«Ja vajadzīgs velns, tad arī ej pie velna!» Pacjuks atbildēja, nepaceldams uz viņu ne acis un turpinādams sukāt ķiļķenus.
«Tāpēc jau arī atnācu pie tevis,» kalējs atbildēja paklanīdamies, «domāju, ka, izņemot tevi, neviens cilvēks pasaulē nezina ceļu pie tā.»
Pacjuks nebilda ne vārda, pabeigdams ēst vēl pēdējos ķiļķenus.
«Esi tik laipns, labais cilvēk, neatraidi!» kalējs uzmācāi. «Speķi, desas, griķu miltus un audeklu, putraimus vai citu ko, ja vajadzība… kā jau tas parasts godīgu ļaužu starpa… neskoposimies. Izstāsti vismaz, kā, par piemēru teikt, nokļūt uz ceļa pie viņa?»
«Tam nav tālu ko iet, kam velns sēž plecos,» Pacjuks vienaldzīgi piebilda, nemainīdams stāvokli.
Vakula ieplēta uz viņu acis, it kā šo vārdu izskaidrojums būtu uzrakstīts viņam uz pieres. Ko viņš runā? viņa sejas izteiksme jautāja bez vārdiem, bet pusatvērtā mute bija gatava norīt pirmo vārdu kā ķiļķenu. Bet Pacjuks klusēja.
Tad Vakula pamanīja, ka ne ķiļķenu, ne toverīša vairs nebija viņam priekšā; bet to vietā uz grīdas stāvēja divas koka bļodas: viena bija pildīta vāreņiem, otrā bija krējums. Viņa domas un acis nevilšus pievērsās šiem ēdieniem. «Redzēsim,» viņš teica pats sev: <kā Pacjuks ēdis vāreņus. Noliekties viņš, droši vien, negribēs, lai strēbtu kā ķiļķenus un nav arī iespējams: vispirms vārenis jāiemērc krējumā.» Tikko viņš bija paspējis to pārdomāt, Pacjuks atvēra muti, paskatījās uz vāreņiem un vēl platāk ieplēta muti. Tai brīdī vārenis izlēca no bļodas, iemērcās krējumā, apgriezās uz otriem sāniem, palēcās uz augšu un viņam tieši mutē iekšā. Pacjuks noēda to un no jauna atplēta muti, un vārenis tādā pašā kārtā ielidoja viņam mutē. Viņa darbs bija tikai sakošļāt un norīt. «Lūk kādi ērmi!» kalējs nodomāja, atplēz- dams aiz brīnumiem muti, un tai pašā brīdī pamanīja, ka vārenis lien arī viņam mutē un notraipījis jau muti ar krējumu. Atgrūdis vāreni un noslaucījis lūpas, kalējs sāka pārdomāt, kādi brīnumi gan nav pasaulē un pie kādām mākslām cilvēks nonāk ar nelabā palīdzību, pie tam secinādams. ka vienīgi tik Pacjuks var viņam palīdzēt. «Lūgšu viņu vēlreiz, lai labi paskaidro … Tomēr, kāds velns! Šodien taču ir liesās kutjas diena, bet viņš ēd treknos vāreņus, gavēnī neatļautus vāreņus! Kāds es tiešām esmt; muļķis: stāvu te un krājos grēkus! Atpakaļ! . ..» Un dievbijīgais kalējs pa galvu, pa kaklu izskrēja no istabas.
Bet velns, kas tupēja maisā un bija jau laikus nopriecājies, nevarēja paciest, ka viņam izslīd no rokām tāds lielisks guvums. Tiklīdz kalējs nolaida maisu zemē, viņš izlēca iz tā un uzsēdās jāšus kalējam uz spranda.
Auksti drebuļi pārskrēja kalējam pa muguru; nobijies un nobālis. viņš nezināja, ko iesākt; gribēja jau pārkrustīties . . . Bet velns, pielicis savu suņa šņukuru viņam pie labās auss, sacīja: «Tas esmu es, — tavs draugs; biedra un drauga labā darīšu visu. Došu naudu, cik gribēsi,» velns iepīkstēja viņam kreisā ausī. «Oksana vēl šodien būs mūsu,» viņš čukstēja, pagriezis savu purnu atkal pret labo ausi. Kalējs stāvēja pārdomādams.
