Taču galvenā atšķirība nav vis kustības ātrumā, bet gan iekšējo procesu norisē. Mūsu dzīvības funkcijas saistītas ar samērā smago jonu un molekulu pārvietošanos. Tāpēc neviens process mūsu organismā nevar pārsniegt skaņas izplatīšanās ātrumu ūdenī. Turpretim elektroniskos procesus «torpēdu» ķermenī ierobežo tikai gaismas ātrums. Lūk, kāpēc gan laika norise, gan domāšanas temps, gan arī priekšstats par pasauli šīm būtnēm ir pilnīgi cits…
Tikko Novāks bija apklusis, Torena pielēca kājās un, zibinādams melnās acis, iesaucās:
— Anton, kas tad tā par «dzīvību» bez vielu maiņas! Vai to maz var uzskatīt par dzivību?
— Kāpēc ne? «Torpēdas» kustas, attīstās, apmainās ar informāciju…
— Jā, bet kā viņas attīstās? Kā vispār izveidojusies kristāliskā dzīvība? Kā šī dzīvība vairojas?
Novāks pasmaidīja.
— Tev vajadzētu vēl pajautāt, vai šiem radījumiem ir arī ģimene un mīlestība! Nezinu. Mēs pārāk maz zinām — Kristāliskās būtnes… — jūsmīgi atkārtoja Sandro Rīds. — Iedomājieties, — vienā minūtē tās var izdomāt vairāk nekā es veselā mēnesī! Tā taču ir domu lavīna, un kādu domu…
— Pagaidiet, Anton, — iebilda Patriks Loiv— Ja tā ir dzīvība un, kā jūs apgalvojat, saprātīga dzīvība, tai noteikti jābūt radošai. Bet kur ir šo būtņu radošā darba pazīmes? Planēta taču izskatās pirmatnēji mežonīga!
— Esmu domājis ari par to, — kapteinis atbildēja. — Izskaidrojums, šķiet, ļoti vienkāršs: kristāliskām būtnēm tas viss nav vajadzīgs. Tām nekad nav bijusi un arī nebūs tāda civilizācija kā mums. Tās nerada un nepilnveido mašīnas un aparātus, bet attīstās pašas… Iepriekšējā ekspedīcijā mēs redzējām nevis «torpēdas», bet spārnotus ķermeņus, kas atgādināja veco laiku lidmašīnas, — tā šīs būtnes izmainījušās divdesmit gados.
— Bet vai tad par saprātīgiem var uzskatīt radījumus, kas nav atstājuši nekādas kolektīva darba pēdas? Varbūt tie ir «kristāliski dzīvnieki»?
— Tādas pēdas ir! — Novāks enerģiski pamāja ar roku. — Ir pēdas! Tiesa, diezin vai tās var saukt par radoša darba pēdām… Es runāju par Dīvainās planētas pazudušo atmosfēru. Sī atmosfēra, acīm redzot, kavēja «torpēdas» lidot, neļāva kāpināt ātrumu. Un viņas to iznīcināja…
— Ja tās ir saprātīgas būtnes, — Patriks tomēr negribēja piekāpties, — tad kāpēc viņas necenšas ar mums nodibināt sakarus? Kāpēc neatbildēja uz kinogramu?
— Redziet, Patrik… — Novāks dažus mirkļus apdomāja atbildi. — Baidos, ka šīm būtnēm saprast mūs vēl grūtāk nekā mums viņas. «Torpēdu» domāšanas un kustības ātrums ir tik liels, ka novērot mūsu rīcību viņām grūtāk, nekā mums novērot koka augšanu. Atceraties? Lai aplūkotu cilvēkus, «torpēdas» piķēja… Kas zina, vai tikai šīs būtnes neuzskata par dzīviem radījumiem zvaigžņu kuģi un izlūkraķeti, bet nevis mūs pašus?
— Klausies, Anton! — Maksims Liho pēkšņi teica. — Ja tev bija kaut niecīgas aizdomas, ka «torpēdas» ir saprātīgas būtnes, kāpēc tad tu… iznīcināji… notrieci vienu no tām?
Kapteinis neveikli paraustīja plecus.
— Šo minējumu taču vajadzēja pārbaudīt! Citādi mēs aizlidotu, tā arī neko neuzzinājuši…
Ekspedīcijas dalībnieki klusēja.
— Saprotu. — Novāks pārlaida viņiem pētošu skatienu. — Bet arī jums jāsaprot… Vērtēt notikušo šobrīd ir ļoti grūti. To mēs vēl paspēsim. Pārdomām laika pietiks… Bet tagad, — viņa balss atguva parasto skanīgumu, — gatavoties startam!
Novāks maldījās: laika pārdomām nebija daudz.
Sandro Rīds pirmais ieraudzīja izplatījumā priekšmetu, kas mazliet atgādināja zvaigžņu kuģi.
«Fotons-2» jau desmito diennakti lidoja ar paātrinājumu. Patlaban tas ik sekundē veica četrdesmit tūkstoš kilometru. Mīklainais priekšmets joprojām tuvojās. Taču žilbinošie antihēlija uzliesmojumi dzinēju sprauslās neļāva to pienācīgi saskatīt.
Sandro no observatorijas izsauca vadības centrāli.
— Anton, apturi dzinējus.
— Kas noticis?
— Mums seko nezināms ķermenis…
Novāks izslēdza dzinējus, un drīz vien novērojumi parādīja, kā savādais priekšmets nav nekāds kuģis. Izplatījuma tumsā «Fotonam-2» sekoja «torpēdu» spiets! Tas izstaroja spilgtu, mainīgu mirdzumu. Centrā, acīm redzot, atradās kodols, kas ar impulsveidīgiem uzliesmojumiem dzina visu spietu uz priekšu, izstiepdams to elipsoīdā un pēc tam atkal savilkdams lodē.
— Kaptein, viņi mūs panāk! — parasti apvaldītais Lo Vejs šoreiz neslēpa savu uzbudinājumu. — Atlikuši tikai kādi desmit tūkstoši kilometru… Vai nevajadzētu ieslēgt dzinējus?
— Pagaidīsim vēl drusku, — neatraudamies no okulāra, atbildēja Novāks.
…Kad «Fotonu-2» no «torpēdām» šķīra ne vairāk kā tūkstoš kilometru, uzliesmojumi spietā pēkšņi izbeidzās, un tas kļuva pilnīgi neredzams. Sandro ieslēdza radioteleskopu: uz ekrāna parādījās tumša lode, kas šķietami nekustīgi karājās izplatījumā.
— Šīs būtnes nemaz netaisās uzbrukt, — Torena atviegloti uzelpoja.
— Protams! To viņas daudz vienkāršāk varēja izdarīt uz Dīvainās planētas… «Torpēdu» nodoms ir cits. Man liekas, viņas grib mums sekot līdz ceļa galam. — Novāks apklusa un tad, uzsvērdams katru vārdu, turpināja: — Lūdzu, padomājiet par sekām un dodiet savus priekšlikumus!
— Tas taču lieliski! — Sandro bija gatavs bez ierunām pieņemt šo iespēju. — Iepazīstināt cilvēkus ar kristāliskām būtnēm… Nodibināt ar tām sakarus, radošu sadarbību!