Tā gan: tā ir viņa! Stāv kā karaliene un dzirkstī melnajām acīm. Stalts puisis stāsta viņai kaut ko; domājams, ko jocīgu, jo viņa smejas. Bet viņa jau arvien smejas! It kā nevilšus, pats neapzinādamies kā, kalējs izspraucās pūlim cauri un atradās viņai blakus. «Ā! Vakula, tu esi te! labdien!» skais-, tule sacīja ar to pašu smīnu, kas Vakulam tikko nebija laupījis prātu. «Nu, daudz dāvanu sadabūji? E-e, kāds tev mazs maisiņš! Bet kurpītes, kādas karaliene valkā, dabūji? Sadabū kurpītes, tad būšu tava sieva . . .» un iesmē- jusies, aizskrēja meiteņu baram līdzi.
Kalējs palika uz vietas stāvot, kā zemē ierakts. «Nē, nevaru, nav vairs spēka …» viņš beidzot izdvesa. «Bet, mans dievs, kāpēc viņa ir tik velnišķīgi skaista? Viņas skatiens, un runa, un viss tā vien tik dedzina, tā dedzina.. . Nē, nav spēka sevi pārvarēt. Laiks darīt tam visam galu. Lai zūd dvēsele! Iešu noslīcināšos āliņģī, un ne gailis nedziedās pakaļ!» Apņēmīgiem soļiem viņš gāja uz priekšu, panāca meiteņu baru, nostājās Oksanai blakus un teica stingrā balsī: «Ardievu, Oksana! Meklē sev līgavaini, kāds patīkas, muļķo, ko gribi, bet manis šai pasaulē vairs neredzēsi.» Skaistule likās pārsteigta, gribēja kaut ko teikt, bet kalējs atmeta ar roku un aizskrēja.
«Uz kurieni, Vakula?» puiši sauca, ieraudzījuši kalēju skrējām. «Ardievu, brālīši!» kalējs attrauca. «Ja dievs dos, redzēsimies viņā saulē, bet šajā jau mums vairs kopā nestaigāt. Ardievu! Nepieminiet ļaunā! Sakiet tēvam Kondratam, lai aizlūdz par manu grēcīgo dvēseli. Sveces Brīnumdarītāja un Dievmātes svētbildēm neizkrāsoju aiz savām pasaulīgām rūpēm. Visu mantu, kas manā lādē, novēlu baznīcai!
Ardievu!» To pateicis, kalējs, ar maisu uz muguras, sāka no jauna skriet. «Viņš sajucis prātā!» puiši runāja. «Pazudusi dvēsele!» dievbijīgi nomurmināja garāmgājēja vecenīte: «jāiet, jāpastāsta, ka kalējs pakāries!»
Pa tam Vakula, noskrējis dažss ielas, apstājās atpūsties. «Kurp gan skrēju?» viņš nodomāja. «It kā jau viss būtu zudis! Izmēģināšu vēl vienu līdzekli: noiešu pie aizkrācieša Vēderainā Pacjuka. Viņš, kā ļaudis runā, pazīst visus velnus un izdarīs visu, ko gribēs. Iešu, jo dvēselei tā kā tā jāpazūd.» To dzirdot, velns, kas ilgi bija gulējis bez mazākās kustības, aiz prieka sāka lēkāt pa maisu, bet kalējs, domādaiiis, ka viņš pats aizķēris kā nebūt maisu ar roku un sakustinājis, uzsita pa maisu ar savu vareno dūri un, sakratījis to sev plecos, devās pie Vēderainā Pacjuka.
