Kad pēc pelenga bija noteikti kuģa orbītas parametri, noskaidrojās kāds interesants apstāklis. Izrādās, ka Deviņpadsmito pavadoni vēl aprīlī, tas ir, četrus mēnešus pirms Viesu parādīšanās Tadžikijā, bija redzējuši Simeizas observatorijas līdzstrādnieki. Taču toreiz viņi domāja, ka novērotais debess ķermenis ir īsi pirms tam atmosfēras augšējos slāņos sasprāgušas angļu nesējraķetes lauska.
Pārējais visiem labi zināms. PSRS Zinātņu akadēmijas prezidija sēdē tika nolemts pieņemt Viesu ielūgumu un nosūtīt uz tikšanās vietu «PSRS» — cilvēces pirmo starpplanētu raķeti ar atomdzinēju. Šo kuģi gatavoja lidojumam ap Mēnesi. Taču apkalpe neiebilda pret maršruta maiņu.
Paies vēl īss laiciņš, un cilvēki uzzinās daudz jauna par Viesiem, viņu zvaigžņu kuģi un neparastajiem mehānismiem, ko viņi sūtījuši uz Zemi. Tomēr dažus secinājumus var izdarīt jau tagad.
Droši vien būs jānoraida hipotēzē, ka Viesi būvējuši zirnekļveidīgās mašīnas pēc sava ģīmja un līdzības. Vispārēji apsvērumi, kā arī dažas diezgan nenoteiktas Lozovska piezīmes liek domāt, ka viņi pārāk neatšķiras no cilvēkiem. Bez tam profesors Ņikitins veltīja īpašu uzmanību acīgā «zirnekļa» aprakstam. Lai kādi būtu šo aparātu uzdevumi, divām melnajām acīm jāuztver ultravioletās gaismas toņi, kas cilvēkiem šķiet pilnīgi melni. Viesi droši vien izšķir piecas krāsas, no kurām mēs redzam tikai trīs.
Kas attiecas uz zirnekļveidīgajām mašīnām, tad, pēc ievērojamā Ļeņingradas speciālista Titova domām, tās jāuzskata par ULMNP — Universāliem Loģiskiem Mehānismiem ar Neierobežotu Programu jeb, citiem vārdiem, par kibernētiskiem automātiem, kas spēj jebkurā situācijā loģiski izraudzīties vislietderīgāko rīcības veidu. Sādu mašīnu konstruēšanas principiālo iespējamību nesen pierādīja PSRS Zinātņu akadēmijas Informācijas teorijas institūts.
…Pēc nedēļas cilvēka ģēnija radītais tērauda milzenis ielauzīsies Visuma saltajās tālēs, lai tiktos ar Citas Pasaules Saprātu. Un neviens cilvēks, dabiski, nespēj bez saviļņojuma domāt par šo tikšanos, kas pavērs jaunu lappusi mūsu planētas vēsturē.
A. Dņeprovs
UZMANĪBU — KRABJI!
— Ei, jūs tur, veicīgāk! — inženieris Kuklings uzkliedza matrožiem.
Viņi stāvēja līdz jostai ūdenī un, izcēluši no laivas pēdējo kasti, centās to pavilkt gar borta malu.
— Karstums kā peklē… — inženieris ar raibu lakatu slaucīja nosvīdušo kaklu. — Noģērbieties, Bad! Šeit nav nekādas civilizācijas.
Es grūtsirdīgi paskatījos uz slaido šoneri, kas atgriezīsies tikai pēc divdesmit dienām.
— Kāds velns jūs dīdīja izmēģināt savas mašīnas pašā elles dibenā? — jautāju Kuklingam, novilkdams drēbes.
