Ieraudzījis mani, Šatovs nosvieda raķešu pistoli. Es metos pie viņa.
— Nu, nu, stūrman, nomierinieties, — Šatovs aizsmakušā balsī sacīja, — vecais Omārs, liekas… Nē, ne tā…
Un viņš novērsās.
Tikai tagad es pamanīju pie viņa kājām desmitiem raķešu čaulu. Tas lika man atcerēties Marsu.
— Marss? — es neskanīgi vaicāju Šatovam un ieklepojos.
— Marss? Viss kārtībā, stūrman. Gada laikā te daudz kas mainījies. Cilvēki rada Marsam atmosfēru. Sarkanais plankums, ko pirmīt redzējām uz lokatora ekrāna, ir kodoltermiskas reakcijas krāteris. Un tādu uz Marsa divi. Jau ceturto mēnesi šajos krāteros notiek vadāma kodolreakcija. Smagie atomi skaldoties pārvēršas vieglajos — skābekli, slāpeklī, hēlijā, ūdeņradī. Un galvenais — milzīgās temperatūras ietekmē šajos krāteros sadalās minerāli, kas satur skābekli, ūdeni, ogļskābo gāzi… Cilvēki tagad atstājuši Marsu. Tikai uz Fobosa palicis vadības postenis. Mums vēl laimējies, stūrman! Te bija vētras — daudz negantākas par vakarējo. Ari radioaktivitāte bija daudz augstāka. Tagad tā vairs nav bīstama. Bez tam atmosfēra droši sargā mūs no kosmiskajiem stariem. Uzskatiet, ka mums laimējies… Un pietiks, stūrman! Vairāk es nekā nezinu. No Fobosa mani iepriecināja ar veselu lekciju — skaitļi, formulas un pat citāti. Bet es diemžēl biju spiests noņemties, lūk, ar šo putniņu… Tā kā piedodiet, lūdzu!
— Bet vai tad šī atmosfēra saglabāsies? — es jautāju.
Šatovs iesmējās.
— A! Vējiņš iepaticies… Neuztraucieties, stūrman. Marss pazaudēja savu atmosfēru, kad vēl nebija pilnīgi atdzisis — pievilkšanas spēks toreiz izrādījās par vāju. Tagad planēta praktiski varēs saglabāt atmosfēru uz mūžīgiem laikiem. Starp citu, tāds pats liktenis gaida arī Mēnesi. Vecītis dabūs lielisku atmosfēru. Bet nu pietiks jautājumu. Pietiks! Ja vēlaties, paņemiet manu skafandru, noskaņojiet uztvērēju un paklausieties… Bet es… Stūrman, stūrman, saule! Skatieties, saule!
Pie apvāršņa parādījās saules disks. Purpura debesis kļuva vēl gaišākas, un apvidus krāsas iezaigojās jaunā spožumā.
Pusotra gada kosmiskais lidojums, vētra un drausmīgā nakts — viss nobālēja un šķita mazsvarīgs salīdzinājumā ar šo rītausmu. Es būtu ar mieru pārciest desmitkārt lielākas grūtības, lai vēlreiz redzētu senās planētas pirmo zeltaini sārto rītausmu. Ausmu, ko radīja cilvēka prāts!
Saule raidīja mums līksmus, zeltainus starus, kas izklīdināja tumsu. Zvaigznes nobālēja, un tikai viena dubultzvaigzne vēl mirdzēja dzidrajās rīta debesīs. Tagad šī zvaigzne likās zila.
— Zeme, — klusi sacīja Šatovs. — Zilā planēta.
Es pagriezos un ieraudzīju: uz Šatova neskūtā vaiga mirgoja zilgana dzirksts.
I. Jefremovs
ČŪSKAS SIRDS
«Telūrs» bija pabeidzis ceturto pulsāciju. Mīklainais debess ķermenis — lidojuma mērķis, kas iezīmējās labajā pārskata ekrānā, tagad šķita tik liels kā Saule, ja to aplūkotu no Merkura. Ekspedīcijas zvaigžņu kuģis atradās mazāk nekā četru parseku attālumā no milzīga, blāva spīdekļa KNT-8008, kuru no Zemes tikko varēja saskatīt pat visspēcīgākajos teleskopos. Tādas zvaigznes — to diametrs vienlīdzīgs simt piecdesmit līdz simt septiņdesmit Saules diametriem — izcēlās ar bagātu oglekļa saturu atmosfērā. Divu triju tūkstošu grādu temperatūrā ogleklis veidoja īpašas molekulu ķēdītes, kas parasti sastāvēja no trim atomiem. Ar šīm molekulām piesātinātā atmosfēra aizturēja spektra violetās daļas starojumu. Tādēļ milža gaisma bija ļoti vāja salīdzinājumā ar tā apmēriem.
Taču līdz simt miljoniem grādu sakarsētie oglekļa gigantu centri izstaroja varenas neitronu plūsmas, kas pārvērta vieglos elementus smagajos. Zinātnieki uzskatīja oglekļa zvaigznes par milzu fabrikām, kas ražo smagos elementus un ar periodiskiem sprādzieniem tos izkaisa telpā.
Pulsāciju kuģis beidzot bija devis cilvēcei iespēju tuvāk iepazīt šādu zvaigzni un izprast tajā notiekošo matērijas pārveidošanas procesu būtību.
… Zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi pamodās un uzsāka pētījumus, kuru dēļ bija šķīrušies no Zemes uz veseliem septiņsimt gadiem. Kuģa ātrums tagad šķita samērā niecīgs, bet lielāks šobrīd nebija vajadzīgs.
Ekspedīcija lidoja, novirzoties mazliet uz dienvidiem no oglekļa zvaigznes. Tāpēc lokatora melnais ekrāns nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi palika bezcerīgi tumšs. «Telūrs» nebija tik liels kā kvantu raķetes, kuras vairs nebūvēja, kopš astronautikā tika ieviests pulsāciju princips.
Agrāko laiku gigantiskie zvaigžņu kuģi uzņēma divsimt cilvēku, un paaudžu maiņa ļāva tiem samērā dziļi iespiesties starpzvaigžņu telpā. Taču, katram kuģim atgriežoties, uz Zemes parādījās desmitiem tālas pagātnes pārstāvju. Kaut gan šo cilvēku attīstības līmenis bija ļoti augsts, tomēr jaunais laikmets parasti likās viņiem svešs un dziļa melanholija bieži vien pārņēma bijušos kosmosa ceļiniekus.
Tagad pulsāciju kuģi nogādās pētniekus vēl daudz tālāk. Paies tikai samērā īss laiciņš, raugoties, protams, no astronautu viedokļa, un cilvēku sabiedrībā parādīsies tūkstošgadīgi Metuzālemi. Tie, kuriem būs lemts doties ceļā uz citām galaktikām, atgriezīsies pēc miljoniem gadu. Tāda ir tālo kosmisko ceļojumu ēnas puse. Viltīgas lamatas, ko daba izlikusi saviem neremdināmi ziņkārīgajiem dēliem.
Jauno zvaigžņu kuģu apkalpē ietilpa tikai astoņi cilvēki. Un, lai gan «Telūrs» izskatījās krietni mazāks par saviem priekštečiem, tas tomēr bija milzīgs kuģis, kas nodrošināja ikvienam apkalpes loceklim visas Iespējamās ērtības.
Atmoda pēc ilgstošā miega, kā parasti, izraisīja cilvēkos enerģijas pieplūdumu. Zvaigžņu kuģa iemītnieki — lielāko tiesu jaunieši — pavadīja vaļas brīžus vingrošanas zālē.