Tikmēr svešā kuģa kupolveidīgajā priekšgalā pavērās melna sprauga un no tās izvirzījās tieviem stabiņiem nožogots balkons. Melnajā rīklē sakustējās kaut kas balts. Afrai izlauzās nopūta. Uz zvaigžņu kuģa platformas parādījās pieci nedabiski bāli ērmi, augumā apmēram līdzīgi Zemes cilvēkiem, taču krietni resnāki un ar kuprainām mugurām. Zemes iemītnieku apaļo, caurspīdīgo ķiveru vietā uz svešinieku augšup izliektajiem pleciem pacēlās gliemežvākam līdzīgs veidojums. Tā priekšpusē rēgojās izvērsti vēdekļveidīgi radziņi. Bet zem šo radziņu nojumes necaurredzamā tumsā varēja nojaust melnu stiklu.
«Telūra» skatu laukumā sapulcējušos astronautu ķiverēs atskanēja komandiera klusie smiekli.
— Es gribu nomierināt jūs visus un pirmkārt Afru, — teica Muts Angs. — Iedomājieties, kā mēs izskatāmies no malas! Uzburbušas lelles ar milzīgām, apaļām galvām, kuru trīs ceturtdaļas ir… tukšas!
Afra skaņi iesmējās.
— Izšķirošais ir skafandru saturs. To izskatam nav sevišķas nozīmes!
— Roku un kāju viņiem ir tikpat daudz, cik mums, — iesāka Kari.
Šai brīdī no svešā kuģa izbīdītais metala karkass pārklājās ar baltu, krokainu apvalku, kas pastiepās «Telūra» virzienā. Balta figūra, kurā Muts Angs nojauta pēc ranga sev līdzīgu komandieri, norādīja ar roku uz «Telūru» un tad uz otru kuģi. Tas bija nepārprotams žests.
Cilvēki nelika sevi ilgi gaidīt un izvirzīja no «Telūra» lejas daļas savienojošu galeriju, kuras uzdevums bija nodrošināt satiksmi starp kuģiem izplatījumā. Zemes tehniķi ātri izgatavoja no koka pārejas rāmi, kas, pateicoties molekulārās struktūras izmaiņām kosmiskajā salā, kļuva izturīgāks par tēraudu.
Tikmēr uz svešā kuģa izciļņa parādījās sarkana metala kubs ar melnu priekšējo sienu — ekrānu. Ģivas baltas figūras noliecās pār to, izslējās un atkāpās sānis. Mirkli vēlāk astronauti ieraudzīja uz ekrāna stipri vienkāršotu cilvēka attēlu, kura augšējā daļa ritmiski paplašinājās un sašaurinājās. Tikpat ritmiski mazas bultiņas iešāvās šajā attēlā un atkal izlidoja no tā.
— Ģeniāli! Tā taču ir elpošana! — iesaucās Afra. — Viņi, acīm redzot, parādīs mums savas atmosfēras sastāvu, bet kā?
Atbildes vietā elpojošais modelis uz ekrāna pazuda, un to aizstāja jauna figūra — melns punkts pelēkā gredzenveida mākonī. Tas neapšaubāmi bija atoma kodols, ko aptvēra spīguļojošu punktiņu — elektronu orbītas. Mutam Angam likās, ka viņam iesprūdis kamols kaklā. Viņš nespēja teikt ne vārda. Tikām uz ekrāna jau bija izveidojušās četras figūras: divas ar treknu, baltu svītru saistītas — centrā un divas ar melnām bultām savienotas — gar malām.
Neparasta uzbudinājuma pārņemti, Zemes cilvēki skaitīja elektronus. Apakšējais, acīm redzot, okeāna galvenais elements: kodols un tikai viens elektrons, tātad — ūdeņradis. Augšējais — acīm redzot, atmosfēras galvenais elements: kodols un deviņi elektroni, tātad — fluors!
— Ai! — Afra Devi žēli iesaucās. — Fluors!…
— Skaitiet, — viņu pārtrauca komandieris, — pa kreisi: seši elektroni, tātad — ogleklis. Pa labi: septiņi, tātad — slāpeklis. Skaidrs! Lai kuģī nekavējoties izgatavo mūsu atmosfēras un vielu maiņas tabulu. Tā atšķirsies no redzētās vienīgi ar to, ka augšējā centrālā elementa — fluora vietā mēs iezīmēsim skābekli — kodolu un astoņus elektronus. 2ēl, briesmīgi žēl!
Kad Zemes pārstāvji izvirzīja savu tabulu, astronauti pamanīja, ka priekšējā baltā figūra uz svešā kuģa tiltiņa sagrīļojas un ar roku satver skafandra gliemežvāku. Šo žestu «Telūra» ļaudis labi saprata. Svešā kuģa komandieris šobrīd laikam izjuta gluži to pašu, ko viņi.
Taču mirkli vēlāk baltā figūra pārliecās pāri tiltiņa margām un strauji pamāja, it kā pārcērtot kaut ko tukšumā. Pēc tam svešinieks pacēla abas rokas un zināmā atstatumā vienu no otras nolaida tās uz leju, iezīmējot telpā divas paralēlas plāksnes.
Muts Angs atkārtoja šo žestu. Tad balto svešinieku komandieris mēmā sveicienā pacēla roku, pagriezās un pazuda sava kuģa tumšajā rīklē. Viņam sekoja arī pārējie.
— Iesim! — teica Muts Angs, nospiežot lifta sviru.
Šoreiz Afra pat nepaspēja apbrīnot lielisko zvaigžņu mirgu kosmosa melnajā tukšumā, kas allaž izraisīja viņā īpaši jūsmīgu noskaņu. Lūka aizvērās, slūžu kamerā iedegās gaisma, kļuva dzirdama sūkņa šņākšana — pirmā pazīme, ka gaiss sasniedzis Zemes cilvēkiem ierasto blīvumu.
— Būvēsim starpsienas, lai pēc tam savienotu galerijas? — jautāja kapteinim Jass Tins.
— Jā. Tieši to laikam gribējis teikt baltā kuģa komandieris. Kāda nelaimē: viņu planētas dzīvības gāze — fluors mums ir nāvējoša! Bet viņiem tikpat nāvējošs — skābeklis! Daudzi mūsu materiāli — krāsas un rnetali, kas ļoti izturīgi skābekļa atmosfērā, var sairt no viņu elpas. Odens vietā viņiem ir tā pati fluorūdeņražskābe, kas pie mums saēd stiklu un gandrīz visus minerālus, kuru sastāvā ietilpst fluorūdeņradī viegli šķīstošais silīcijs. Lūk, kāpēc mums nāksies uzstādīt caurspīdīgu starpsienu, kas izturīga pret skābekli, bet viņi uzstādīs savu, no vielām, ko nesaēd fluors. Bet tagad iesim! Mums jāsteidzas. Apspriesties pagūsim, kamēr izgatavos šīs starpsienas.
Vibrāciju dzēšanas kamera, kas atdalīja dzīvojamās telpas no «Telūra» dzinējiem, uz laiku pārvērtās ķīmiskā laboratorijā. Speciāli izlieto kristāldzidrās plastmasas loksni tagad lēni cementēja, karsējot ar apkurināšanas paklājiem.