— Redziet, Bad, tas būs ļoti neparasts eksperiments. Mums jāpārbauda vecā džentlmeņa, pag, kā viņu sauca… — inženieris mazliet sastomījās un uzmeta man vērīgu skatienu. — A, atcerējos, Čarlza Darvina teorija…
— Paklausieties, Kukling, jūs laikam domājat, ka man atmiekšķējušās smadzenes! Pasakiet labāk skaidri un gaiši, ko mēs te darīsim, un, lūdzu, nemuldiet vairs par Darvinu.
Atņirdzis mākslīgos zobus, Kuklings skaļi iesmējās.
— Jūs tomēr esat stulbenis, Bad! Bet tagad, lūdzu, attaisiet kasti Nr.l un izņemiet telti, ūdens tvertnes, konservus un instrumentus. — Inženiera tonis bija uz mata tāds kā toreiz poligonā, kad mūs iepazīstināja.
— Labi, — es novilku caur zobiem un ķēros pie darba.
Pāris stundās mēs uzcēlām telti, ienesām tajā lāpstas, laužņus, dažādus atslēdznieku rīkus, apmēram simt konservu kārbas un vairākas tvertnes ar dzeramo ūdeni.
Pēc vakariņām atvērām otro kasti. Tur atradās parasti stumjamie ratiņi, kādus staciju peronos izmanto bagāžas pārvadāšanai.
Kad piegāju pie trešās, Kuklings man uzsauca:
— Ziniet ko, vispirms palūkosimies kartē.
Sala bija apaļa kā šķīvis. To apjoza piecdesmit metrus plats liedags, aiz kura sākās neliela augstiene ar vienmuļu, krūmiem apaugušu līdzenu virsu. Kartē ar sarkanu zīmuli bija ievilktas vairākas atzīmes.
— Mūsu kravu vajadzēs novietot, lūk, šajās vietās, — sacīja Kuklings.
Trešā kaste šķita nesamērīgi smaga. Es nospriedu, ka tajā iepakots masīvs darba galds. Taču, kad atrāvām pirmos dēļus, tikko neiekliedzos aiz pārsteiguma. No kastes izbira daždažādu formu un izmēru metala plāksnes un stieņi.
— Varētu domāt, ka mēs esam atbraukuši, lai spēlētos te ar klucīšiem! — es iesaucos, cilādams kubiskos, cilindriskos un lodveidīgos metala gabalus.
— Diez vai, — Kuklings smīnēdams atbildēja.
Ceturtā kaste un visas pārējās, ieskaitot devīto, bija piepildītas ar tādām pašām metala sagatavēm. Es bez grūtībām noteicu, ka tās ir no tērauda, vara un cinka.
Kad taisījos atvērt pēdējo, desmito kasti, inženieris man pēkšņi uzsauca:
— To pagaidām neaiztieciet!
Trīs nākamās dienas mēs ar Kuklingu no rīta līdz vakaram krāvām metālu ratiņos un izvadājām pa salu. Stieņus un klucīšus sabērām nelielās kaudzēs. Dažas atstājām tieši uz zemes, citas pēc inženiera norādījuma es ieraku smiltīs.
Tikko šis darbs bija galā, mēs atgriezāmies pie desmitās kastes.
— Atveriet, bet uzmanīgi! — Kuklings brīdināja.
Šī kaste likās daudz vieglāka un mazāka nekā pārējās. Starp blīvi sapresētām zāģu skaidām mēs atradām vaska papīrā ietītu sainīti, no kura izlobījām pavisam dīvainu priekšmetu.
Pirmajā mirklī es to noturēju par rotaļu krabi. Taču tas nebija vienkāršs krabis. Bez sešām posmainām kājām aparāta priekšgalā rēgojās vēl divi pāri taustekļu. Tie izlīda no maksts, kas atgādināja pusatņirgtu nezvēra rīkli. Nelielā padziļinājumā uz krabja muguras laistījās parabolisks spogulis ar tumši sarkanu kristālu centrā. Atšķirībā no rotaļu krabjiem šim bija divi pāri acu — abos ķermeņa galos.