Šis Vēderainais Pacjuks bija tiešām kādreiz bijis aizkrācietis. Jau sen, gadu desmit vai varbūt pat piecpadsmit viņš jau dzīvoja Dikaņkā. Sākumā viņš dzīvoja kā īsts aizkrācietis: neko nestrādāja, trīs ceturtdaļ dienas nogulēja, ēda par sešiem pļāvējiem un izdzēra vienā reizē gandrīz veselu spaini; un bija jau arī kur visam tam novietoties, jo Pacjuks, lai gan augumā nebija liels, platumā toties bija krietni svarīgs. Turklāt ūzas, ko viņš valkāja, bija tik platas, ka kājas nemaz nebija redzamas, lai arī spēra cik platu soli sperdams, un likās, ka degvīna vāts veļas pa ielu. Varbūt ka tas arī deva iemeslu dēvēt viņu par Vēderaino. Nebija pagājušas ne cik nedēļas pēc viņa ierašanās ciemā, kad visi jau zināja, ka viņš ir pūšļotājs. Ja gadījās kādam kāda kaite, tūliņ izsauca Pacjuku; bet Pacjukam vajadzēja pačukstēt tik dažus vārdus, un kaite bija kā ar roku atņemta. Ja gadījās, ka izsalcis ciematnieks aizrijās ar asaku, Pacjuks prata tik veikli uzsist ar dūri pa muguru, ka asaka aizvirzījās, kur tai vajadzēja iet, nenodarīdama nekādas kaites ciematnieka rīklei. Pēdējā laikā viņš reti kur rādījās. Tam par iemeslu bija varbūt viņa slinkums vai varbūt arī tas. ka viņam jo gadus, jo grūtāk nācās izspraukties pa durvīm. Tad ciema ļaudīm vajadzēja pašiem uzmeklēt viņu, ja kādam bija kāda vajadzība pie tā. Kalējs diezgan nedroši atvēra durvis un ieraudzīja Pacjuku, kas sēdēja uz grīdas, pa turku parašai, neliela1 toverīša priekšā, uz kura bija bļoda ar ķiļķeniem. Šī bļoda stāvēja, kā ar nolūku tā nolikta, viņa mutes augstumā. Ne pirksta nepakustinājis, viņš viegli pielieca galvu bļodai un strēba šķidrumu, pa starpām satverdams zobiem pa ķiļķenam. «Nē,» Vakula nodomāja, «šis ir vēl slinkāks par Cubu: tas vismaz ēd ar karoti, bet šis pat roku nevīžo pacelt.» Pacjuks, kā redzams, stipri bija aizņemts ar ķiļķe- niem, tāpēc, likās, nemaz nemanīja kalēja ienākšanu, kas, tikko pārkāpis slieksni, dziļi jo dziļi klanījās viņa priekšā.
«Atnācu pie tavas žēlastības, Pacjuk!» Vakula teica, vēlreiz paklanīdamies. Resnais Pacjuks pacēla galvu un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
«Tu, kā saka, neņem ļaunā. .» sasparojies iesāka kalējs: «es uzņemu tādu valodu, ne lai tevi apvainotu, — esot mazliet rada velnam.»
Izteicis šos vārdus, Vakula nobijās, domādams, ka būs izteicies arvien vēl par krasu, par maz mīkstinājis stipros vārdus un, sagaidīdams, ka Pacjuks ņems toverīti ar visu bļodu un laidīs viņam tieši pa galvu, mazliet atkāpās sāņus un aizsedzās ar piedurkni, lai karstais ķiļķenu šķidrums neapplaucētu viņam seju.
Bet Pacjuks palūkojās un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
Sadrošinājies, kalējs apņēmās turpināt: «Atnācu pie tevis, Pacjuk, lai dievs tev dod visāda labuma pa pilnam, maizi proporcijā!» Kalējs dažreiz prata iespraust pa modernam vārdam, to viņš bija piesavinājies savā Poltavas dzīves laikā, kad krāsoja sotņikam dēļu sētu. «Man, grēcniekam, postā jāaiziet. Nekas pasaulē man nepalīdzēs. Kas būs, tas būs. Nākas lūgt palīdzību no paša velna. Kā domā, Pacjuk? kalējs teica, redzēdams, ka tas arvien vēl klusē. <>Ko lai es daru?»