— Es gribētu piebilst, — sacīja bioloģe, — ka cilvēces vēstures spilgtākā iezīme ir savstarpējās saprašanās pieaugums, kas nemitīgi pavadīja kultūras attīstību. Jo vairāk attīstījās kultūra, jo vieglāk dažādām bezšķiru sabiedrības tautām un rasēm bija saprast citai citu, jo tuvāki visiem kļuva kopīgie mērķi un jo saprotamāka nepieciešamība apvienot sākotnēji atsevišķas valstis, bet vēlāk — visu planētu, visu cilvēci. Attīstības līmenī, ko sasniegusi Zeme un neapšaubāmi sasnieguši arī tie…
— Pilnīgi pareizi, — viņai piekrita Muts Angs, — divas dažādas planētas, kuru iedzīvotāji izcirtuši ceļu uz kosmosu, sapratīsies daudz vieglāk nekā divas mežonīgas tautas uz vienas un tās pašas planētas!
— Bet kur tad paliek kosmiskie kari, par kuru neizbēgamību bija pārliecināti daži mūsu senči? — vaicāja Kari Rams.
— Kur ir tā izdaudzinātā grāmata, ko jūs kādreiz solījāt mums parādīt? — pēkšņi atcerējās Tejs Erons. — Grāmata par diviem zvaigžņu kuģiem, kas pirmajā tikšanās brīdī taisījās viens otru iznīcināt?
Kuģa kapteinis piecēlās un devās uz savu kajīti. Dažas minūtes vēlāk viņš atgriezās ar mikrofilmas zvaigznīti, ko ielika lasīšanas mašīnā. Senā amerikāņu autora fantāzija bija ieintriģējusi visus kosmonautus.
Stāsts, kas saucās «Pirmā saskare», dramatiskos toņos attēloja Zemes zvaigžņu kuģa tikšanos ar svešu kuģi Krabja miglājā, vairāk nekā tūkstoš parseku attaluma no Saules. Zemes zvaigžņu kuģa komandieris pavēlēja saviem ļaudīm sagatavoties, lai jebkurā mirklī varētu iznīcināt zvaigžņu kartes, novērojumu materiālus un kursa aprēķinus, kā arī vērst pret svešo kuģi visus meteorītu iznīcināšanai paredzētos lielgabalus. Pēc tam apkalpes locekļi sāka apspriest visatbildīgāko jautājumu: vai viņiem ir tiesības ievadīt sarunas ar svešo zvaigžņu kuģi vai arī tam nekavējoties jāuzbrūk? Astronauti bija nobažījušies, ka svešie aprēķinās viņu kuģa ceļu un tad kā iekarotāji dosies uz Zemi.
Šīs neprātīgās domas kuģa ļaudis uzņēma kā neapstrīdamu patiesību. Divu neatkarīgi radušos civilizāciju saskarei, pēc komandiera uzskatiem, bija nenovēršami jābeidzas ar sadursmi, kurā uzvarēs tas, kam spēcīgāki ieroči. Tikšanās kosmosā varēja nozīmēt vai nu tirdzniecību, vai karu — neko citu stāsta autors, acīm redzot, nespēja iedomāties.
Drīz vien noskaidrojās, ka svešie, kas redzēja tikai infrasarkanos starus un sazinājās ar radioviļņu palīdzību, citādi tomēr stipri līdzīgi Zemes cilvēkiem. Tāpēc astronautiem izdevās samērā viegli atšifrēt viņu valodu un uzzināt viņu domas.
Svešā zvaigžņu kuģa komandierim bija tikpat trūcīgas sociālās zināšanas kā cilvēkiem. Arī viņš lauzīja galvu par to, kā izkulties sveikā no kļūmīgās situācijas un tai pašā laikā neiznīcināt Zemes zvaigžņu kuģi.
Sen gaidītā, lieliskā nejaušība — dažādu pasauļu domājošu būtņu pirmā tikšanās — draudēja izvērsties briesmīgā nelaimē. Kuģus, kuri peldēja izplatījumā, šķīra apmēram 700 jūdzes, un to apkalpes nu jau vairāk nekā divas nedēļas veda sarunas ar robotu palīdzību.
Abi komandieri lūkoja viens otru pārliecināt parsavu miermīlību un reizē apgalvoja, ka nevarot ticēt nevienam sarunu partnera vārdam. Stāvoklis būtu pilnīgi bezcerīgs, ja neiejauktos stāsta galvenais varonis — jauns astrofiziķis. Viņš paslēpa skafandrā drausmīgu sprāgstvielu lādiņu un kopā ar savu komandieri devās ap ciemot svešo zvaigžņu kuģi. Tur viņi iesniedza ultimātu: daļai svešā kuģa apkalpes jāpāriet uz Zemes kuģi, bet daļai no tā apkalpes — savukārt uz svešo kuģi. Pēc tam jāpadara nekaitīgi visi ieroči, jāapgūst kuģa vadīšanas tehnika un jāpārved abu ekspedīciju mantas. Bet tikmēr abi varoņi ar bumbām paliks svešajā zvaigžņu kuģī, lai gadījumā, ja rastos kaut mazākās aizdomas, to nekavējoties uzspridzinātu. Svešā kuģa komandieris ultimātu pieņēma. Kuģu maiņa un atbruņošana noritēja sekmīgi. Pēc tam melnais zvaigžņu kuģis ar cilvēkiem un Zemes kuģis ar svešiniekiem, steidzīgi attālinādamies no tikšanās vietas, pazuda miglāja blāzmainajā spīdumā.
… Bibliotēkā izcēlās kņada. Vēl lasīšanas laikā jaunākie astronauti bija nepārprotami izrādījuši savu nepacietību. Tagad visi gribēja izteikties, bet daži tikko spēja atturēties no vislielākās nepieklājības — mēģinājuma pārtraukt biedru.
Vairākums atzīmēja kraso pretrunu starp stāsta darbības laiku un varoņu psiholoģiju. Ja zvaigžņu kuģis varēja attālināties no Zemes par četriem tūkstošiem gaismas gadu un turklāt izdarīt to trijos mēnešos, tad stāsta darbība, pat no viņu viedokļa raugoties, būtu jāattiecina uz nākotni. Tādas tāles neviens kuģis, pat «Telūrs», vēl nebija sasniedzis. Taču aprakstīto cilvēku domas un darbi ne ar ko neatšķīrās no to ļaužu domām un darbiem, kuri dzīvojuši pirms daudziem gadsimtiem kapitālisma laikos! Ne mazums stāstā ari tīri tehnisku kļūdu…
— Daudz bīstamāka par nezināšanu, — piebilda Muts Angs, — ir rutīna, ietiepīga novecojušas iekārtas aizstāvēšana. Šādu nostāju parasti izraisīja personiska ieinteresētība saglabāt iekārtu, kurā tās aizstāvjiem klājas labāk nekā cilvēku vairākumam. Bet ja nu tā, tad kāda gan viņiem daļa gar visas cilvēces, visas planētas likteņiem?
Nesaprātīga degvielu un mežu izšķērdēšana, ūdens bagātību un augšņu noplicināšana, bīstami eksperimenti ar atomieročiem, — tas viss raksturoja to ļaužu rīcību un pasaules uzskatu, kuri, nesot cilvēces vairākumam postu un ciešanas, centās par katru cenu saglabāt novecojušo iekārtu. Šajos apstākļos tad arī dzima indīgā sēkla, no kuras izauga atsevišķu sabiedrības grupu, šķiru vai rasu ārkārtējās privilēģijas, varmācības un karu attaisnojums.