— Muļķības, Anton! — Patriks saviebās. — Galu galā katrs no mums aizstāvēja savus uzskatus, kā prata.
— Un pagaidām vēl nav zināms, kam bijusi taisnība… — piemetināja Torena.
Pat, ja Novakam šajā brīdī nebūtu iestrēdzis kamols kaklā, viņš tik un tā nespētu bilst ne vārda. Tās nebija domas, bet jūtas, kas saviļņoja viņu līdz sirds dziļumiem. Un izteikt jūtas viņš neprata.
… Ilgi kapteinis klusēdams pētīja zvaigžņu karti pie sienas. Tad pievērsās astronautiem un savā ierasti stingrajā balsī nokomandēja:
— Visi vietās! Pēc piecām minūtēm sāksim pagriezienu, lai ievadītu kuģi inerces trajektorijā…
V. Saparins
TANTALUSA PRĀVA
Cietums pilnīgi atbilda priekšstatam, ko Vargašs bija ieguvis, apskatot fotoattēlus. Apmēram četrdesmit ēku, starp kurām neredzēja ne krūma, ne zāles stiebriņa; vesela zinātniska pilsētiņa, pārsegta ar caurspīdīgu milzu kupolu.
— Aizbēgt no šejienes nav iespējams, — paskaidroja Svensens. — Šeit var tikai ienākt. Tāpat kā Dantes ellē…
It kā apstiprinot šos vārdus, viņš trieca dūri pret kupola sienu.
— Materiāls ir daudzkārtains, ļoti elastīgs, neplaisā… Pat lode tam nekā nepadarīs!
— Un tomēr ieeja šeit ir! — iesaucās Vargašs.
— Jūs gribat teikt, ka tādā gadījumā jābūt arī izejai? Protams, cilvēks var iziet no šejienes. Bet mikrobs — ne.
— Viens tomēr aizbēdzis?
— Mūsu gūstekņu vidū nav tā, ko jūs meklējat.
— Labprāt piekristu jums. Bet tas taču nav ieradies no Marsa vai Venēras!
— Arī šī iespēja izslēgta. Raķetes tiek dezinficētas ļoti pamatīgi.
— Bet dažas baktērijas taču speciāli atgādā šurp no citām planētām!
— Šīs baktērijas atved cieši noslēgtos traukos un turklāt taisnā ceļā uz īpašu korpusu. Vai redzat tālumā dūmaku? Tur ir vēl divi līdzīgi kupoli: papildu izolācija… Jūs droši vien zināt, ka šis cietums ir vienīgā vieta uz zemeslodes, — Svensens pēc brīža turpināja, — kur vēl pastāv sardze. Protams, diezin vai kāds iedomāsies apmeklēt mūs bez atļaujas. Tomēr drošibas kontrole prasa to… Atveriet! — viņš skaļi piebilda.
Mirkli vēlāk kupolā pavērās šaura eja.
— Dezinfekcija jau sākusies, — teica Svensens, norādīdams uz mazajiem izcilnīšiem un gandrīz mikroskopiskajiem caurumiem grīdā. — Ar apaviem parasti ievazā visvairāk mikrobu.
— Vai tad mikrobiem aizliegta arī ieeja?
— Protams. Nelegāli tie nedrīkst ienākt! Pat jūsu izdaudzinātais tantaluss nevarētu iekļūt pie mums.
— Jūs taču neaicinājāt mani šurp tikai tālab, lai pārliecinātu par to?
Svensens neatbildēja.
Viņi bija sasnieguši gaiteņa galu. Grīda sāka lēni grimt, ievadot abus šahtā, kuras augšējā atvere noslēdzās.
Svensens un Vargašs atģērbās un ielika savas drēbes hermētiskās lādēs. Tad pēc kārtas devās cauri vairākām stingri izolētām telpām, kur viņus mazgāja un apstaroja. Šajās telpās ienācējus brīžiem aptvēra vismelnākā tumsa, brīžiem — zilgana, zaļa vai iesārta gaisma. Beidzot abi uzvilka gluži jaunus virsvalkus un pēc pēdējās kontrolapskates izgāja cietuma pagalmā.
Svensens norādīja uz zemu, garenu ēku.
— Tur atrodas gripas. Visas, kādas vien pastāv. Bet te, lūk, ir mēra korpuss. Kā redzat, arī tas nav no mazajiem.
— Man šķiet, — Vargašs ironiski piezīmēja, — ka jūs par šiem mikrobiem gandrīz vai jūsmojat. Tad jau, domājams, jūs priecātos arī par tantalusu?
— Kāpēc gan ne, — Svensens nekavējoties atsaucās. — Atcerieties atguļas tīfa baktēriju? Pēc ārstu sprieduma to pilnīgi iznīcināja. Un kas notika? Desmit gadus vēlāk kāds mikrobiologs atklāja, ka šī baktērija, protams, attiecīgi pārveidota, varētu labvēlīgi ietekmēt daudzus cilvēkam svarīgus procesus. Bet pamēģiniet tagad kaut kur kosmosa bezgalībā sameklēt taisni šo mikroskopisko organismu!
Vargašs klausījās ar lielu interesi. Taču Svensens jau bija pievērsies citam tematam.
— Pie mums samērā reti ierodas ciemiņi. Tāpēc ikviens, kas šeit nokļūst, pārvēršas savā ziņā par ekskursantu. Ja vēlaties…
— Labprāt…
— Tādā gadījumā, varbūt, sāksim ar mēra korpusu!
Šajā korpusā apmeklētājus ielaida bez sevišķām ceremonijām. Acīm redzot, uzskatīja, ka zem kupola vairs nekādu mikrobu nav.
Plats gaitenis šķērsoja visu ēku. Abās pusēs tam bija šauras durvis ar uzrakstiem. Melni burti uz dzeltena fona ik uz soļa atgādināja par vienu vai otru mēra paveidu.
— Lūk, te, — Svensens, apstājies pie kādām durvīm, teica. — Pestis mortis!
Laboratorijā, šķiet, nebija nekā ievērības cienīga. Vienkāršs galds ar kolbām un mēģenēm. Termostatu baterijas gar sienām. Divi vīri virsvalkos, baltās maskās un cimdos strādāja galda galā.
— Gribat apskatīt? — Svensens aicināja ciemiņu pie mikroskopa.
Vargašs pieliecās pie okulāra un nodrebēja: viņa acu priekšā konvulsīvi raustījās bezgalvainai čūskai līdzīgs radījums. Svensens satvēra manipulatora rokturi, un Vargašs ieraudzīja, kā baktērijai tuvojas fantastiski asa smaile. Čūska mēģināja izlocīties, bet asmenis veikli pāršķēla tās ķermeni.
Vargašam daudzkārt bija gadījies vērot mikroskopiskos briesmoņus un to postošās darbības ainas. Viņš nebija gļēvulis. Tomēr šis palielinātais bacilis, kas it kā grasījās satvert un aprīt operatora nazi, atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu.
«Patiesi bezbailīgi ļaudis strādā šai laboratorijā,» Vargašs nodomāja. «Viņi meklē bioloģiskās aizsardzības līdzekļus, kas varbūt noderēs astronautiem uz kādas tālas, svešas planētas. Un cik aukstasinīgi šie cilvēki rīkojas ar kolbās ieslēgto nāvi, visdrausmīgāko no visām, kādas Zeme jebkad pazinusi!»
— Iesim! — Svensens viņu skubināja. — Pagaidu maskas uz sejas un rokām drīz vairs nespēs mūs pasargāt.