Un tad, pirmo reizi vēsturē, cilvēks saskarsies ar saviem domu brāļiem, ar būtnēm, kurām līdzīgi spēki un tieksmes. Ar tiem, kuru esamību jau sen paredzējis un pierādījis cilvēka gaišais, bezgala tālredzīgais prāts. Grūti iztēlojamos laika un telpas bezdibeņus, kas šķir apdzīvotās pasaules, līdz šim nebija izdevies pārvarēt. Bet tagad Zemes cilvēki sniegs rokas citām domājošām būtnēm un ar viņu starpniecību droši vien nodibinās sakarus ar brāļiem, kas mīt vēl tālākos debess novados. Domu un darbu virknes saistīs aizvien jaunas un jaunas pasaules, iezīmējot saprāta galīgo uzvaru pār stihiskajiem dabas spēkiem.
Miljardiem gadu tumšo un silto jūru līčos knosījās niecīgi dzīvu gļotu pūslīši. Vēl simtiem miljoniem gadu no tiem veidojās sarežģītāki radījumi, kas galu galā pārcēlās uz sauszemi. Pilnīgā atkarībā no apkārtējiem spēkiem, nežēlīgā cīņā par eksistenci pagāja vēl miljoniem gadsimtu. Un tikai tad daba radīja lielas smadzenes — dzīvo būtņu visuniversālāko instrumentu un varenāko ieroci.
Bet arī pēc tam aizritēja vēl daudzi gadu tūkstoši, pilni karu un ciešanu, bada un apspiestības, tumsības un reizē — ticības labākai nākotnei.
Pēcteči nepievīla savus senčus: labākā nākotne kļuva par tagadni, bezšķiru sabiedrībā apvienotā cilvēce, atbrīvojusies no bailēm un apspiestības, sasniedza nepieredzētus mākslu un zinību kalngalus. Tai izrādījās pa spēkam arī pats grūtākais — pieveikt kosmisko telpu. Un lūk, visa mokpilnā cilvēces vēsture, visas cilvēku uzkrātās zināšanas, viņu titāniskie pūliņi vainagojušies ar tālas darbības zvaigžņu kuģa izgudrošanu, un šis kuģis — «Telūrs» jau traucas mūsu galaktikas neizpētītajās dzīlēs. Matērijas attīstības augstākā pakāpe, kas izveidojusies Saules sistēmā, tagad, pateicoties «Telūram», saskarsies ar cita, droši vien ne mazāk sarežģīta un grūta attīstības ceļa virsotni.
Šādas vai līdzīgas domas šinīs dienās satrauca visus kosmonautus. Mirkļa nozīmīguma apziņa darīja nopietnu pat visjaunāko apkalpes locekli — Tainu. Niecīga cilvēku saujiņa — vai tā spēs godam pārstāvēt cilvēces darbu, varonību, gudrību, skaistumu, spēku, neizsīkstošo jaunrades enerģiju? Tai pašā laikā kosmonautus nodarbināja ari cits, ne mazāk svarīgs un uztraucošs jautājums: kādi ir tie, kas patlaban dodas mums pretim? Vai Zemes cilvēku acīm viņi liksies skaisti vai arī atbaidoši?
Bioloģe Afra Devi lūdza vārdu.
Jaunā sieviete, ko nervu uzbudinājums bija padarījis vēl daiļāku, bieži pievērsās gleznai, kas rotāja vienu no zāles sienām. Ekvatoriālās Āfrikas Mēness kalnu panorāma ar satriecošu kontrastu — drūmas, mūža mežiem apaugušas nogāzes un gaiši spīguļojošas klinšu virsotnes. Šis audekls šķita īpaši radīts, lai atainotu viņas izteiktās domas.
Afra runāja par to, ka cilvēce jau sen atteikusies no kādreiz izplatītajām teorijām, saskaņā ar kurām domājošu būtņu āriene un ķermeņu uzbūve var būt ļoti dažāda. Patiesībā cilvēka — Zemes vienīgā domājošā radījuma — izskats nekādā ziņā nebija veidojies nejauši. Tas atbilda šā radījuma daudzveidīgajām pielāgošanās spējām un milzīgajai smadzeņu, kā arī nervu sistēmas slodzei…
— Man patīk šī teorija, — Tejs Erons atbalstīja biologi, — bet…
— Es saprotu, — Afra viņu pārtrauca. — Pat niecīgas izmaiņas cilvēka ārienē palaikam rada atbaidoša kropluma iespaidu. Iedomājieties, piemēram, cilvēku, kas negadījuma rezultātā zaudējis degunu, plakstus vai lūpas. Visus šos defektus mēs uztvertu kā atbaidošu kroplību tieši tāpēc, ka tās parādījušās uz ierasto, visiem zināmo formu pamata. Zirga vai suņa purns krasi atšķiras no cilvēka sejas, un tomēr mēs to neuzskatām par kroplu vai atbaidošu. Vēl vairāk, to var pat uzskatīt par glītu. Tas tāpēc, ka šo kustoņu ārienē izpaužas lietderības skaistums. Toties sakropļotā cilvēka sejā izjaukta dabiskā harmonija…
— Tātad, ja svešinieki atšķirsies no mums ļoti stipri, tie neliksies atbaidoši? Bet ja nu viņi būs līdzīgi cilvēkiem, tikai ar ragiem un snuķiem? — Tejs joprojām nepadevās.
— Ragi domājošai būtnei nav vajadzīgi un nekad arī nebūs. Deguns var būt izstiepts līdzīgi snuķim (kaut gan, ja attīstītas rokas, bez kurām cilvēks vispār nav domājams, arī snuķis nav nepieciešams). Tas būs īpašs gadījums vai pat izņēmums. Bet viss, kas veidojas vēsturiski, dabiskās izlases ceļā, kļūst par likumsakarību. Tāpēc es arī nedomāju, ka svešajā zvaigžņu kuģī mēs sastapsim ragainus vai ar astēm apveltītus briesmoņus — tur tiem nav vietas! Tikai zemākas dzīvības formas ir ļoti dažādas; jo tas augstākas, jo vairāk līdzinās cita citai.
— Jūs esat uzvarējusi! — Tejs Erons sirsnīgi uzsmaidīja draudzenei.
Gluži negaidot sāka iebilst Kari Rams. Mazliet pietvīcis aiz jauneklīga mulsuma, viņš centās pierādīt, ka svešās būtnes pat, ja tās apveltītas ar gluži cilvēcisku un daiļu ārieni, var stipri atšķirties no mums pēc sava domāšanas veida, saviem priekšstatiem par pasauli. Un tieši šajā sakarā svešie var kļūt mums par nežēlīgiem, briesmīgiem ienaidniekiem.
Šo viedokli kategoriski nosodīja Muts Angs.
— Vēl nesen es par to domāju, <— kapteinis sacīja, — un sapratu, ka attīstības augstākajās pakāpēs nekādi pārpratumi starp domājošām būtnēm nav iespējami. Cilvēka domāšana, tā saprāts atspoguļo apkārtējās pasaules, visa kosmosa loģiskās attīstības likumus. Šajā ziņā cilvēks ir mikrokosms. Tāpēc doma, lai kur tā rastos, vienmēr un visur pamatosies uz matemātisko un dialektisko loģiku. Nevar būt nekādu «citu», krasi atšķirīgu domāšanas veidu, tāpat kā nevar būt cilvēka ārpus sabiedrības un dabas…