— Klase! — es atbildēju.
Un mēs abi iesmējāmies.
Satovs atvēra pneimatiskās sistēmas krānu. Ārpusē kaut kas iešņācās.
— Marss, liekas, sagaida mūs ar krietnu vējiņu.
— Smilšu vētra?
Satovs noliedzoši pakratīja galvu.
— Nē, stūrman. Tā ir visīstākā krusa.
Jāatzīstas, pirmajā mirklī es domāju, ka viņš dzen jokus.
— Un tagad lietus, — Šatovs ar nesatricināmu mieru turpināja.
Pa «Bultas» metāliskajām sienām bungoja lietus lāses. Kļūdīties nevarēja.
— Stūrman, es sūdzēšos par jums, — Šatovs gandrīz nopietni sacīja. — Jūs esat atvedis «Bultu» uz kādu citu planētu. Spriežot pēc smaguma spēka, tas varētu būt Marss. Bet vējš, krusa, lietus… Ko varat teikt sev par attaisnojumu?
Teikt es nekā nevarēju. Es vispār nekā vairs nesapratu.
— Pieņemsim, ka tuvumā notiek izverdums, — ieklausīdamies vēja auros, Šatovs skaļi prātoja. — Bet no kurienes krusa? Un no kurienes tāds vēja blīvums?… A, jau atkal lietus! Vai dzirdat? Kāpēc uz Marsa tāda lietus gāze?… Tas ir bēdīgi, stūrman, tomēr mums nāksies uzvilkt skafandrus un atstāt kuģi. Skafandru radioiekārta darbojas, pamēģināsim nodibināt sakarus un…
Spējš grūdiens tikko nenotrieca mūs abus no kājām.
— Velns parāvis! — Šatovs, turēdamies pie sienām, atgriezās centrālajā komandpunktā. — Stūrman, jūs esat nosēdinājis «Bultu» kādā no Zemes augstienēm. Vai arī atklājis jaunu planētu. Tā ir nekaunība!
Šatovs, kā parasti, jokoja. Patiesībā mūsu noskaņojums nebija sevišķi jautrs. Uzvilkdams skafandru, inženieris vēl mēģināja citēt Haijamu, taču pusvārdā apklusa.
— Ek, kaut ātrāk izdotos noskaidrot, kas īsti te notiek! — viņš vienkārši nobeidza. Pirmo reizi pusotra gada laikā viņa balsī skanēja nogurums.
Šatovs līdz galam pagrieza pneimatiskās sistēmas rokturi. Gaisa spiediens burtiski norāva apkausēto lūkas vāku. Slūžu kabīnē ielauzās vējš.
Mēs ieslēdzām reflektorus. Divi šauri gaismas kūļi iecirtās tumsā. Ārpusē notika kaut kas neaprakstāms. Ass, brāzmains vējš trenca saraustītas mākoņu vērpetes pāri mūsu galvām. Palaikam negaidīti uznāca un tikpat negaidīti izbeidzās drausmīgas lietus gāzes. Kaut kur tālu apvāršņa malā zaigoja dīvains blāzmojums.
— Stūrman, vai zināt, ko šādā gadījumā teiktu vecais Omārs? — es sadzirdēju ķiveres radiotelefonā neparasti kluso Šatova balsi. — «Jel sargies, gājēj! Bīstamas šīs tāles, no mākoņiem te šaudās uguns vāles.»
Šatova milzīgais stāvs ar grūtībām izspraucās caur lūku. Es pasteidzos sekot kapteinim. Un tūdaļ pat vēja brāziens notrieca mani gar zemi.
— Turieties stingrāk, draugs! — inženieris kliedza. — Un rāpieties šurp!
Šatovs gulēja aiz plakana, aresitas krūmiem apauguša paugura. Pārvarēdams trakojošā vēja pretestību, es pielīdu viņam cieši klāt.
— Ieslēdziet rāciju! — viņš pavēlēja.
