Tai laikā, kad veiklais frants ar asti un kazas bārdiņu izlaidās no dūmeņa un atpakaļ tajā, aiz krāsns nejauši bija aizķērusies somiņa, kas tam karājās saitē pie sāniem un kur viņš bija paslēpis nozagto mēnesi. Somiņa atvērās un mēness, izlietodams šo gadījumu, izlaidās pa Solochas istabas dūmeni un cēli izpeldēja gaisa telpā. Viss kļuva gaišs. Putenis it kā nebijis. Sniega lauks ievizuļojās sudrabā un piebira kristālā zvaigznēm. Sals it kā pielaidās. Parādījās puišu un meiteņu bari ar maisiem. Atskanēja dziesmas, un retums bija tāda māja, pie kuras nedrūzmējās ķekatotāji. Brīnišķīgi spulgo mēness! Grūti izstāstīt, cik jauki ir tādā naktī būt smejošu un dziedošu puišu un meiteņu barā, kas gatavi uz visām nebēdnībām, kādas tik spēj iedvest jautri smejošā nakts. Biezā kažokā ir silti; salā vēl spirgtāk kvēlo vaigi, bet uz nebēdnībām gumda pats nelabais.
Meiteņu bari ar maisiem ielauzās Čuba istabā un apstāja Oksanu. Kliedzieni, smiekli, stāsti apdullināja kalēju. Visi aizgūtnēm steidzās pastāstīt skaistulei ko jaunu, iztukšoja maisus un lielījās ar veģiem, desām, pīrādziņiem, ko bija paspējuši pietiekami daudz savākt. Oksana, likās, bija pilnīgi apmierināta un priecīga čaloja te ar vienu, te ar otru, un smējās bez mitas. Ar kādu īgnumu un skaudību kalējs noraudzījās tādā jautrībā, un šobrīd viņš nolādēja ķekatas, lai gan citādi pats vai bez prāta bija par tām.
«Ech, Odarka!» jautrā skaistule pievērsās vienai no meitenēm: «tev ir jaunas kurpītes. Ak, cik skaistas! un zeltu izrotātas! Tev ir labi, Odarka, tev ir tāds cilvēks, kas tev visu pērk, bet man nav neviena, kas man apgādātu tādas lieliskas kurpītes!»
«Nebēdājies, mana nesalīdzināmā Oksana!» kalējs iesaucās: «es tev dabūšu tādas kurpītes, kādas reta pane valkā.»
«Tu?» Oksana teica, uzmezdama viņam ātru un augstprātīgu skatienu. «Gribu redzēt, kur tu ņemsi tādas kurpītes, ko es varētu aut kājās. Varbūt atnesīsi tās pašas, ko cariene valkā.»
«Skaties tik, kādas iekārojusi!» smiedamies iesaucās pulks meiteņu.
«Jā!» skaistule lepni turpināja: «esiet visas man liecinieces: ja kalējs Vakula atnesīs tās kurpītes, ko cariene valkā, tad dodu savu vārdu, ka tai pašā stundā kļūšu viņam par sievu.»
Meitenes aizveda sev līdzi gražīgo skaistuli.
«Smejies! smejies!» kalējs runāja, iziedams viņām līdzi ārā. «Smejos pats par sevi! Domāju un nevaru izdomāt, kur palicis mans prāts? Viņa manis nemīl — nu, dievs ar viņu! It kā visā pasaulē būtu vienīgi tikai Oksana! Paldies dievam, labu meiču ciemā diezgan ari bez viņas. Kas tad ir Oksana? no viņas nekad neiznāks laba saimniece: viņa ir tikai meistariene greznoties. Nē, pietiek! Laiks ir beigt muļķoties!» Tomēr tajā pašā laikā, kad kalējs apņēmās būt prātīgs, kāds Jauns gars izsauca viņa acu priekšā smejošās Oksanas tēlu, kas zobgalīgi runāja: «Pagādā, kalēj, carienes kurpītes, kļūšu tev par sievu!» Sirds viņam bija nemierīga, un viņš domāja vienīgi tikai par Oksanu.
Ķekatnieku pulki, puiši par sevi, meičas par sevi, devās no vienas ielas otrā. Bet kalējs gāja un ne redzēja, ne juta ko no tās jautrības, kam agrāk pieķērās vairāk par visiem. ,
Tikmēr velns pie Solochas ne pa jokam izplūda liegos glāstos: skūpstīja viņai roku ar tādu galantību kā tiesas piesēdētājs popa sievai, spieda roku uz sirds, izdvesa nopūtas un tieši pateica, ja viņa nebūs ar mieru apmierināt viņa iekāri un kā piederas apveltīt, tad viņš, būdams gatavs uz visu, metīsies ūdenī; bet dvēseli nodos tieši ellē. Solocha nebija tik cietsirdīga, turklāt, velns, kā zināms, bija ar viņu uz vienu roku. Viņai bez tam patika redzēt, ka tai arvien seko bars pielūdzēju, un viņa reti kad bija bez sabiedrības. Šo vakaru, turpretim, viņa bija nodomājusi pavadīt vienatnē, tāpēc ka visi ievērojamākie ciema iemītnieki bija ieaicināti uz svētku mielastu pie ķestera. Bet viss iznāca citādi: tikko velns bija izteicis savu prasību, kad pēkšņi atskanēja spēcīga galvas balss un klauvējieni. Solocha skrēja atvērt durvis, bet manīgais velns ielīda zemē nomestajā maisā. Nopurinājis no savas jērenīcas sniegu un izdzēris Solochas pasniegto glāzīti degvīna, galva pastāstīja, ka nav gājis pie ķestera, jo sacēlies putenis; bet, ieraudzījis viņas logā uguni, iegriezies pie viņas, lai pavadītu vakaru kopā ar viņu. Vēl galva nebija paspējis to pateikt, kad aiz durvīm atskanēja ķestera balss un klaudzieni. «Paslēp mani kaut kur,» galva čukstēja, «es tagad negribu sastapties ar ķesteri.» Solocha ilgi domāja, kur paslēpt tādu resnu ciemiņu; beidzot izvēlējās pašu lielāko maisu ar oglēm; izbēra ogles toverī, un resnais galva ielīda ar visām ūsām, galvu un kapuci maisā.
Ķesteris ienāca, krekšķinādams un rokas berzēdams, un pastāstīja, ka pie viņa neviens neesot ieradies un ka viņš no sirds priecājoties par šo gadījumu padzīvot mazliet pie viņas, un nav baidījies puteņa. Viņš piegāja viņai tuvāk, noklepojās, pieskārās ar saviem garajiem pirkstiem viņas kailajai, pilnīgajai rokai un ierunājās ar šķelmības un pašapmierinātības izteiksmi sejā: «Bet kas jums tas, lieliskā Solocha?» un, pateicis to, atlēca mazliet atpakaļ.
«Kā, kas? roka, Osip Ņikiforovič!» Solocha atbildēja.
«Hm! roka! He-he-he!» sirsnīgi krimšķināja ķesteris; būdams ļoti apmierināts ar sevi un atkal spēra dažus soļus pa istabu.
«Bet kas jums tas, mana dārgā Solocha?» viņš turpināja ar tādu pašu izteiksmi, pieiedams viņai no jauna klāt, ar roku viegli aptverdams viņas kaklu un atkal atlēkdams.
«It kā neredzētu, Osip Ņikiforovič!» Solocha atbildēja; «kakls, bet ap kaklu pērļu virkne.»
«Hm! Ap kaklu pērļu virkne! He-he-he!» un ķesteris atkal pasoļoja pa istabu, rokas berzēdams.