Raķetē esam tikai pieci. Stāvam pie skaļruņa, kurā dzirdami dārdi un svilpieni. Infras atmosfēra piesātināta ar elektrību, tāpēc mums grūti uztvert radiosignālus.
Beidzot sadzirdam Čarušina dobjo basu. Mūsu sirmais kapteinis atkal ir kopā ar mums!
— Nupat izslēdzu prožektoru, — viņš saka. — Tumsa nav pilnīga. To nemitīgi pāršķel īsi, žuburaini zibeņi. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi, tādi paši kā uz Jupitera. Gaiss liekas blīvs…
Palaikam trokšņi noslāpē vārdus un pat veselus teikumus. Tad dzirdamība atkal uzlabojas.
— Atmosfēra kļūst caurspīdīga, — stāsta Čarušins. — Redzu jūru, nelielus, lēzenus viļņus. Krītu lēni. Smagums milzīgs. Pat mēli pakustināt grūti.
Pēkšņi priecīgs sauciens:
— Putni! Starojoši putni! Aizšāvās garām. Vai tad televizors kaut ko tādu pamanītu? Tiem ir apaļas galvas un resns rumpis. Spārni nelieli, trīc. Mazliet atgādina mūsu lidojošās zivis…
Skaļš šļakstiens, tad klusums.
— Dzirdējāt? Tā ir batisfērā, kas iekrita ūdenī. Sasitos pamatīgi. Bet tam vairs nav nozīmes. Izslēdzu gaismu. Sāku pierast pie tumsas.
Un mazliet vēlāk:
— Grimstu apmēram vienu vai divus metrus sekundē. No jauna ieslēdzu prožektoru. Aiz loga ugunīgs viesulis. Cik te daudz visādu sīku radību! Kaut kas līdzīgs mūsu garnelēm. Un, jo dziļāk, jo vairāk.
Bet kas tad tas? Garš, tumšs ķermenis bez galvas un astes. Valzivs? Kustas ātri un atstāj aiz sevis gaišu strūklu. Gar sāniem gaismekļu līnija. Atgādina kuģa iluminatorus. Vai tā varētu būt zemūdene? Šaubos. Un tomēr katram gadījumam signalizēju ar prožektoru: divi — divi — četri, divi — trīs — seši, divi — divi — četri.
Nepievērsa man uzmanību. Aizgāja…
Tagad redzu nezvēru. īsts briesmonis — atgādina astoņkāji un reizē bruņurupuci. Protams, astoņkājis tas nav, jo tam ir tikai pieci taustekļi — viens aizmugurē un četri gar malām. Vienā priekšējā tausteklī lukturim līdzīgs orgāns. Uz muguras bruņas, acis kā vēzim — kustīgu stobriņu galā…
Nupat prožektors sataustīja dibenu. Visapkārt mezglainas, līkas saknes, kas atgādina koraļļus vai jūras lilijas. Biezi stiebri ar kausiņiem lejgalā. Mūsu jūras liliju kausiņi vērsti uz augšu. Tie cenšas satvert grimstošu barību. Ko meklē šie kausiņi? Siltumu? Tie ir augi! Augi bez gaismas? Grūti ticēt. Protams, arī te ir gaisma — infrasarkanā. Bet vai infrasarkano staru enerģijas pietiek organisko vielu sintezēšanai no ogļskābās gāzes?
Esmu iestrēdzis brikšņos. Tātad man atlicis mazliet laika. Varu mierīgi skatīties. Un, jo ilgāk skatos, jo vairāk pārliecinos, ka tie tomēr ir augi. Lūk, apaļīga zivs košļā kādu stiebru. Barības straume šeit plūst no apakšas uz augšu. Starojošie putni ir pēdējā pakāpe…
Uztvērējā atskan čerkstoņa un dobji sitieni. Ko tas nozīmē?
— Batisfēra sakustējusies, — Čarušins ziņo. — Kāds sagrābis to un velk. Kas īsti — neredzu. Dibens nosveras pamazām lejup. Brikšņiem nav gala. Savādi! Augi te sakārtojušies pareizās rindās, kā augļu dārzā. Kāds milzīgs radījums, lēni pārvietodamies, nogriež veselas krūmu audzes. Nudien rijīgs nezvērs. Redzu slikti. Kaut kur sānos rāpo šis dzīvais kombains. Priekšā klinšu grēda. Aizpeldēju tai garām. Melns bezdibenis. Batisfēra grimst arvien dziļāk. Spiediens palielinās. Palieciet sveiki!
