Kad biju apskatījusi arī citas etīdes, pārzinis teica:
— Lasiet tālāk, — un skumji piebilda: — Vēlāk es parādīšu jums citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet…
Raķete lidoja uz Barnarda zvaigzni. Tā jau bija sasniegusi maksimālo ātrumu, un pakāpeniski sāka darboties bremžu dzinēji. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss ritēja normāli. Nebija ne avāriju, ne arī slimību. Neviens neatgādināja kapteinim viņa solījumu. Un arī pats kapteinis bija mierīgs un jautrs kā vienmēr. Viņš joprojām daudz laika veltīja krāsu izgatavošanas tehnoloģijai, gleznoja etīdes…
Par ko gan domāja kuģa komandieris, kad palika viens savā kajītē? Kuģa žurnāls un stūrmaņa dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet, lūk, interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā runāts par bojājumiem, kas atklāti dzesināšanas sistēmā.
Sausa, precīza skaitļu valoda. Taču starp rindām lasāms: «Draugs, ja esi pārdomājis, tad mēs varam vēl griezties atpakaļ. Tā teikt, atkāpties ar godu…» Un tepat ar kapteiņa roku rakstīta rezolūcija: «Dzesināšanas sistēmu remontēsim uz Barnarda zvaigznes planētas.» Bet tas, acīm redzot, nozīmē: «Nē, draugi, es neesmu pārdomājis.»
Deviņpadsmit mēnešus pēc starta raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Blāvi sārtajam spīdeklim bija tikai viena planēta — izmēru ziņā gandrīz tāda pati kā Zeme, tikai viscaur pārklāta ar ledu.
Zvaigžņu kuģis nolaidās uz planētas, un, sākot ar šo mirkli, ieraksti kuģa žurnālā izdarīti ar sarkano tinti. Saskaņā ar tradīcijām, tā mēdza atzīmēt atklājumus.
Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēra sastāvēja gandrīz no tīra skābekļa, taču nevienas dzīvas būtnes, neviena auga tur nebija. Termometrs rādīja mīnus piecdesmit grādu. «Drūma, bezcerīga planēta,» ierakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. «Toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna…»
Jā, tā tiešām bija atklājumu lavīna. Pat tagad, kad zinātne par zvaigžņu attīstību un uzbūvi spērusi milzīgu soli uz priekšu, pat tagad šīs ekspedīcijas atklājumi daudzējādā ziņā nav zaudējuši savu nozīmi.
Kuģa žurnāls… Zinātniskā darba pārskats… Astrofiziķa rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālo hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju, — komandiera pavēle par atgriešanos. Tā skan pārsteidzoši, gandrīz neticami.
Kādā dienā kapteinis itin vienkārši pateica:
— Pietiek! Tagad jādodas mājup.
Pieci cilvēki klusēdami uzlūkoja kuģa komandieri. Viņi gaidīja.
— Jā. Laiks posties mājup, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, mums atlikuši tikai astoņpadsmit procenti degvielas. Bet izeja ir. Vispirms mums jāatvieglina raķete. No tās jāizceļ visa elektroniskā aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu. Jāizjauc un jāatstāj šeit iztukšoto tvertņu starpsienas un daļa oranžērijās. Bet tas vēl nav viss. Lielākais degvielas patēriņš saistīts ar samērā niecīgo paātrinājumu lidodojuma pirmajos mēnešos. Vajadzēs samierināties ar zināmām neērtībām. Raķetei jāstartē nevis ar trīskāršu, bet gan ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.
— Tāda paātrinājuma apstākļos nav iespējams vadīt kuģi, — inženieris iebilda. — Pilots nespēs…
— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Tāpēc pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šīs planētas. Viens no mums paliks šeit. Klusāk! Es teicu — klusāk! Iegaumējiet — citas izejas nav. Tā tam jābūt, un tā tas būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna, un jūs, Nikolaj, nevarat palikt. Jums būs bērns. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Arī viņš lidos. Georgijam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Klusāk! Būs tā, kā es teicu.
Manā priekšā uz galda Zarubina aprēķini. Esmu ārste, un ne viss šajos aprēķinos man saprotams. Taču viens ir skaidrs: te iekalkulētas pašas pēdējās rezerves. Ja ceļā atgadīsies kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete nevarēs. «Risks trešajā pakāpē» — tāds ieraksts atrodams stūrmaņa dienasgrāmatā. Divas rindiņas zemāk lasāms: «Bet tam, kas paliks šeit, — tas būs risks desmitajā vai pat simtajā pakāpē…»
Zarubiņam būs jāgaida četrpadsmit gadu. Tikai tad viņam pakaļ atlidos cita raķete. Četrpadsmit gadus būt pilnīgi vienam uz svešas, sasalušas planētas…
Aprēķini seko aprēķiniem. Galvenais — enerģija. Tā nepieciešama gan raķetes tālvadei, gan palicēja vajadzību apmierināšanai. Un atkal viss iekalkulēts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez mazākās rezerves.
Kapteiņa mitekļa fotoattēls. Sis miteklis samontēts no oranžērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektroniskā aparatūra un mikroreaktori. Uz jumta samontētas tālvades antenas. Visapkārt ledains tuksnesis. Pelēcīgajās debesīs salti spīd Barnarda zvaigzne. Tās disks — četras reizes lielāks par Saules disku, kādu to redz no Zemes, — liekas, tikai nedaudz spilgtāks par Mēnesi.
Es ātri pāršķirstu kuģa žurnālu. Ierakstu tajā daudz: gan dažādas instrukcijas, gan radiosakaru grafiks, gan kapteinim atstāto priekšmetu saraksts… Un pēkšņi divi vārdi: «Raķete startē».
Ieraksti, kas pēc tam seko, šķiet uzskribelēti ar bērna roku. Rindas krīt cita uz citu. Burti — lauzīti, stūraini. Divpadsmitkārtīga pārslodze nav nekāds joksl Ar lielām grūtībām izdodas atšifrēt tekstu. Pirmais ieraksts: «Viss kārtībā. Nolādētā pārslodze! Acīs violeti apļi…» Divas dienas vēlāk: «Ātrums pieaug precīzi pēc aprēķina. Staigāt nav iespējams. Var tikai rāpot…» Vēl pēc nedēļas: «Grūti, ļoti (izsvītrots)… Izturēsim. Reaktors darbojas normāli.»