Un Komļins sāka rīkoties. Uzzinājis par to, Gorčinskis nekavējoties sekoja profesora priekšzīmei. Liekas, šajā sakarā abi pat sastrīdējās. Beigu beigās Gorčinskis apsolīja vairs neeksperimentēt, bet Komļins — izmēģināt tikai vienkāršus un ļoti īslaicīgus apstarojumus.
— Komļina piezīmēs, — direktors turpināja, — diemžēl saglabājies pārāk maz datu par viņa eksperimentu pārsteidzošajiem rezultātiem. Piezīmes kļūst aizvien aprautākas. Var just, ka profesoram bieži vien pietrūcis vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas un iespaidus.
Dažas rindas Komļins veltījis neparastajai atmiņai, ko viņš ieguvis pēc kāda izmēģinājuma: «Man pietiek paskatīties uz priekšmetu tikai vienu vienīgu reizi, un pēc tam, aizvēris acis, es ilgi redzu to visos sīkumos. Tas attieca klab uz literāriem tekstiem, kā uz matemātiskām tabulām. Kolosālas iespējas!»
Piezīmēs sastopami arī vispārīgākas dabas apsvērumi. «Atmiņai, domām un refleksiem,» rakstīja Komļins, «ir noteikts, kaut arī pagaidām vēl nezināms, materiāls pamats. Tā ir ābece. Neitrīno kūlītis, ielauzdamies šajā pamatā, acīm redzot, pārveido to un rada jaunu atmiņu, jaunas domas un jaunus refleksus.»
Visinteresantākajam, vissensacionālākajam Komļina atklājumam bija veltītas rokraksta pēdējās lappuses. Direktors pasniedza tās Ribņikovam.
«Ar gribas piepūli vien,» inspektors lēni burtoja, «cilvēks pat nespēj atvērt acis. Vajadzīgs muskulis. Nervu sistēma dod impulsu un ne vairāk. Bet šī niecīgā impulsa pietiek, lai iedarbinātu muskuli, kas spēj pārvietot desmitiem kilogramu! Nervu sistēma — deglis pulvera pagrabā. Muskulis — pulveris. Muskuļa saraušanās — sprādziens.
Mēs zinām, ka domāšanas process pastiprina smadzeņu biostrāvas. Jau tas vien, ka šīs strāvas var reģistrēt, nozīmē, ka domāšanas process ir materiāls un tieši ietekmē matēriju. Lieliski! Taču ne visai saprotami. Elektromagnētiskā lauka intensitāte pieaug. Muskulis attīstīts. Bet kā to vadīt?…
Iznāk! Volframa spirālīte vakuuma kolbā. Piekārta ar neilona dziedziņu. Svars — 4,732 grami. Uzlūkoju šo spirālīti, un tā novirzās no vertikālā stāvokļa par piecpadsmit grādiem. Ģeneratora režīms…»
— Es runāju ar Gorčinski, — iestarpināja direktors. — Viņš pats redzējis šo vakuuma kolbu ar spirālīti. Pēc tam aparāts pazudis. Komļins to, acīm redzot, izjauca.
«Smadzeņu muskulis darbojas.» Inspektors lasīja tālāk. «Interesanti, ar «domas piepūli» es nespēju pacelt nevienu priekšmetu. Tikai pārbīdīt. Un arī ne pēc sava ieskata. Sērkociņus un papīru — vienmēr pa labi. Metālu — pret sevi. Vislabāk veicas ar sērkociņiem. Kāpēc?
Esmu pārliecināts, ka iespējas šajā ziņā ir milzīgas. Nepieciešams sistemātisks treniņš un īpašs smadzeņu vielas kairinājums. Pienāks laiks, kad cilvēks pratīs rēķināt galvā ātrāk par jebkti? elektronu mašīnu un dažās stundās vai pat minūtēs varēs apgūt veselu augstskolas kursu…
Tas viss tomēr drausmīgi nogurdina. Galva plīst vai pušu. Lai izturētu, nemitīgi jāpalielina apstarojuma devas. Kaut tikai nepārpūlētos! Šodien strādāju ar sērkociņiem.»
