Par atgriešanos nebija vairs ko domāt. Izstrīdējušies vairākas stundas un galīgi nomocījuši elektronu skaitļojamo mašīnu, mēs beidzot atradām samērā ekonomisku trajektoriju uz tuvāko planētu — Marsu.
Dažas nedēļas vēlāk Šatovs reiz pamodināja mani un teica:
— Stūrman, saģērbieties! Es jums kaut ko parādīšu.
Mēs iegājām centrālajā komandpunktā. Šatovs iedarbināja pneimatisko mehānismu, un apakšējā iluminatora aizvirtņi lēni pašķīrās. Aiz iluminatora parādījās melnais izplatījums un tajā — prāvs Marsa sirpis. Bet uz šā sirpja neredzēja pazīstamo kontūru; ne kanālu tīkla, ne tumši zilo «jūru» jeb, pareizāk, aresitas krūmiem apaugušu zemieņu, ne arī dzeltenīgi sārto tuksnešu. Milzīgais debess ķermenis, kas aizņēma redzes lauka ceturto daļu, bija viscaur ietīts blīvā, zilganā dūmakā.
— Nu, stūrman, ko teiksiet? — Šatovs pusbalsī vaicāja. — Vai jums neliekas, ka esam atklājuši jaunu planētu?
Es centos atrast reālu izskaidrojumu. Varbūt samaitājusies iluminatora optiskā sistēma? Bet zvaigznes bija redzamas ļoti skaidri. Varbūt uz Marsa sākušās smilšu vētras? Bet tās nekad neaptvēra visu planētu un turklāt ari nevarēja radīt zilganu dūmaku. Varbūt kaut kādas elektriskas parādības atmosfērā, kaut kas līdzīgs ziemeļblāzmai? Bet tās nekādā gadījumā nevarēja būt tik intensīvas.
Neviena no manām hipotēzēm neizturēja kritiku. Šatovs pat nemēģināja tās apgāzt. Viņš tikai smīnēdams noskaitīja kārtējo Haijama pantu:
Vēlāk es bieži atcerējos šīs rindas. Tās izrādījās pravietiskas. Bet kas varēja iedomāties, ka tieši tagad, lidojuma beigu posmā, mūs gaida vissmagākais pārbaudījums?
«Bulta» tuvojās Marsam no neapgaismotās puses. Nākamajās trijās diennaktīs novērot planētu neizdevās. Kopš ieraudzījām šauro, zilgano sirpi, mūs vairs neatstāja tuvu un nenovēršamu briesmu nojauta.
Pēdējās divdesmit četras stundas mēs gandrīz nemaz negulējām. Draudzīgas un tomēr palaikam asas zobgalības vietā mūsu attiecībās ieviesās neparasta laipnība. Mēs daudz sarunājāmies, palīdzējām viens otram iesaiņot personiskās mantas, kopā gatavojām atvadu vakariņas (sautētu hlorellu ar svaigas hlorellas salātiem).
Divas stundas pirms nolaišanās abi devāmies uz centrālo vadības pulti. Ar troksni aizcirtās hermētiskās durvis, un «Bultas» korpuss iedrebējās no dzinēju negantās pulsācijas.
Es biju pavadījis kopā ar Šatovu pusotra gada, iepazinis viņu (vismaz tā man likās) līdz pēdējam sīkumam. Tomēr atzīšos, šoreiz es redzēju savu draugu gluži jaunā gaismā. Akselerometrs rādīja dubultu pārslodzi, smagums bija dziļi iespiedis mani sēdeklī, bet Šatovs joprojām jutās brīvi un viegli. Viņa sejā atplaiksnījās draiskulīgs smaids, acis mirdzēja. Skopās un precīzās roku kustības šķita apgarotas, pat spārnotas. Jā, tieši spārnotas! Tas šajā gadījumā laikam būs vispiemērotākais vārds.
«Bultu» stipri svaidīja. Es nespēju saprast, kāpēc. Radās iespaids, ka raķete iekļuvusi spēcīgā gaisa virpulī.
Pēkšņi iedžinkstējās izstarojumu dozimetra signāls. Es atskatījos — rādītāja bultiņa bija noliekusies aiz sarkanās svītras. Ārpusē aiz centrālā komandpunkta svina ekrāniem radiācija sasniedza cilvēkam bīstamus apmērus. Bet no kurienes te radušies šādi izstarojumi?
— Stūrman! — Satova balss apslāpēja dzinēju pērkonīgos dārdus. — Stūrman, ieslēdziet planetāro lokatoru.
Uz viegli izliektā ekrāna iedegās dzeltenīgs kvadrāts, kura centrā zaigoja spilgti sārts ovāls.
Satovs paskatījās uz mani. Viņa acīs varēja lasīt neslēptu izbrīnu. Uz Marsa virsmas, sešus simtus kilometru zem mums, virmoja liesmu jūra. Izverdums? Ugunsgrēks?
Gandrīz automātiski ieslēdzu jonizācijas pelengatoru. Uz ekrāna iezīmējās melns diedziņš, kas palēcās augšup un sastinga virs sarkanā ovāla. Ugunīgais ezers izrādījās par ārkārtīgi intensīvas radiācijas avotu!
«Bulta» ietrīcējās vēl spēcīgāk. Sarkanais plankums ātri pārvietojās uz ekrāna malu. Šatovs pagrieza raķeti uz austrumiem. Es uzrakstīju uz papīra lapiņas: «Kodolsprādziens? Katastrofa?» — un atdevu to Šatovam. Viņš klusēdams paraustīja plecus un norādīja ar acīm uz ārējā termografa ciparnīcu. Temperatūra aiz raķetes sienām bija pacēlusies līdz septiņdesmit grādiem!
Mēs tikmēr nolaidāmies aizvien zemāk. Šatovs darīja brīnumus: sakropļotais kuģis, pārvarēdams nez no kurienes radušos gaisa virpuļus, gandrīz nenovirzījās no kursa. Uz lokatora ekrāna brīžiem pazibēja tumši plankumi.
— Kur atrodamies? — jautāja Šatovs.
— Virs Laika jūras, — es atkliedzu, un viņš apmierināti palocīja galvu.
Izraudzīties labāku vietu raķetes nosēdināšanai būtu grūti. Laika jūra — plaša, aresitas krūmiem apaugusi zemiene — atradās netālu no raķešu ostas.
Melnie plankumi uz lokatora ekrāna tagad parādījās un pazuda reibinošā ātrumā. «Bulta» jau bija tuvu Marsa virsmai. Es izslēdzu lokatoru.
Neatceros, cik daudz laika pagāja. Acīm redzot, ne vairāk par piecām minūtēm. Dzinēju rūkoņa kļuva neciešama. Un «Bulta» mīksti nosēdās uz dzinēju izšauto gāzu spilvena. Tikko manāms grūdiens, tad klusums. Apdullinošs klusums, no kura ausīs sāk džinkstēt un visniecīgākais troksnītis izklausās kā pērkona grāviens.
Un tad es sajutu smagumu. Nevis mākslīgo smagumu, ko magnētiskajā laukā radīja mūsu metalizētie virsvalki, un arī ne paātrinājuma slodzi, bet gan īstu jeb, kā teiktu Satovs, visīstāko Zemes smagumu.
— Nav peļami, ko? — inženieris smaidīdams jautāja.