«Bet kas jums te, nesalīdzināmā Solocha? …» diezin, kur tagad būtu pieķēries ar savām garajām rokām ķesteris, ja pēkšņi neatskanētu klauvējieni pie durvīm un kazaka Cubā balss.
«Ak dievs, lieks cilvēks!» izbijies iesaucās ķesteris: «Kas nu būs, ja atradīs manas kārtas personu? … nonāks līdz Kondrata tēvam!.. .» Bet īstenībā ķestera bažas bija citāda veida: viņš baidījās vairāk no tā, ka tas nenāktu zināms viņa otrai pusei, kas jau bez tam ar savu briesmīgo roku no viņa biezās matu čupras bija iztaisījusi visplānāko. «Dieva dēļ, labdarīgā Solocha!» viņš lūdzās, pie visām miesām drebēdams; «jūsu labie darbi, kā teikts Lūkasa evanģelija trīspads … trīspad … Klauvē, nudien, klauvē! Ak, paslēpiet mani kaut kur.»
Solocha izbēra toverītī ogles no otra maisa, un miesās ne sevišķi pilnīgais ķesteris ielīda tajā un notupās pašā dibenā, tā ka viņam virsū varēja uzbērt pusmaisa ogļu.
«Labdien, Solocha!» teica Cubs, ienākdams istabā. «TU varbūt manis negaidīji, ko? Taisnība, negaidīji? Varbūt es iztraucēju? . ..» Cubs turpināja ar jautru un nozīmīgu izteiksmi sejā, kas jau iepriekš lika nojaust, ka viņa smagā galva pūlējās un gatavojās palaist kādu dzēlīgu un atjautīgu joku. «Varbūt jūs te pakavējat laiku ar kādu? … Varbūt tu jau esi paslēpusi kādu, ko?» Un pats sajūsminājies par tādu savu piezīmi, Cubs iesmējās, iekšķīgi priecādamies, ka viņš vienīgais tik bauda Solochas labvēlību. «Nu, Solocha, dod iedzert šņabīti. Liekas, nolādētais sals man aizsaldējis rīkli. Tad uzsūtījis gan arī dievs tādu Ziemsvētku nakti! KS plosās, dzirdi, Solocha, kā plosās… Ech, rokas sastingušas- nevaru atpogāt kažoku! Kā putenis plosās …»
«Atdari!» uz ielas atskanēja balss, ko pavadīja grūdiens durvīs.
«Kāds klauvē,» ierunājās aprimušais Cubs.
«Atver!» balss iesaucās vēl skaļāk.
«Tas ir kalējs!» izsaucās, ķerdams kapuci, Cubs. «Klausies, Solocha, liec mani, kur gribi; ne par ko pasaulē negribu rādīties šim nolādētajam izdzimtenim, kaut viņam, velna dzimumam, zem abām acīm rastos puni kaudzes lielumā!» Solocha, pati izbijusies, skraidīja kā sadegusi un apmulsusi norādīja Cubam ar zīmēm līst tai pašā maisa, kur jau tupēja ķesteris. Nabaga ķesteris nedrīkstēja izrādīt sāpes pat ne ar ieklepošanos vai nokrekšķināšanos, kad viņam gandrīz vai uz galvas uzsēdās smagais vīrs un novietoja savus sasalušos zābakus viņam gar abiem deniņiem.
