— Ko nozīmē vispilnīgākie? Vai tad viņi visi nav vienādi? — Es joprojām nesapratu.
— Paklausieties, pat vismodernākās gultņu rūpnīcas nespēj izgatavot divas pilnīgi vienādas lodītes! — inženieris atcirta. — Un tas ir nesalīdzināmi vienkāršāks uzdevums… Mani automāti apgādāti ar kontrolierīcēm, kas salīdzina ražojamo kopiju ar paša izgatavotāja konstrukciju. Iedomājieties, kas iznāks, ja katru nākamo kopiju gatavos nevis pēc oriģināla, bet gan pēc iepriekšējās kopijas. Galu galā radīsies mehānisms, kam vairs nebūs ne mazākās līdzības ar oriģinālu.
— Bet tādā gadījumā tas arī nespēs veikt savu galveno uzdevumu: ražot sev līdzīgus!
— Nu, un tad? Tā nebūs liela nelaime! No šā nepilnvērtīgā eksemplāra labākās kopijas izgatavos citu, dzīvotspējīgu automātu. Bet labākās būs tieši tās, kurās gluži nejauši uzkrāsies derīgas konstruktīvas īpatnības. Tā pakāpeniski izveidosies aizvien spēcīgāki, ātrāki un vienkāršāki eksemplāri. Man atliek tikai gaidīt, kamēr automāti izsmels šeit visus metala krājumus un uzsāks savā starpā karu!
… Naktī es ilgi sēdēju krastmalā, raudzījos jūrā un pīpēju. Vai tiešām Kuklings ievārījis putru, ko nāksies izstrēbt visai cilvēcei?
Atgriezies teltī, vēl labu laiku nevarēju aizmigt. Beidzot ieslīgu murgainā snaudā. Mani pamodināja vēsa un smaga priekšmeta pieskāriens. Atvēru acis. Bet krabis — pirmajā mirkli es pat neapjēdzu, ka tas varēja būt tikai viens no viņiem, — jau bija pazudis telts iekšienē. Dažas sekundes vēlāk ieraudzīju spilgtu elektrisku dzirksti.
Nolādētais automāts droši vien meklēja metālu. Un tagad viņa taustekļu elektrodi sagrieza dzeramā ūdens tvertni!
Es ātri uzmodināju Kuklingu un paskaidroju viņam, kas noticis.
— Visas kārbas jūrā! Pārtiku un ūdeni jūrā! — viņš nokomandēja.
Mēs aizstiepām skārda kārbas uz jūru un nogremdējām tās krasta sēklī, kur ūdens mums sniedzās līdz jostai. Turpat noglabājām arī visus instrumentus.
Samirkuši un noguruši mēs tupējām liedagā līdz pirmajai gaismai. Kuklings sirdīgi šņāca, un es klusībā izjutu gandarījumu, jo nu arī viņam šis pasākums droši vien nelikās vairs tik patīkams.
Kad uzlēca saule un Kuklings atgriezās no savas rīta pastaigas, viņš svinīgi paziņoja:
— Visinteresantākais sāksies tagad. Metala krājumi izsmelti!
Tiešām, apstaigājuši visas vietas, kur tika izgāztas metala kaudzes, mēs pārliecinājāmies, ka tur nekā vairs nav. Krastmalā un krūmājos atradām tikai tukšas bedres.
Metala klucīši un stieņi bija pārvērtušies mehānismos, kas milzīgā skaitā klaiņoja pa visu salu. To akumulatori bija pielādēti līdz pēdējai iespējai, un enerģija darbam netika patērēta.
Novērojot krabjus, es pārliecinājos, ka Kuklingam taisnība. Metāliskie roboti bija ļoti dažādi. Cits no cita tie atšķīrās gan lieluma, gan kustīguma, gan spīļu un rīkļu izmēru ziņā. Atšķirības to iekšējā uzbūvē, domājams, bija vēl lielākas.
— Skatieties, nupat cīņa sākas pa īstam! — inženieris pēkšņi iesaucās un priecīgi sasita plaukstas.
Dažas minūtes vēlāk liedaga iecirknis, uz kuru rādija Kuklings, pārvērtās kaujas laukā. No visām salas malām turp devās nepārredzami krabju pulki. Un nepagāja ne stunda, kad karā iesaistījās jaunie, kaujas laikā dzimušie automāti.
Tā bija apbrīnojama robotu paaudze, kas izcēlās ar mazāku augumu un milzīgu ātrumu. Mani pārsteidza tas, ka jaunie krabji varēja iztikt bez akumulatoru uzlādēšanas. Toties viņu agresivitāte bija patiesi neaptverama. Šie mazuļi uzbruka reizē vairākiem pretiniekiem un vienlaikus sagrieza gabalos divus trīs lielākus mehānismus.
Kuklings stāvēja ūdenī, un viņa seja pauda bezgalīgu pašapmierinātību. Viņš berzēja rokas un ņurdēja:
— Labi, lieliski! Varu iedomāties, kas notiks tālāk!…
Taču, acīm redzot, Kuklings to nevarēja. Jo līdztekus kustīgajiem, mazajiem krabīšiem kaujas laukā negaidot sāka parādīties arī daudz lielāki automāti. To kustības bija lēnas, bet tajās juta spēku. Un drīz vien jaunpiedzimušie milži sekmīgi atvairīja savu brāļu — punduru uzbrukumus.
Kad saule laidās uz rieta pusi, sīko mehānismu rīcībā iezīmējās krasa pārmaiņa. Tie sadrūzmējās salas rietumu krastā un kļuva aizvien nekustīgāki.
— Velns parāvis, visa šī banda nolemta bojā ejai! — Kuklings aizsmakušā balsī iesaucās. — Šiem punduriem taču nav akumulatoru, un, tikko saule norietēs, tiem pienāks gals.
Tiešām, tiklīdz krūmu ēnas apsedza sīko automātu pūli, tas acumirklī pamira, pārvēršoties no bīstamas agresoru armijas par nedzīvu metala rotaļlietu noliktavu.
Pie šīs noliktavas lēni un smagnēji piečāpoja milzīgi krabji — gandrīz puscilvēka augumā un sāka citu pēc cita aprīt savus mazos brāļus. Uz gigantisko vecāku platformām pakāpeniski veidojās vēl grandiozāku pēcteču kontūras.
Kamēr milzu krabji nesteigdamies notiesāja punduru paaudzi, liedagā uz laiku iestājās miers.
Ap pusnakti mani pamodināja drausmīgs kliedziens. Kuklinga teltī nebija. Izskrējis ārā, es ieraudzīju pelēcīgo krastmalu un jūru, kas tālumā saplūda ar melno, zvaigžņoto debesi.
Jūra bija rāma kā vienmēr. Sīkie vilnīši tikko dzirdami šļakstinājās pret krasta smiltīm. Vienīgi tajā vietā, kur mēs nogremdējām pārtikas un dzeramā ūdens krājumus, jūras virsma šķita mazliet nemierīgāka.
Es nolēmu, ka tur plunčājas Kuklings.
— Ko jūs tur darāt?
— Esmu šeit! — no jauna atskanēja inženiera balss. — Līdz kaklam ūdenī. Nāciet šurp!
Iebridis jūrā, pēkšņi paklupu pret kaut ko cietu. Tas izrādījās milzu krabis, kas stāvēja dziļi ūdenī.
— Kāpēc jūs aizkūlāties tik tālu? Ko jūs tur darāt? — es jautāju.