Es sēdēju teltī un pīpēju, gaidīdams, kamēr upē izskalosies bļodā saliktās māla lauskas. Džamils strādāja pauguru virsotnē, kur vējš palaikam uzvirpuļoja putekļus, apslēpdams manam skatienam strādnieku baltās tūbas cepures. Uz prīmusa vārījās griķu biezputra. Es pīpēju un gudroju, kāpēc Lozovskis tik ilgi kavējas. Mūsu petrolejas krājumi izsīka, bija atlikušas tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Kas notiks, ja Lozovskis šodien neatgriezīsies?
Es piecēlos, pastaipījos un… ieraudzīju Viesi.
Tas stāvēja pie ieejas teltī, atgādinādams melnu zirnekli krietna suņa augumā. Tam bija plakans diskveida ķermenis un posmainas kājas. Pēc mirkļa ērmotais radījums sašūpojās un devās man tieši virsū. Mūs šķīra ne vairāk kā desmit soļi.
Iegaumējiet, man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis. Es uzskatīju to par kaut kādu nezināmu dzīvnieku.
Un, lūk, šis mēmais dzīvnieks bez acīm tuvojās man, savādi cilādams kājas. Es atkāpos. Tūdaļ pat atskanēja viegls klikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša liesma, tik spilgta, ka nevilšus bija jāaizmiedz acis. Kad atvēru tās, kā caur sarkanu miglu no jauna ieraudzīju šo radījumu.
— Vai dieniņ… — es nomurmināju.
Viesis stāvēja pie kastes, kurā glabājās mūsu pārtikas krājumi, un, liekas, rakņājās tajā ar divām priekškājām. Saulē pazibēja konservu kārba. Tad viņš atvirzījās sāņus un pazuda no mana redzes loka. Tai pašā mirklī apklusa prīmuss un kaut kas metālisks nošķindēja.
Nezinu, ko manā vietā būtu darījis apdomīgs cilvēks. Atceros tikai, ka, gribēdams vai nu iebaidīt zirnekli, vai arī uzmundrināt sevi, iebrēcos pilnā kaklā, izdrāzos no telts, paskrēju dažus soļus un aizelsļes apstājos.
Arā nekas nebija mainījies. Visapkārt saulstaru plūdos snauda sirmie kalni. Paugura virsotnē balsnēja strādnieku cepures. Un te es atkal ieraudzīju Viesi. Atri un nedzirdami, it kā slīdēdams gaisā, tas skrēja pa nogāzi. Kājas šķita gandrīz neredzamas. Toties pilnīgi skaidri varēja redzēt ēnu, kas tam sekoja pelēcīgajā zālē.
Man iekoda dundurs, un es nositu to ar mitru dvieli, ko, izrādās, visu laiku biju turējis rokā. No paugura atskanēja balsis — Džamils ar strādniekiem kāpa lejā un deva man zīmi nocelt no prīmusa putras katlu. Viņi vēl nekā nezināja un bija ārkārtīgi pārsteigti, kad sagaidīju viņus,ar paziņojumu:
— Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus.
Džamils vēlāk stāstīja, ka tas bijis drausmīgi. Es esot sēdējis pie telts, pīpējis, birdinājis pelnus putras katlā un ik brīdi baltām acīm skatījies apkārt.
Nopratis, ka draugs laikam uzskata mani par jukušu, sāku steigšus izklāstīt viņam, kas noticis. Pēc tam mēs pārmeklējām visu apkārtni. Izņemot pa pusei nomīdītās bedrītes pie telts ieejas, nekādu pēdu atrast neizdevās. Toties noskaidrojās, ka bez prīmusa un konserviem «zirneklis» aizstiepis arī manu dienasāinatu, zīmuļus un saini ar musu vertīgakajiem atdumiem.
— Ir gan lops! — Džamils apjucis iesaucās. Iestājās vakars. Balta, šķiedraina migla saplūda lejā. Pāri kalnu grēdai iedegās trīspirkstu ķetnai Izīgais Skorpiona zvaigznājs. Strādnieki drīz iemiga, it mēs, neaizvēruši acis, lauzījām galvas par notikušo. Pēkšņi Džamils ieminējās, ka noslēpumainā «zirnekļa» jciemojumam droši vien esot kaut kāds sakars ar jzovska aizkavēšanos. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja znestos priekšmetus un izteica nejēdzīgas aizdomas, i «zirneklis» varētu būt veikli nomaskēts zaglis. Mani pamodināja neparasts troksnis, kas atgādināja >ēcīgu aviācijas motoru rūkoņu. Kādu laiku sastings klausījos. Sīs skaņas man diezin kā nepatika, arbūt tāpēc, ka, nostrādājis šeit veselu mēnesi, ne: izes vēl nebiju redzējis lidmašīnu. Pietrūkos kājās ri izgāju no telts.
Bija vēla nakts, pulkstenis rādīja pusdivi. Pie debem salti mirgoja zvaigznes. Klintis slīga dziļā ēnā. iepeši kalnu nogāzē tieši iepretim izrakumu vietai uzbsnīja spilgts gaismas plankums, noslīdēja uz leju, izzisa un pēc brīža iezaigojās no jauna, šoreiz tālāk a labi.
— Kas tur ir? — satersukti jautāja Džamils, izspraukamies no telts.
Dūca pavisam tuvu. Negaidot žilbinoša zili balta aisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Šķita, ka augurs pēkšņi iekalts ledus bruņās. Tas ilga tikai daas sekundes. Tad gaisma nodzisa. No strādnieku telts tlidoja izbiedētās balsis.
Pēc brīža dārdošā rūkoņa atjaunojās un, pacēluies pāri ielejai, ātri izgaisa tālumā. Man likās, ka uz vaigžņotās debess fona redzu tumšu, iegarenu ķerneni aizslīdam dienvidaustrumu virzienā. Kopā ar Džamilu un strādniekiem mēs sasēdāmies plī un ilgi klusējām, vērīgi ieklausīdamies visniecī-;ākajos trokšņos. Atklāti sakot, mani biedēja itin r iss — gan dīvainie «zirnekļi», gan neparasti tumšā lakts, gan noslēpumainie klikšķi, kurus iedomājos sadzirdam caur upes čaloņu. Džamils pačukstēja, ka mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši kaut kādu neizprotamu notikumu centrā. Es neiebildu. Beidzot, nosaluši un mazliet nomierinājušies, atgriezāmies teltīs.
— Ko darīt, ja viņi atkal ieradīsies? — Džamils jautāja.
— Nezinu, — es atbildēju.
Bet viņi neieradās.
Otrā rītā mēs uzkāpām izrakumu vietā un konstatējām, ka pazudušas visas iepriekš atrastās trauku lauskas — visa keramika. Atraktā pils grīda bija pārklāta ar apaļu pēdu bedrītēm, izmestās zemes kaudze nolīdzināta, it kā tai būtu pārbraucis ceļu veltnis, bet valnis divās vietās pilnīgi izjaukts. Strādnieki sarunājās pusbalsī un neatkāpās no mums ne soli. Viņiem bija bail un mums — arī.