Kalējs ienāca, ne vārda neteikdams un, cepuri nenoņēmis, gandrīz zvelšus nozvēlās solā. Bija noprotams, ka viņš visai nelabā omā. Tajā pašā laikā, kad Solocha aizvēra aiz viņa durvis, atkal kāds pieklauvēja. Tas bija kazaks Sverbiguzs. So jau vairs nevarēja noslēpt maisā, tāpēc vien jau, ka tādu maisu pat nekur nevarēja atrast. Viņš bija miesās turīgāks par pašu galvu un augumā lielāks par Cuba kūmu. Tāpēc Solocha ieveda viņu sakņu dārzā, lai uzklausītos visu to, ko viņš tai gribēja teikt. Kalējs izklaidīgi aplūkoja savas istabas kaktus, pa brīžiem ieklausīdamies tālu pa ciemu klīstošās ķekatnieku dziesmās; beidzot viņa skatiens apstājās pie maisiem. «Kāpēc šie maisi te mētājas? Jau sen bija laiks tos aizvākt no šejienes. Sī negudrā mīla padarījusi mani gluži par muļķi. Rīt svētki, bet istabā vēl līdz pat šim brīdim mētājas visādi lūžņi. Jānones tie uz smēdi!» Kalējs pietupās pie lielajiem maisiem, sizsēja tos stingrāk un gatavojās celt uz muguras. Bet bija redzams, ka viņa domas klīda diezin kur; citādi viņš būtu sadzirdējis, kā iešņācās Cubs, kad maisa sienamā saite aizķēra viņa matus un ka resnais galva sāka jau diezgan dzirdami žagoties. «Vai tiešām man neies ārā no prāta šī nelietīgā Oksana?» kalējs runāja. «Negribu domāt par viņu, bet jādomā bez mitas, un kā par spīti tikai par viņu vien. Kāpēc 1as tā, ka domas pret gribu lien galvā? Kas par velnu, maisā tapuši it kā smagāki nekā bija iepriekš? Tur, liekas, ielikts pie oglēm vēl kas. Esmu gan muļķis! aizmirstu, ka man tagad viss liekas smagāks. Agrāk varēju ar vienu roku saliekt un atliekt vara pieckapeiku un zirga pakavu, bet tagad grūti pacelt maisu ar oglēm. Drīz jau vējš varēs mani apsviest… — Nē'» viņš iesaucās, brīdi klusējis un saņēmies. «Kas es esmu par bābu! Neļaušu nevienam par sevi smieties! Kaut vai desmit tādus maisus — visus pacelšu.» Un sparīgi uzvēla plecos maisus, kurus divi spēcīgi vīri nevarētu panest. «Jāpaņem ari tas,» viņš turpināja, paceldams mazo, kur dibenā gulēja saritinājies velns. «Šajā, liekas, esmu ielicis savus darbarīkus.» To teicis, viņš izgāja no istabas, svilpodams dziesmiņu:
Ar sievišķi man nav ko pīties.
Aizvien trokšņaināk un trokšņaināk skanēja uz ielām dziesmas, smiekli un kliedzieni. Ielās drūzmējošais ļaužu pūlis bija vēl pavairojies ar pienācējiem no kaimiņu ciemiem. Puiši palaidņojās un ālējās, cik tik patikās. Bieži starp ķekatu dziesmām uzvilka arī kādu jautru dziesmiņu, ko turpat uz vietas bija paguvis sacerēt kāds no jaunajiem kazakiem. Tad atkal pēkšņi kāds no pūļa ķekatu dziesmas vietā uzrāva devības dziesmu un rēca pilnā kaklā:
Metiet, sviediet:
Varenus [2] dodiet!
Šķiediņu pikas!
\ Līkumu desas!
Smiekli apveltīja jautro dziedātāju. Pavērās mazie lodziņi, un kāda izdilusi vecenītes roka (mājās bija palikuši tikai vecenītes un nopietnie tēvi) pastiepās pa lodziņu ar desu vai pīrāga gabalu saujā. Puiši un meitenes aizgūtnēm stiepa pretim savus maisus un uzķēra guvumu. Kādā vietā puiši no visām pusēm ielenca meiteņu baru: troksnis, kliedzieni; kāds svieda sniega piku; cits tvēra pēc maisa ar visvisādiem labumiem. Citā vietā meičas tvarstīja puisi, aizlika viņam priekšā kāju, un viņš apvēlās kūleniski ar visu maisu. Likās,, jaunieši bija gatavi pavadīt līksmībās visu cauru nakti. Un nakts it kā tīši tik krāšņi zvīļoja. Un mēness gaisma likās vēl spožāka sniega atspīdumā. Kalējs apstājās ar saviem maisiem. Meiteņu barā viņš it kā saklausīja Oksanas balsi un smalkus smiekliņus. Visas dzīsliņas viņā ietrīsējās: nosviedis maisus zemē tā, ka ķesteris, kas tupēja maisa dibenā, ievaidējās aiz sāpēm un galva nožagojās pilnā rīklē, viņš ar mazāko maisu plecos aizgāja kopā ar puišu pulku, kas sekoja meitenēm, kuru vidū viņš saklausīja Oksanas baisi.