— Patīk? — Kuklings pēc brīža jautāja.
Es paraustīju plecus.
— Acīm redzot, mēs tiešām esam atbraukuši rotaļāties!..
— Tā ir bīstama rotaļa! — Kuklings pašapmierināti iesaucās. — Nolieciet krabi smiltīs.
Metala nezvēriņš izrādījās ļoti viegls, ne smagāks par trim kilogramiem. Smiltīs tas stāvēja diezgan stabili.
— Nu, un tālāk? — es ironiski vaicāju.
— Nekas. Pagaidīsim, lai mazliet sasildās.
Mēs apsēdāmies un sākām vērot dīvaino rotaļlietu. Pēc pāris minūtēm pamanīju, ka spogulītis uz krabja muguras lēni pievēršas saulei.
— E, jūsu krabis, šķiet, atdzīvojas!
Es piecēlos un līdz ar to nejauši apēnoju mehānismu. Tai pašā mirklī krabis sakustējās un mudīgi izrāpās saulē. Aiz pārsteiguma atlēcu sāņus.
— Redziet nu, kāda ir šī rotaļlieta, — Kuklings iesmējās. — Pat jūs tā sabiedēja!
Es ilgi slaucīju nosvīdušo pieri.
— Sakiet beidzot, Kukling, ko mēs te darīsim un kāpēc mums vispār vajadzēja šurp atbraukt?
Arī Kuklings piecēlās un šoreiz pavisam nopietni teica:
— Lai pārbaudītu Darvina teoriju.
— Bet tā taču ir bioloģiska teorija. Par dabisko izlasi, evolūciju un tā tālāk, — es apjucis murmināju.
— Pilnīgi pareizi. Starp citu, skatieties, mūsu varonis aizgājis padzerties!
Es jutos satriekts. Metāliskā rotaļlieta bija tiešām aizrāpusies līdz krastmalai un ielaidusi snuķīti ūdenī. Padzērusies tā izlīda atkal saulē un sastinga.
Lūkodamies uz šo mašīnu, es izjutu savādas, neizprotamas bailes un riebumu. Vienu brīdi pat likās, ka neveiklais rotaļu krabis nez kādēļ atgādina pašu Kuklingu.
— To jūs izgudrojāt? — es vaicāju inženierim.
— Mjā, — viņš apmierināts norūca un atlaidās smiltīs.
Arī es atgūlos un klusēdams turpināju vērot dīvaino mehānismu. Tagad tas šķita atkal pilnīgi nedzīvs.
Krabja mugura izskatījās pēc nošķelta puscilindra ar plakanām sieniņām galos. Katrā no šīm sieniņām bija izurbti divi caurumi, kas atgādināja acis. Šo iespaidu vēl pastiprināja tas, ka aiz caurumiem korpusa dziļumā mirgoja kristāli. Apakšpusē mehānismu noslēdza līdzena platforma — krabja vēderiņš. Mazliet augstāk — starp vēderiņu un muguru — no aparāta izspraucās trīs pāri lielu un divi pāri mazu posmainu spīļu.
Krabja iekšas saskatīt neizdevās.
Es ilgi lauzīju galvu, cenzdamies uzminēt, kāpēc admiralitāte norīkoja īpašu kuģi, lai aizvestu mehānisko rotaļlietiņu un tās izgudrotāju uz šo vientuļo salu.
Iegrimuši domās, mēs ar Kuklingu gulējām smiltīs. Tikmēr saule nolaidās zemāk, un beidzot krūmu ēna skāra metala krabi. Tiklīdz tas notika, krabis sakustējās un no jauna izrāpās saulē. Taču pēc brīža ēna ari tur sasniedza viņu. Un tad mūsu krabis aizčāpoja gar krastu, arvien vairāk tuvodamies ūdenim, ko vēl apspīdēja pēdējie saules stari. Krabis, šķiet, par katru cenu gribēja palikt gaismā.
Mēs piecēlāmies un lēni devāmies mašīnai pakaļ.
Tā pakāpeniski apstaigājām visu salu un nokļuvām rietumu krastā.
Te gandrīz pašā ūdens malā bija izgāzta viena no metala kaudzēm. Kad krabi šķīra no tās apmēram desmit soļu, viņš pēkšņi likās pilnīgi aizmirsis sauli, pieskrēja pie metala sagatavēm un sastinga kāda vara klucīša priekšā.
Kuklings uzsita man uz pleca.
— Tagad atgriezīsimies. Interesantākais sāksies rīt.
Teltī mēs klusēdami paēdām vakariņas un ietināmies flaneļa segās. Kuklings droši vien bija apmierināts ar to, ka viņam neuzstāda nekādus jautājumus. Pirms iemigšanas es dzirdēju, kā viņš, valstīdamies no vieniem sāniem uz otriem, palaikam ķiķina. Inženieris, acīm redzot, zināja kaut ko tādu, ko nezināja neviens cits.
Nākamās dienas rītā aizgāju peldēties. Odens bija silts, un es ilgi plunčājos jūrā, tīksminādamies ar ausmas purpursārto atspulgu rāmajos viļņos. Kad atgriezos mūsu miteklī, Kuklinga tur nebija.
Tikko paspēju norīt dažas ananāsa šķēles, kad no tālienes atskanēja inženiera baj.ss:
— Leitnant, skrieniet šurp! Ātrāk!
Saule jau bija krietni pakāpusies pie debesīm, kad mēs sasniedzām metala kaudzi. Tā žilbinoši laistījās saules staros, un pirmajā mirklī es nekā sevišķa nemanīju.
Bet, kad līdz kaudzei bija atlikuši ne vairāk kā divi soļi, es pēkšņi ievēroju divas zilganas dūmu strūkliņas un tad… Tad es apstājos kā paralizēts. Vairākkārt izberzēju acis, taču redzējums neizzuda. Pie metala klucīšiem stāvēja divi krabji — uz mata kā tas, ko mēs izņēmām vakar no pēdējās kastes.
— Vai tiešām viens no viņiem bija aizbērts ar metala lūžņiem?
Kuklings berzēja rokas un smējās kā kutināts.
— Beidziet reiz tēlot idiotu! — es viņam uzkliedzu. — No kurienes te radies otrs krabis?
— Piedzimis! Šonakt piedzimis!
Es sakodu lūpas un piegāju krabjiem cieši klāt. Kādu laiku man likās, ka tā ir halucinācija: abi krabji cītīgi strādāja! Veikli cilājot tievos taustekļus, viņi satvēra stienīšus un ar Volta loku nogrieza metala gabaliņus, ko tūdaļ pat iegrūda rīklē. Mehānisko robotu iekšas klusi dūca. Brīžiem tās izspļāva dzirksteļu spietus, un tad otrs taustekļu pāris izvilka no rīkles ģ&ti detaļu.
Šīs apaļas noteiktā kārtībā samontēja uz līdzenas platformas, kas pakāpeniski izbīdījās no krabja pavēderes.
Uz pirmā krabja platformas jau varēja redzēt gandrīz gatava trešo krabi, bet uz otrā robota platformas vēl tikko iezīmējās ceturtā mehānisma apveidi.
— Paklausieties, šie radījumi taču izgatavo sev līdzīgus!? — es iesaucos.