Šasta pūlējās izkļūt no bara un pagriezt Brī atpakaļ. Taču neviens zirgs, pat ne Runājošs Zirgs no Nārnijas, nav viegli pagriežams. Un kāda sieviete, kas stāvēja tieši aiz Šastas un turēja rokās ļoti stūrainu grozu, ņēmās ar to sāpīgi grūst viņam plecus un klaigāja: — Ei, tu! Ko tu te stumdies! — Pēc tam kāds aizbīdīja zēnu sāņus, un visā šajā mirkļu sajukumā viņš izlaida no rokām Brī pavadu. Pūlis aiz viņa sakļāvās tik cieši, ka Šasta vispār vairs nespēja pakustēties. Tā nu viņš nejauši nokļuva pirmajā rindā un varēja lieliski apskatīt gājienu, kas virzījās pa ielu tuvāk.
Tie bija pavisam citādāki cilvēki nekā jebkuri todien redzētie. Saucējs, kas gāja pa priekšu, klaigādams: «Ceļu, ceļu!» — bija vienīgais kalormens viņu vidū. Un nevienu nenesa nestuvēs, visi nāca kājām. Pulciņā bija apmēram seši vīrieši, un viņiem līdzīgus Šasta nekad agrāk nebija redzējis. Pirmkārt, tiem visiem bija tikpat gaiša āda kā • viņam un lielākajai daļai — arī gaiši mati. Arī ģērbušies viņi nebija kā kalormeni. Vairākumam kājas līdz ceļgaliem bija kailas, tunikas — mežu zaļumā vai priecīgi dzeltenas, vai dzidri zilas no smalka, gaiša auduma, kura krāsa nepluka. Turbānu vietā viņiem galvā bija tērauda vai sudraba ķiveres, dažas no tām greznoja dārgakmeņi un vienu— mazi spārniņi sānos. Dažiem galvas bija kailas. Zobeni pie sāniem bija gari un taisni, nevis līki kā kalormeniem. Un viņi izturējās nevis drūmi un noslēpumaini kā lielākā daļa kalormenu, bet soļoja atsperīgi un ļāva brīvi kustēties rokām un pleciem, turklāt viņi arī pļāpāja un smējās. Viens pat svilpoja. Varēja redzēt, ka viņi ir gatavi draudzēties ar ikvienu, kas būs draudzīgs, un, ja kāds tāds nav, tad tas viņiem ir tikpat kā tukšs gaiss. Šastam likās, ka viņš nekad mūžā nav redzējis kaut ko tik pievilcīgu.
Tomēr laika baudīt šo skatu nebija, jo nupat notika patiešām kaut kas briesmīgs. Gaišmataino vīru vadonis pēkšņi norādīja uz Šastu un iesaucās: — Re, kur ir! Re, kur ir mūsu bēglis! — un satvēra zēnu aiz pleciem. Nākamajā mirklī Šasta saņēma belzienu — ne tik nežēlīgu, ka
vajadzētu kliegt, bet pietiekami stipru, lai viņš saprastu, ka ir kritis nežēlastībā. Nārnietis, zēnu purinādams, piebilda: — Kaunieties, jūsu augstība! Patiesi kaunieties! Karalienei Sjūzenai jūsu dēļ no raudāšanas acis ir sasārtušas! Kā var uz veselu nakti aizmukt? Kur jūs bijāt? —Ja Šastam būtu kaut mazākā iespēja, viņš aši būtu palīdis zem Brī vēdera vai mēģinājis paslēpties pūlī, taču gaišmatainie vīri viņu tagad bija ielenkuši no visām pusēm un cieši turēja.
Protams, pirmā doma bija pateikt, ka viņš ir tikai nabadzīga zvejnieka Aršīša dēls un ka svešzemju augstmanis viņu noturējis par kādu citu. Tomēr viņš šajā ļaužu pilnajā laukumā neparko negribēja ņemties skaidrot, kas viņš ir un ko te dara. Ja ar to sāks, viņu drīz izprašņās, no kurienes viņš dabūjis savu zirgu un kas ir Aravisa, — un tad būs jāsaka ardievas jebkurai iespējai tikt ārā no Tašbānas. Nākamā doma bija vērsties pēc palīdzības pie Brī. Taču Brī cilvēku pūlim nebūt negrasījās atklāt, ka prot runāt, tāpēc viņš stāvēja, izlikdamies tik muļķīgs, cik vien zirgs to spēj. Uz Aravisu Sasta neiedrošinājās pat paskatīties, baidoties, ka citi tad pievērsīs uzmanību viņai. Turklāt nebija arī laika domāt, jo nārniešu vadonis tūdaļ turpināja:
— Peridan, esi tik laipns un paņem vienu no mazā prinča rokām, otru saņemšu es. Un nu, ejam! Kad mūsu karaliskā māsa ieraudzīs šo jauno palaidni drošībā mūsu apartamentos, viņas prāti krietni vien nomierināsies.
Un tā — netiekot Tašbānai ne līdz pusei — visi viņu plāni sašķobījās, un bez mazākās iespējas pateikt pārējiem ardievas Sasta, svešinieku vadīts, soļoja projām, galīgi nespēdams uzminēt, kas notiks turpmāk. Nārnijas karalis — pēc tā, kā citi ar viņu runāja, Sasta sāka noprast, ka viņš neapšaubāmi ir karalis, — visu laiku taujāja zēnam, kur viņš bijis, kā izkļuvis ārā, ko izdarījis ar savām drānām un vai viņš apzinoties, cik ļoti nerātni rīkojies. Tikai karalis nesacīja vis «nerātni», bet «nerāti».
