Lozovskis joprojām neatgriezās. Brokastīs mēs apēdām maizes paliekas un uzdzērām aukstu ūdeni. Apspriedies ar Džamilu, es dziļāk uzmaucu cepuri un apņēmīgi aizsoļoju pa Pendžikentas ceļu, kur cerēju agri vai vēlu sadabūt mašīnu, kas mani aizvedīs līdz oāzei.
Pirmos kilometrus veicu bez jebkādiem starpgadījumiem un divas reizes pat apsēdos ceļmalā uzpīpēt. Aizas sienas vietām cieši ieskāva ceļu, vietām atvirzījās tālu nost. Vējš ik brīdi sacēla putekļu grīstes, nemitīgi čaloja upe. Vairākas reizes tālumā manīju kazu barus, govju ganāmpulkus, taču cilvēkus nesastapu.
Līdz tuvākajam ciematam bija atlikuši vēl kādi desmit kilometri, kad gaisā parādījās Melnais Helikopters. Dobji dūcot, savādais lidaparāts aiztrauca pāri manai galvai un pazuda aizas līkumā, atstājot aiz sevis svelmaina vēja strūklu. Tas nebija zaļš kā mūsu armijas helikopteri vai sudrabains kā civilās aviācijas mašīnas, bet nespodri melns un blāvi atvizēja saulē kā šautenes stobrs. Helikoptera neparastā krāsa, forma un spēcīgā dūkoņa atgādināja pagājušās nakts notikumus un «zirnekļus». Mani atkal pārņēma neizprotamas bailes.
Pieliku soli, nenocietos un sāku skriet. Aiz pagrieziena ieraudzīju automobili GAZ-69 un trīs cilvēkus, kas skatījās debesīs. Domādams, ka viņi tūlīt aizorauks, es iekliedzos un pamāju ar roku. Viņi atskatās, tad viens no viņiem palīda zem mašīnas. Divi oārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīm redzot, ģeoogi — likās mēmi.
— Vai neaizvedīsiet līdz Pendžikentai? — no tālieīes saucu.
Tačft viņi joprojām klusēja un pētoši raudzījās nanī. Nospriedu, ka droši vien nebūs sadzirdējuši autājumu, un tādēļ, pienācis klāt, skaļi sasveicinājos.
Garākais novērsās un iekāpa mašīnā. īsākais neaipni atrūca — «sveiks» un tūdaļ no jauna pavērās lebesīs. Arī es paskatījos uz augšu. Bet tur it nekā iebija.
— Vai netaisāties uz Pendžikentu? — atklepojis vēleiz mēģināju ievadīt sarunu.
— Kas jūs tāds esat? — īsākais noprasīja.
— Esmu arheologs. Mēs atrokam Apīdas pili.
— Kur tāda atrodas? Es paskaidroju.
— Kas jums vajadzīgs Pendžikentā?
Pastāstīju par Lozovski un par stāvokli mūsu noletnē. «Zirnekļa» apciemojumu un nakts trauksmi, irotams, noklusēju.
— Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi atsaucās garāais. — Boriss, vai ne?
Piekrītoši pamāju ar galvu.
— Mēs, protams, aizvestu jūs. Bet paši redzat, šo5ris savārījis putru.
— Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja ārmetoša balss, — kardāns, jūs taču zināt…
— Labāk nepļāpā tik daudz, Petrenko…
— Lūk, atkal! — šai mirklī iekliedzās īsākais. Melnais Helikopters joņoja taisni mums pretim, id uzšāvās debesīs un apstājās virs mūsu galvām, fan tas ne visai patika, un es jau taisījos brīdināt iedrus, kad pēkšņi garākais parādīja uz augšu un idaļ izrausās no mašīnas.
Helikopters krita. Tā lejasdaļā atvērās draudīgi melnējošs caurums, kas šķitanotēmēts tieši uz mums.
— PetTenko, rāpies ārā! Ātrāk, velns parāvis! — garākais iebrēcās nelabā balsī un, saķēris mani aiz piedurknes, metās prom.
Es skrēju viņam līdz. Mazais ģeologs sekoja mums. Viņš laikam gribēja kaut ko teikt, jo nemitīgi plātīja muti, bet motoru rūkoņa pilnīgi nomāca visas pārējās skaņas. Nokļuvis ceļmalas grāvī, vēl paspēju ievērot, ka Petrenko jau izrāpies no mašīnas apakšas, bet Melnais Helikopters lēni uzsēžas gazikam virsū. Dzenskrūvju saceltais viesulis norāva man cepuri un ietina visu apkārtni dzeltenā putekļu mākonī. Piepeši uzliesmoja žilbinoši balta gaisma, kas aizēnoja pat sauli. Iekliedzos aiz griezīgām sāpēm acīs. Kad putekļu viesulis norima, mēs ieraudzījām tukšu ceļu un debesīs — gaistošu melnu punktu.
Kopš tā laika neesmu redzējis ne Viesus, ne viņu gaisa kuģus. Kā vēlāk noskaidrojās, Džamils un mūsu strādnieki todien redzējuši vienu, bet sešpadsmitajā augustā vēl divus helikopterus.
Kopā ar aplaupītajiem ģeologiem man galu galā izdevās atrast mašīnu, kas nogādāja mūs Pendžikentā. Garākais ģeologs visu ceļu skatījās debesīs un lamājās. Šoferis Petrenko vairākkārt mēģināja paskaidrot kaut ko par kardānu. Taču neviens viņā neklausījās.
Pendžikentā mums teica, ka Lozovskis aizbraucis četrpadsmitā augusta rītā, bet ekspedīcijas šoferis Koļa atgriezies tai pašā vakarā un līdz šim tiekot turēts milicijā. Viņš, acīm redzot, sadragājis mašīnu un vainojams Lozovska nāvē, taču, negribēdams atzīties, melšot nez kādas blēņas par uzbrukumu no gaisa.
Nekavējoties aizskrēju uz miliciju. Koļa sēdēja dežūrtelpā un smagi pārdzīvoja viņam nodarīto pārestību. Pēc viņa vārdiem, apmēram četrdesmit kilometru attālumā no Pendžikentas Lozovskis devies apskatīt vecas drupas. Nedaudz vēlāk atlidojis Melnais Helikopters un aprijis mašīnu, Koļa dzinies tam pakaļ gandrīz veselu kilometru, bet nepanācis un tad sācis meklēt Lozovski. Arī Lozovski neesot izdevies atrast. Tad viņš atgriezies Pendžikentā un par visu ziņojis.
— Pietiks niekus melst, — dežurants viņu nīgri ārtrauca.
Šajā mirklī dežūrtelpā ienāca mani ceļabiedri iologi un šoferis Petrenko. Viņi atnesa rakstisku ņojumu par mašīnas nolaupīšanu un lietišķi apvaiijās, kam varētu adresēt sūdzību par nezināmo lidoju huligāniskajām izdarībām. Pēc pusstundas Koju brīvoja.
Tagad, protams, visi zina, kas bija mūsu Viesi. Toēr atceros, ka pirmajā laikā komisijas vairākums uz-:atīja šādu secinājumu par nenopietnu un ierosināja xlot izmeklēšanu armijas iestādēm vai robežsargiem, lubas izzuda tikai pēc tam, kad septembra vidū atLda Viesu kosmodromu un Borisa Lozovska dienas"āmatu. Atradēji bija robežsargi, kas pēc liecinieku rādījumiem sīki izpētīja vairākas Melno Helikopru trases.