Zilā planēta
Fantastisku stāstu krājums
Literatūra ir laikmeta spogulis, tāpēc Zemes mākslīgo pavadoņu, kodolreaktoru un kibernētisku automātu laikmetā, dabiski, jāuzplaukst arī literatūras zinātniski fantastiskajam žanram. Protams, runāt par šā žanra pilnu plaukumu vēl būtu pāragri. Tomēr tā straujo izaugsmi, šķiet, nav iespējams noliegt.
Mūsu dienās fantastisko literatūru lasa gan sirmi akadēmiķi, gan pirmziemnieki. Daži meklē šajā žanrā tikai spraigu sižetu laika kavēklim, bet vairākums tajā atrod saistošu stāstījumu par dabas dižajiem noslēpumiem, aizraujošus minējumus par zinātnes un sabiedrības tālākās attīstības gaitām, cildeno atklājumu romantiku, nākotnes oreola apmirdzētus varoņu tēlus.
Ne vienam vien jaunietim (tas, starp citu, uzsvērts arī kosmonautu atmiņās) rakstnieku fantastu sacerējumi pavēruši plašākus apvāršņus, palīdzējuši izvēlēties konkrētu dzīves mērķi un ideālu. Tomēr šo sacerējumu audzinošo vērtību nosaka ne tikai pozitīvā priekšzīme. Daudzi no tiem ar īsti pamfletisku spēku atmasko ļaunumu, ko sabiedrībā un atsevišķos tās locekļos kultivē imperiālisms.
Kādreiz fantastiskos stāstus un piedzīvojumu romānus uzskatīja par zemākas šķiras literatūru. Šis uzskats izveidojās tai laikā, kad valdošās buržuāzijas interesēs grāmatu tirgu pārplūdināja mākslinieciski nevarīgas un idejiski tukšas sēnalu literatūras straume. Ja nu mēs ignorējam šo netīro straumi, kurā, atklāti sakot, bija pārstāvēti ne tikai minēto divu žanru darbi, 1.ad tūdaļ kļūst redzams, cik nepamatots ir pret fantastisko literatūru vērstais aizspriedums. Nav taču nejaušība, ka izcilākie fantasti (Zils Verns, Herberts Velss u. c.) sarakstījuši grāmatas, kas vēl pēc gadu desmitiem saviļņo miljoniem lasītāju!
Zinātniskajai fantastikai kā līdztiesīgam lielās literatūras paveidam, protams, jāatbilst visām tām prasībām, ko izvirza daiļliteratūrai. Ne zinātniskas, ne tehniskas problēmas nedrīkst fantastiskajos stāstos vai romānos aizēnot cilvēka domas un jūtas. Jo tikai ar cilvēka uztveres starpniecību jebkura parādība var kļūt par mākslinieciska attēlojuma objektu. Autora fantāzijai, lai cik pārdroša tā arī liktos, tomēr jābalstās uz nesagraujamu iekšējo loģiku. Citiem vārdiem, tai jābūt mākslinieciski patiesai. Un šāda fantāzija galu galā nav nekas cits kā vairāk vai mazāk iespējama realitāte.
Šie apsvērumi kaut daļēji rāda, cik pateicīgs un reizē grūts ir rakstnieku fantastu uzdevums. Tie zināmā mērā arī izskaidro, kāpēc šim žanram pēdējos gados pievēršas galvenokārt autori ar neparasti plašu erudīciju, zinātnieki — fiziķi, astronomi, biologi. Viņu literāra pieredze pagaidām vēl nav liela, un tomēr tieši viņiem pieder vislielākie nopelni šā ļoti vajadzīgā un populārā literatūras žanra attīstībā.
šajā grāmatā latviešu lasītājam mēģināts dot pārskatu par ievērojamāko padomju fantastu daiļradi. Diemžēl, izdevuma ierobežotais apjoms spieda stingri vētīt gan autorus, gan viņu darbus un dažus no tiem pat īsināt. Taču arī šādā veidā krājums, cerams, interesēs lasītāju, rosinās viņa domas, palīdzēs labāk saprast, ka visi mēs dzīvojam uz «Zilās planētas» un tikai no mums ir atkarīgs, kāda būs šī planēta rit.
Sastādītājs
A. un B. Strugacki
VIESI
Tagad, kad visa pasaule, aizturējusi elpu, klausās Deviņpadsmitā pavadoņa pelengācijas signālus un zvaigžņu kuģa «PSRS» apkalpe Gobi tuksnesī gatavojas startam, interesanti pārcilāt atmiņā dīvainos notikumus, kas tieši pirms gada norisinājās Dušanbes apkaimē.
Savā laikā populārzinātniskajos žurnālos parādījās ne mazums rakstu un apcerējumu par Viesiem.
Stāsti par «telemehāniskiem diversantiem» un «silīcijorganiskiem nezvēriem», tāpat kā dažādu «aculiecinieku» pretrunīgie ziņojumi pār degošiem kalniem, aprītām govīm un kravas mašīnām, pat toreiz neizturēja kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā nesalīdzināmi sarežģītāki par visiem šiem izdomājumiem.
Tūlīt pēc Lozovska slavenās radiogramas kļuva skaidrs, ka Dušanbes komisijas oficiālais pārskats tik ātri vēl neparādīsies atklātībā, tāpēc profesors Ņikitins ierosināja, lai viens no nedaudzajiem īstajiem lieciniekiem publicē presē patiesību par Viesiem.
— Pastāstiet to, ko redzējāt pats savām acīm, — viņš man teica. — Un, protams, izmantojiet arī Lozovska dienasgrāmatu.
Iekams sāku stāstījumu, gribu brīdināt, ka visiem spēkiem centīšos ievērot profesora norādījumu — runāšu tikai par Saviem iespaidiem un izklāstīšu notikumus tā, kā tie risinājušies no arheoloģiskās grupas viedokļa.
Toreiz mūsu grupa pētīja tā dēvētās Apīdas pils teritoriju, apmēram simt kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas. Grupas sastāvā bija seši cilvēki: trīs arheologi — grupas vadītājs Boriss Lozovskis, mans vecais draugs tadžiks Džamils Karimovs un es. Bez tam divi strādnieki un šoferis.
Apīdas pils — kādus trīsdesmit metrus augsts paugurs atrodas šaurā kalnu ielejā. Šeit pa oļiem nosētu gultni tek neliela upīte, ļoti tīra un vēsa. Tai blakus aizvijas ceļš uz Pendžikentas oāzi.
Paugura virsotnē notika izrakumi, lejā bija ierīkota arheoloģiskās grupas nometne. Skaidrības labad jāpiebilst, ka trešā gadsimta tadžiku pilī jūs neieraudzīsiet masīvas, robotas sienas, paceļamus tiltus un drūmus apakšzemes cietumus. Atrakti divi trīs līdzeni laukumiņi, kurus apjož neliels kvadrātveida valnis. Faktiski no pils saglabājusies tikai grīda. Te var atrast apdegušu koksni, māla trauku lauskas un, diemžēl, ne mazumu skorpionu, bet, ja laimēsies, — arī vecu, apsūbējušu monētu.
Grupas rīcībā bija mašīna — vecs gaziks, ko izmantojām arheoloģiskai izlūkošanai, veicot tālus braucienus pa drausmīgiem kalnu ceļiem. Dienu pirms Viesu ierašanās Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem. Mēs gaidījām viņa atgriešanos četrpadsmitā augusta rītā. Taču mašīna neatgriezās, un ar šo faktu iesākās visneparastāko atgadījumu virkne.