Par atbildi Sasta klusēja kā mēms, jo nespēja izdomāt, ko tādu varētu pateikt, kas neiegrūstu vēl lielākās briesmās.
— Kā! Tu klusē kā mēli norijis? — karalis noprasīja. —Princi, man tev skaidri un gaiši jāteic, ka šāda nerunāšana pelna nicību un tavam augstajam dzimumam piestāv vēl mazāk nekā pati bēgšana. To varētu attaisnot kā zēna draiskulību, kurai piemīt zināma drosme. Taču Arčenlendas karaļdēlam savā nodarījumā vajadzētu atzīties, nevis nokārt galvu kā Kalormenas vergam.
Tas bija ļoti nepatīkami, jo Sasta visu laiku apzinājās, ka jaunais karalis ir visjaukākais pieaugušais, uz kuru viņam par sevi būtu gribējies atstāt vislabāko iespaidu.
Cieši turēdami zēna abas rokas, svešinieki veda viņu pa šauru ielu un lejup pa lēzenām kāpnēm, bet tad atkal augšup līdz platam balta nama portālam, kuram katrā pusē auga pa slaidai, tumšzaļai cipresei. Kad viņi izgāja cauri arkai, Sasta redzēja, ka atrodas pagalmā, kas vienlaikus bija arī dārzs. Marmora baseina vidū strūklaka, nemitīgi šļākdama skaidru ūdeni, sacēla burbulīšus. Līdzenajā maurā ap to — apelsīnu koki, un pie četriem baltiem iežogojuma mūriem kļāvās vīteņrozes. Troksnis, putekļi un ļaužu pūļu pilnās ielas pēkšņi šķita aizslīdam tālu projām. Šastu žigli pārveda pāri dārzam. Visi iegāja tumšā portālā, vienīgi saucējs palika ārpusē. Pēc tam abi augstmaņi iesoļoja ar Šastu gaitenī, kur sakarsušās kāju pēdas tīkami dzesēja akmens grīda. Pēc tam nācās iet augšup pa kāpnēm. Pēc brītiņa Šasta, acis mirkšķinādams, stāvēja gaismas un gaisa piestrāvotā lielā telpā ar plaši atvērtiem logiem, kas, lai pa tiem neiespīdētu saule, visi atradās ziemeļu pusē. Grīdu sedza paklājs — tik skaistās krāsās, kādas zēns nekad nebija redzējis, un kājas tajā iegrima kā biezās sūnās. Visapkārt gar sienām atradās z^imi dīvāni ar krāšņiem spilveniem, un telpa likās pilna ar cilvēkiem, turklāt daži no tiem, pēc Šastas domām, izskatījās visai jocīgi. Tomēr viņam nebija laika par to padomāt, jo tūdaļ no savas vietas piecēlās neredzēti daiļa dāma, apvija Šastam rokas, sāka viņu skūpstīt un teica:
— Korin, Korin, kā tu varēji tā izdarīt? Kopš tavas mātes nāves mēs taču esam tik tuvi draugi! Un ko gan es būtu teikusi tavam karaliskajam tēvam, ja atgrieztos mājās bez tevis? Daudz netrūktu, lai aiz šī iemesla starp Arčenlendu un Nārniju, kas draudzējas kopš neminamiem laikiem, izceltos karš. Tā izturēties pret mums, rotaļu biedri, bija nerāti, patiešām nerāti.
«Acīmredzot,» klusībā nodomāja Sasta, «mani maldīgi uzskata par Arčenlendas princi, lai kur tā zeme būtu. Un šiem jābūt nārniešiem. Nez kur gan ir īstais Korins?» Tomēr šīs domas nekādi nepalīdzēja atrast vārdus, kurus būtu iespējams izteikt skaļi.
— Kur j*an tu biji, Korin? — vaicāja dāma, joprojām apņēmusi Sastas plecus.
— Es… es nezinu, — stomījās Sasta.
— Nu tu redzi, kā ir, Sjūzen, — sacīja karalis. — Es neko nespēju no viņa izdabūt — ne patiesību, ne melus.
—Jūsu augstības! KaralienSjūzen! Karali Edmund! — atskanēja kāda balss, un Sasta, pagriezies, lai pavērtos runātājā, pārsteigumā gandrīz salēcās. Jo tas bija viens no jocīgajiem cilvēkiem, kurus viņš, pašķielējis pa acu kaktiņiem, tika ievērojis pirmīt, ienākdams istabā. Runātājs bija apmēram Sastas augumā. No jostasvietas uz augšu viņš līdzinājās cilvēkam, bet viņa kājas bija spalvainas kā āzim, veidotas kā āzim, un viņam bija arī āža nagi un aste. Viņam bija iesarkana āda, sprogaini mati, īsa, smaila bārdiņa un divi mazi radziņi. Īstenībā tas bija Fauns, būtne, kuras attēlu Sasta nekad nebija redzējis un par kuru neko nebija dzirdējis. Un, ja esat lasījuši grāmatu, kuras nosaukums ir «Lauva, Ragana un drēbju skapis», jūs, iespējams, priecāsities uzzināt, ka šis bija tas pats Fauns, vārdā Tamnuss, kuru karalienes Sjūzenas māsa Lūsija bija sastapusi pašā pirmajā dienā, kad nokļuva Nārnijā. Taču tagad viņš bija krietni vecāks nekā toreiz, kad vairākus gadus Nārnijā valdīja Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija — visi kopā.