Klusums. Un pēkšņi sauciens:
— Plaisa!!!
Dobji sitieni. Vaidi. Acīm redzot, ūdens iekļuvis kamerā un strūkla ievainojusi kapteini.
Vēlreiz atskan Čarušina balss:
— Redzu ēkas. Pilsētu. Apgaismotas ielas. Kupolus. Peldošus torņus. Dīvainus radījumus… Visur viņi… vai tiešām tie būtu…
Drausmīgs dārdiens. Sāpju kliedziens…
Tad dzirdami tikai atmosfēras traucējumu sprakšķi.
Dziļā klusumā pieci cilvēki raugās uz melno lodi, kaut gan tajā nekas nav saskatāms pat ar vislielāko teleskopu.
— Pēc trīsdesmit gadiem mēs atgriezīsimies! — čukst Toļa Varencovs.
A. un B. Strugacki
SEŠI SĒRKOCIŅI
Inspektors atbīdīja bloknotu un teica:
— Sarežģīta lieta, biedri Lēman. Ļoti sarežģīta.
— Es tā nedomāju, — institūta direktors iebilda.
— Nedomājat?
— Nē. Manuprāt, viss ir skaidrs.
— Man šī lieta, diemžēl, vel Joti neskaidra, — inspektors nopūtās.
Direktors palūkojās pulkstenī.
— Piedodiet, biedri Ribņikov, pēc piecām minūtēm man jābūt seminārā…
— Lūdzu. Es tikai gribētu aprunāties ar šo… «personisko laborantu». Viņa uzvārds, liekas, Gorčinskis?
— Jā, Gorčinskis. Viņam jāierodas kuru katru mirkli…
Direktors aizgāja. «Paviegls tu esi, draudziņ,» inspektors pašūpoja galvu. «Bet nekas. Gan pienāks arī tava kārta.» Taču direktora kārta vēl nebija pienākusi.
Protams, ja vien Ribņikovs vēlētos, viņš jau tagad varētu uzrakstīt ziņojumu «Par Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas vadītāja Andreja Komļina lietu». Visi dati, kas parasti mēdza interesēt Darba aizsardzības pārvaldi, bija sakopoti. Aparatūras bojājumus, paviršu vai neprasmīgu rīcību neizdevās konstatēt. Darba drošības noteikumi — vismaz šo vārdu parastajā nozīmē — nebija pārkāpti. Bez tam profesors Komļins izdarīja savus eksperimentus slepeni. Neviens institūta līdzstrādnieks, ieskaitot Komļina «personisko laborantu», par tiem, acīm redzot, nekā nezināja.
Formulēt secinājumus šādos apstākļos nebija grūti.
Tomēr pavirši secinājumi inspektoru nespēja apmierināt. Ilggadīgā pieredze lika viņam nojaust, ka aiz neizprotamā nelaimes gadījuma slēpjas neparasts atklājums.
… Pirms trim mēnešiem Centrālā smadzeņu institūta fizikālā laboratorija bija saņēmusi ierīci neitrīno izstarojuma kūlīšu radīšanai. Ar to tad arī sākās notikumi, kuriem institūta vadītāji savlaicīgi nepievērsa uzmanību un kuri galu galā noveda pie smagas nelaimes.
Tai pašā laikā — tūlīt pēc neitrīno ģeneratora saņemšanas — profesors Komļins negaidīti uzticēja visus plānā paredzētos pētījumus savam vietniekam, bet pats ar laborantu Gorčinski ieslēdzās ģeneratora telpā. Ko viņi tur darīja, kļuva zināms tikai nesen, kad Komļins nolasīja lielisku referātu par neitrīno akupunktūru, kas būtībā iezīmēja gluži jaunus ceļus medicīnā. Taču vēl pirms tam profesors vairākkārt bija izraisījis savu līdzstrādnieku izbrīnu.