Es apvēlos uz muguras un satvēru noskaņojuma regulatoru. Ķiveres radiotelefonā ielauzās atmosfēras lādiņu sausie tarkšķi. Pēkšņi no tālienes atskanēja vāja balss: «Bulta, Bulta, Bulta… Bulta… Bulta…»
— Vai dzirdat, stūrman? — Šatovs kliedza. — Pamēģināsim nopeilēt.
Man par lielu izbrīnu, pelengatora antenas rāmis norādīja uz augšu. Mākoņu plaisā pavīdēja neliels, dzeltenīgs disks, pēc izskata apmēram divas reizes mazāks par Mēnesi.
— Foboss! — Šatovs izstiepa roku. — Foboss, Marsa pavadonis. Viņi runā no turienes.
Atbildēt mēs nevarējām. Skafandru raidītāju darbības rādiuss nepārsniedza trīssimt kilometru, bet līdz Fobosam bija deviņi tūkstoši…
Turēdamies pie aresitas zariem, inženieris piecēlās. Es redzēju, kā vēja brāzieni šūpoja viņa masīvo augumu.
— Skatieties, stūrman! — viņš rādīja taisni uz priekšu. Bet jau nedaudzu soļu attālumā mūsu reflektoru raidītie stari pilnīgi izšķīda apkārtnes necaurredzamajā tumsā.
Taču pēc brītiņa uzliesmoja violets zibens, un es ieraudzīju kā sastingušā kinokadrā: mums virsū vēlās milzīga ūdens siena. Saltā, violetā gaisma uzzibsnīja uz mirkli. Gigantiskais vilnis likās nekustīgs — sasvēries uz priekšu, putojošs, drausmīgs.
— Atpakaļ! — Šatovs iekliedzās.
Palēkdamies viņš skriešus devās uz «Bultu». Vēja brāzma atsvieda mani sāņus. Es pakritu. Gaismas kūlis sastinga un pagriezās atpakaļ. Šatovs palīdzēja man piecelties. Radiotelefonā es skaidri dzirdēju viņa gārdzošo elpu.
— Ātrāk, stūrman, ātrāk…
Mirkli vēlāk viņš iegrūda mani lūkā un cieši noslēdza vāku. Un tad es sadzirdēju viļņu dārdus. Dobji un draudoši tie nemitīgi tuvojās, aprijot visas pārējās skaņas — krūmu čaukstēšanu, lietus pilienu bungošanu un vēja svilpšanu. Dārdi aizvien vairāk pieauga, līdz beidzot pārgāja drausmīgā, vibrējošā kaucienā.
— Turieties!… — Šatova balss noslāpa neaprakstāmā skaņu haosā.
Es izstiepu rokas, bet tās satvēra tukšumu. Likās, kāds izsitis man grīdu zem kājām. Un tūdaļ pat iestājās klusums.
— Uzmanīgāk, kolēģi… — teica Satovs. — Tā. Tagad es zinu, kas noticis ar Marsu. Šī planēta pārvērsta par rezervātu asu izjūtu mīļotājiem. Domāju, ka drīz vien te sāksies neliela, labi organizēta zemestrīce…
No ārpuses joprojām vienmuļi un nepārtraukti skanēja vētras auri. Tie izraisīja smagu, nomācošu sajūtu. Es, liekas, biju skaļi domājis, jo radiotelefonā tūdaļ pat sadzirdēju Šatova atbildi.
— Neko darīt… Mums nāksies vēlreiz iziet. Pēc pusstundas Foboss norietēs, un tad mēs nekā vairs nedzirdēsim.
Lēni atvērās lūkas vāks. Šatovs ienira tumsā. Es sekoju viņam un tūdaļ sajutu, cik ļoti pastiprinājies vējš. Tas vairs nebija brāzmains, bet šķita pārvērties taustāmi blīvā sienā. Šīs sienas spiedienu es izjutu cauri biezajam skafandra apvalkam.