Bet no vienaldzības un truluma spēj glābt tikai darbs. Diemžēl, darba raķetē ļoti maz. Apskate un sīki remonti daudz laika neprasa. Vienīgā nodarbošanās ir astronomiskie novērojumi. Mēs, piemēram, sastādām zvaigžņu katalogu: mērām attālumus līdz zvaigznēm.
Lidojums rit vienmuļi: gadiem ilgi nekas nenotiek. Tomēr katastrofa var iestāties kuru katru mirkli. Izplatījums taču nav gluži tukšs. Tajā sastopami meteorīti, putekļi, pat gāzu mākoņi. Lidojot šādā ātrumā, tie var radīt nopietnas briesmas. Kosmiskie putekļi lēni sagrauž kuģa segumu, metālā rodas bojājumi, tāpēc kādam no apkalpes jādežurē.
Šīs vientuļo dežūru stundas panesamas visgrūtāk. Atmiņā parasti uzpeld Zemes ainavas. Gribas paklaiņot pa laukiem un mežiem. Gribas būt ļaužu pūlī — stadionā vai metro stacijā. Domas neviļus kavējas pie mīļotiem, tuviem cilvēkiem.
Tā paiet dienas un mēneši. Raķetē mēs esam seši. Katrs no mums dežurē divus, bet guļ četrus gadus. Miegs, protams, ir mākslīgs; aizmigušā ķermeni atdzesē. Tas aiztaupa ļoti daudz kravas. Divas trešdaļas no visa ceļojuma laika apkalpe neēd, nedzer un gandrīz neelpo.
… Pēc četrpadsmit gadiem beidzot pienāca mirklis, kad saskatījām tumšu aplīti, kas aizsedza vairākus tālus spīdekļus. Mērķis bija sasniegts. Zemes astronomi norādīja mums pareizo virzienu. Bet viņi neparedzēja, ka Pūķa infra izrādīsies par dubultzvaigzni, kas sastāv no divām melnām saulēm, vienas mazākas un mazliet tuvākas, otras — mazliet lielākas un tālākas. «Mazliet», protams, kosmiskā izpratnē, jo atstatums, kas šķir abas saules, ir lielāks nekā attālums no Zemes līdz Saturnam.
Mēs visi trīcējām aiz nepacietības, kaut arī centāmies to neizrādīt. Taču visnepacietīgākais bija Čarušins. Viņš jau laikus gatavoja sazināšanās līdzekļu arsenālu: gaismas signālus, infrasarkanos prožektorus, ģeometrisku figūru kolekciju un pat attēlu ābeci.
Tajā dienā mēs no paša rīta iedarbinājām bremžu dzinējus. Pēc daudziem gadiem raķetē atkal izveidojās augša un apakša. Nepiestiprināti priekšmeti, kas līdz šim brīvi peldēja gaisā, klakšķēdami nokrita uz grīdas. Infras tumšā ripiņa sāka manāmi augt, pamazām izdzēšot visas apkārtējās zvaigznes. Dažas stundas vēlāk mūsu kuģis it kā apstājās iepretim milzīgai, melnai lodei, uz laiku kļūstot par tās pavadoni.
Taču iedomājieties mūsu vilšanos! Infras temperatūra, ko astronomi bija noteikuši uz plus desmit, patiesībā nepārsniedza mīnus sešus grādus! Vai vērts lidot četrpadsmit gadus, lai ieraudzītu parastu polāro nakti? Čarušins bija satriekts. Viņa pēdējais mēģinājums cietis neveiksmi…
Šādos apstākļos tad arī radās doma turpināt ceļojumu un apmeklēt mūsu infras dvīņu māsu.
Pirmajā acumirklī šāds lēmums liekas dabisks. Taču kosmosā katram lidojumam ir savs aprēķins. Tur viss atkarīgs no degvielas, ko patērē, tikai paātrinot un bremzējot kuģi. Aizlidot uz otro infru nozīmēja samazināt degvielu krājumu un līdz ar to kuģa ātrumu, tas ir, aizkavēt atgriešanos vismaz par trim četriem gadiem. Bet tur, kur atdoti trīsdesmit gadi, ar trim gadiem galu galā varēja nerēķināties…
Gandrīz divpadsmit mēnešus ilga nākamais ceļa posms. Un tad skatu lūkās atkal parādījās melns plankumiņš, kas pamazām izauga par prāvu lodi. Mēs vēlreiz iedarbinājām bremžu dzinējus un palaidām automātisku izlūkošanas raķeti. Drīz vien uz televizora ekrāna ieraudzījām īstu pērkona negaisu — zibeņus un vēja trenktus mākoņus. Mazliet vēlāk automāts paziņoja: gaisa temperatūra ir divdesmit četri grādi. Varbūt Zemes astronomi kļūdījās tāpēc, ka sajauca abu infra spīdekļu starus.
Taču mēs kaut ko nebijām pareizi aprēķinājuši, jo pēc brīža mūsu izlūkraķete pazuda. Tad palaidām otru raķeti. Tā apriņķoja infru vairākas reizes. Un atkal televizora ekrāns rādīja mākoņus, lietu un bezgala plašu ūdens klajumu. Visur — jūra, tikai jūra. Ledu nekur nemanīja. Bet tas arī saprotams: infra tiek apsildīta no iekšienes, tāpēc klimats uz tās visur vienāds.
Izplatījumā starp zvaigznēm peld milzīga, melna lode. Zvaigznāji ir spilgtāki nekā mūsu debesīs. Tur spīd arī mūsu Saule. Bet mēs neskatāmies uz Sauli, nejūsmojam par zvaigžņu rakstiem. Mūsu skatieni vērsti uz melno lodi.
— Ko darīsim? — jautā Čarušins. — Vai dosimies atpakaļ?
Jā, vajadzēs atgriezties. Mūsu kuģis spēj nosēsties tikai uz sauszemes…
— Tādā gadījumā atliek viena izeja, — saka kapteinis.
Mēs neizpratnē lūkojamies cits uz citu. Aiša, mūsu ārste, pirmā nojauš, ko domājis kapteinis.
— Nekādā gadījumā! — viņa iekliedzas. — Jūs gribat nolaisties batisfērā?
Visus pārņem satraukums. Nolaisties batisfērā var. Bet kā lai atgriežas? Automātiskais izlūks no okeāna nespēj pacelties. Batisfēra tur paliks uz mūžīgiem laikiem… Un tajā cilvēks. Mēs nepieļausim, — Aiša nepiekāpjas.
Sirmgalvis parausta plecus.
— Jūs, Aiša, esat medicīnisku aizspriedumu varā. Jums liekas, ka cilvēkam ir tiesības mirt tikai slimības gultā. Mums, astronautiem, ir sava dzīves mēraukla. Mēs mērojam dzīvi ar darbiem un nevis ar gadiem.
— Kam tas vajadzīgs? — iesaucas Aišas vīrs. — Jārīkojas pakāpeniski. Atgriezīsimies mājās un ziņosim. Nākamā ekspedīcija labāk sagatavosies un izpētīs okeānu…
— Nākamā? Kad? Pēc trīsdesmit gadiem?
Toļa Varencovs pieceļas un paziņo, ka ir ar mieru nolaisties batisfērā. Arī es ierunājos par savu kandidatūru.
— Lēmums pieņemts! — kapteinis pārtrauc mūs, un viņa skarbais tonis nepieļauj iebildumus. — Netērējiet laiku tukšiem strīdiem…