucās balsī, kur izskanēja gan sāpes, gan dusmas, gan apjukums. «Tu, redzu, kaujies ne pa jokam, pie tam vēl sāpīgi kaujies!»
«Vācies, vācies!» kalējs iekliedzās un aizcirta durvis
«Paskat, kā sadūšojies!» Cubs teica, palicis viens uz ielas. «Pamēģini tuvoties' Paskat kāds! Lūk, kas par lielu putnu' Tu domā, neatradīšu tev tiesu? Nē, draudziņ, iešu un iešu tieši pie komisārā. Tu vēl dabūsi redzēt! Neskatīšos uz to, ka tu esi kalējs un mālderis. Bet būtu jāapskata mugura un pleci: domāju — tur zili plankumi. Liekas, stipri būs satriecis, velna bērns. Žēl, ka auksts un negribas nomest kažoku. Pagaidi tik, velna kalēj, lai velns sadauza ir tevi, ir tavu smēdi: tu man vēl padejosi! Paskat, nolādētais kausli! Bet tagad taču viņa nav mājās. Solocha, domāju, sēž viena. Hm! Tas taču nav tālu no šejienes — vajadzētu aiziet! Tagad tāds laiks, ka mūs neviens nepārsteigs. Varbūt varēs arī to … Paskat, cik sāpīgi sadaudzījis nolādētais kalējs!»
Pakasījis muguru, Cubs sāka iet uz otru pusi. Tīksme, kas viņam bija sagaidāma, mazināja mazliet sāpes un darīja nejūtamu arī pašu salu, kas sprēgāja pa visām ielām, puteņa auru neapslāpēts. Pa brīžiem viņa sejā, kur putenis ar sniegu bija ieziepējis bārdu un ūsas veiklāk par kaut kuru bārddzini, kas varmācīgi tvēra savu upuri aiz deguna, parādījās saldliega izteiksme. Taču, ja sniegs nejauktu acu priekšā visu krustām šķērsām, tad vēl ilgi varētu redzēt, ka Cubs apstādamies kasīja muguru un runāja: «Sāpīgi sadauzījis nolādētais kalējs!» un devās no jauna ceļā.