«Lai notiek,» viņš beidzot teica, «par tādu maksu esmu gatavs piederēt tev!»
Velns saplaukšķināja rokām un sāka no prieka lēkāt kalējam uz kakla. «Kalējs nu ir rokā!» viņš sevī domāja, «tagad atriebšos tev, balodīt, Dar visu tavu krāsošanu un velna izķēmošanu! Ko gan tagad teiks mani biedri, kad dabūs zināt, ka pats dievbijīgākais cilvēks visā ciemā ir manās rokās?» Velns iesmējās aiz prieka, iedomādamies, ka ķircinās ellē visu astaino cilti, kā dusmosies klibais velns, kas viņu pulkā skaitījās izdomās par pirmo.
«Nu, Vakula!» velns pīkstēja tāpat tālāk, neatstādams kaklu, it kā baidīdamies, ka kalējs neaizbēg, «tu zini, ka bez kontrakta nekas netiek darīts.»
«Esmu ar mieru!» kalējs sacīja. «Pie jums, esmu dzirdējis, parakstās ar asinīm; pagaidi, sadabūšu kabatā naglu.» Viņš pasniedzās ar roku aiz muguras un — caps! nogrāba velnu aiz astes.
«Paskat, kāds jokdaris!» velns smiedamies iesaucās: «nu, pietiek, diezgan jokots!»
«Pagaidi, halodīt!» kalējs iesaucās. «Bet kā tev patīk šis?» Pie šiem vārdiem viņš pārmeta krustu, un velns tapa rāms kā jērs. «Pagaidi tik,» kalējs teica, novilkdams viņu aiz astes zemē, «nu tu man zināsi kā musināt labus ļaudis un godīgus kristiešus uz grēkiem.» Te kalējs uzlēca jāteniski viņam mugurā un pacēla roku krusta zīmei.
«Apžēlojies, Vakula,» velns žēli ievaidējās, «visu, kas tev vajadzīgs, visu izdarīšu; atlaid tikai dvēseli nožēlot; nemet man virsū briesmīgo krustu!»
«Ahā, lūk, kādā balsī sāki dziedāt, vācietis nolādētais! Tagad zinu, kas man darāms. Nes mani šai pašā mirklī uz savas muguras! Dzirdi? Jā, lido kā putns!»
«Kurp?» prasīja noskumis velns.
«Uz Pēterburgu, tieši pie carienes!» Un kalējs sastinga no bailēm, sajuzdams sevi paceļamies gaisā.
Ilgi Oksana stāvēja pārdomās par kalēja savādajām runām. Jau kāda iekšēja balss viņai teica, ka viņa pārāk cietsirdīgi apgājusies ar to. Ja nu viņš patiesi ņemas un
izdara kaut ko briesmīgu! Ko var zināt! Varbūt viņš aiz bēdām iedomājas iemīlēt kādu citu un aiz dusmām sāk to vēl dēvēt par pirmo skaistuli ciemā? Bet nē, viņš mīl mani. Esmu tik skaista! Viņš mani nemainīs ne pret ko; viņš aušojas, izliekas. Nepaies ne minūtes desmit, kad viņš, droši vien, atnāk palūkoties manī. Esmu tiešām par bargu. Jāļaujas viņam it kā nevilšus noskūpstīties. Tad tik viņš būs priecīgs! Un nepastāvīgā skaistule jau jokojās ar savām draudzenēm. «Pagaidiet,» viena no viņām teica, «kalējs aizmirsis savus maisus. Skatieties, kādi šausmīgi maisi! Viņš ne tā kā mēs ķekatojis; man liekas, te ir metuši pa ceturtdaļ aunam, bet desas un maizi bez skaita. Lieliski! Visus svētkus varēs krietni izēsties.»