Izlasījis pēdējo ierakstu, inspektors pievēra acis. Jā, profesora Komļina pētījumi droši vien nesīs cilvēkiem bagātus augļus. Bet tas būs kādreiz. Turpretim šodien Komļins guļ slimnīcā!
Inspektors atvēra acis. Viņa skatiens nejauši atdūrās pret to vietu Komļina piezīmēs, kur bija rakstīts: «… ar visiem šiem dzīvniekiem — suņiem un pērtiķiem — ne pie kādas skaidrības netikšu. Vajadzēs mēģināt pašam…» Varbūt Komļinam tomēr taisnība?
Nē, Komļins rīkojās nepareizi. Divkārt nepareizi! Viņš nedrīkstēja uzņemties tādu risku un, ja jau uzņēmās, tad nekādā gadījumā nedrīkstēja to darīt viens. Visa Komļina rīcība patiesībā bija rotaļa ar nāvi… Jūs, profesor Lēman, to negribat saprast. Jūs, liekas, pat apbrīnojat Komļinu. Un par to jums, bez šaubām, nāksies atbildēt!
— Varam rakstīt izmeklēšanas aktu. Nelaimes cēloņi noskaidroti! — inspektors skaļi secināja.
— Jā. Nelaimes cēlonis tagad zināms, — direktors domīgi piebilda. — Komļins pārpūlējās, cenzdamies pacelt sešus sērkociņus.
Lēmans un Ribņikovs lēni tuvojās helikopteru stāvvietai. Direktors šķita izklaidīgs un nekādi nespēja pielāgoties inspektora soļu nevienmērīgajam ritmam. Atvadījies no direktora, Ribņikovs ar pūlēm ierausās kabīnē.
— Sūrst vecās brūces, — viņš nomurmināja. Šajā mirklī pie helikoptera pieskrēja Gorčinskis.
Izspūris kā vienmēr, viņš tomēr nelikās šoreiz tik drūms.
— Andrejam Andrejevičam jau ievērojami labāk, — laborants aizelsies paziņoja. — Pēc mēneša viņš būs vesels.
— Zinu, — inspektors atbildēja un, apmierināti nokrekstējies, atlaidās mīkstajā sēdeklī.
Ari lidotājs taisījās ieņemt savu vietu.
— Vai rakstīsiet ziņojumu? — Gorčinskis vaicāja.
— Rakstīšu!
— Tā-ā… — Gorčinskis pakustināja ūsas, tad negaidot izaicinoši jautāja: — Sakiet, lūdzu, vai jūs neesat tas pats Ribņikovs, kas sešdesmit astotajā gadā, negribēdams gaidīt, kamēr atsūtīs automātus, Kustanajā patvarīgi izlādēja kaut kādus bīstamus spridzekļus?
— Gorčinski! — direktors bargi iesaucās.
— … Un tad jums vēl atgadījās tā nelaime ar kāju…
— Izbeidziet, Gorčinski!
Inspektors neatbildēja. Viņš dusmīgi sarauca uzacis, aizcirta kabīnes durtiņas, tad novērsās un negaidīti… pasmaidīja. Bet profesors Lēmans un laborants Gorčinskis, atliekuši galvas, vēl ilgi sekoja sudrabainajai vabolei, kas, dobji dūkdama, pacēlās pāri institūta baltsārtās augstceltnes jumtam un pazuda zilajās vakara debesīs.
V. Savčenko
OTRA EKSPEDĪCIJA UZ DĪVAINO PLANĒTU
Izlūkraķete bija nolaidusies sausā, akmeņainā līdzenumā. Kajītē valdīja krēsla. Visapkārt — ne skaņas. Tad pēkšņi noklikšķēja televizofons un uz ekrāna parādījās zvaigžņu kuģa dežurants.