— Tiesa gan, draugs, — atteica Edmunds. — Bet vai tuksnesis ir drošs aizsardzības līdzeklis? Ko saka Dzeltennadzis?
— Es labi pazīstu šo tuksnesi, — teica Krauklis. —Jo jaunās dienās esmu lidojis tam pāri visos virzienos. (Varat būt droši, ka Sasta, to dzirdot, saspicēja ausis.)
— Un viens ir skaidrs: ja Tišroks dosies caur lielo oāzi, viņš pa šo ceļu lielu karapulku Arčenlendā nekādi nevar ievest. Jo, kaut gan oāzi viņi varētu sasniegt gājiena pirmās dienas vakarā, tomēr ar turienes avotiem nebūt nepietiek, lai visi kareivji un zirgi varētu apmierināt slāpes. Tomēr ir arī cits ceļš.
Sasta klausījās vēl uzmanīgāk.
— Tam, kas grib atrast šo ceļu, — turpināja Krauklis, — jāiziet no Seno Karaļu kapenēm un jāvirzās uz ziemeļrietumiem tā, lai vienmēr tieši priekšā būtu redzamas Paira kalna dubultās virsotnes. Tad dienas — vai varbūt nedaudz ilgākā — jājienā ceļinieks sasniegs akmeņainas ielejas sākumu. Ieleja ir tik šaura, ka cilvēks varētu kaut vai tūkstoš reižu atrasties no tās astotdaļjūdzes attālumā un tik un tā par to neko nenojaust. Un, nolūkojoties uz to no augšas, viņš tur neredzētu nedz zāli, nedz ūdeni, nedz arī kādus citus labumus. Taču, ja viņš sapratīs, kur atrodas, un virzīsies pa ieleju lejup, tad nonāks pie upes un varēs visu laiku jāt gar ūdeni, līdz nokļūs Arčenlendā.
— Vai kalormeni zina par šo rietumu ceļu? — vaicāja karaliene.
— Draugi, draugi, — iejaucās Edmunds. — Kāda šim disputam nozīme? Jautājums nav par to, vai tad, ja izceltos karš, uzvarētu Nārnijā vai Kalormena. Jautājums ir, kā glābt karalienes godu un mūsu pašu dzīvības, mēģinot izkļūt ārā no šīs velnišķīgās pilsētas. Jo, lai arī Pīters, Visaugstākais karalis, kaut desmitkārt sakautu Tišroku, mēs jau ilgi pirms tās dienas gulētu beigti ar pārgrieztām rīklēm un viņas žēlastība karaliene būtu šī prinča sieva vai drīzāk — verdzene.
— Karali, mums ir ieroči, — teica pirmais Rūķis. — Un šo namu var diezgan veiksmīgi aizstāvēt.
—Ja runa ir par to, — karalis atteica, — es nešaubos, ka ikviens no mums, stāvot šī nama vārtos, savu dzīvību atdotu par visdārgāko cenu, un, lai tiktu pie karalienes, viņiem vajadzētu kāpt pāri mūsu līķiem. Taču, skatoties patiesībai acīs, jāatzīst — mēs tik un tā kļūtu par žurkām, kas spārdās lamatās.
— Taisnība, — noķērcās Krauklis. — Par pēdējiem pretošanās mirkļiem namā gan var sacerēt skaistus stāstus, bet ne ar ko labu tādas cīņas nekad nav beigušās. Pēc dažiem pirmajiem prettriecieniem ienaidnieks namu aizvien mēdz aizdedzināt.
— Es esmu tā visa cēlonis, — iesaucās Sjūzena, sākdama raudāt. — Kaut jel es nemūžam nebūtu pametusi Ķēru Paravelu. Mūsu pēdējā laimīgā diena bija tā, pēc kuras ieradās sūtņi no Kalormenas. Kurmji stādīja mums dārzu… Vai dieniņ… vai dieniņ… — Un viņa šņukstēdama paslēpa seju plaukstās.
— Drosmi, Sjū, drosmi! — Edmunds mierināja.
—Atceries… bet kas tad tev lēcies, Tamnusa jaunskungs? — Jo Fauns bija saķēris rokās abus ragus, it kā ar tiem gribētu saturēt galvu, un locījās uz abām pusēm, it kā viņam iekšā kaut kas sāpētu.
— Nerunājiet ar mani, nedariet to, — Tamnuss sacīja. — Es domāju. Es tik traki domāju, ka vienīgi ar lielām pūlēm spēju ievilkt elpu. Gaidiet, gaidiet jel.
Sekoja mulsa klusuma bridis. Tad Fauns pacēla acis, dziļi ievilka elpu, noslaucīja pieri un sacīja:
—Vienīgās grūtības ir nokļūt pie mūsu kuļjfga, paņemot līdzi pārtikas krājumus, —nokļūt tā, lai mūs neredzētu un neapturētu.
— Jā, — vēsi atteica Rūķis. — Tieši tāpat, kā ubaga vienīgās grūtības pārvietoties zirga mugurā ir tādas, ka viņam nav zirga.
— Paga, paga, — Tamnuss viņu nepacietīgi pārtrauca.
— Mums vajadzīgs vienīgi iegansts, lai šodien varētu noiet lejā līdz kuģim, nogādājot uz klāja dažas mantas.
—Jā, — šaubīdamies noteica karalis Edmunds.
— Nu, tad kā būtu, — Fauns turpināja, — kā būtu, ja jūsu majestātes uzai cinātu princi uz lielu banketu, kas tiktu sarīkots uz mūsu kuģa «Dzidrais krāšņums» rītvakar? Un ielūgumu derētu rakstīt tik laipnā valodā, kādu vien karaliene var atļauties, neieķīlājot savu godu: princi tikai jāpakārdina ar cerību, ka viņas pretestība vājinās.
— Ļoti labs padoms, sir, — noķērca Krauklis.
— Un tad, — turpināja Tamnuss, —visi sapratīs, kāpēc mēs augu dienu tekalējam uz kuģi: mēs taču gatavosimies uzņemt viesus! Daži mūsējie lai aiziet uz tirgu un iepērkas ar to mazumiņu, kas mums ir, pie augļu, saldumu un vīna tirgoņiem, gluži tā, it kā mēs patiešām rīkotu svētkus. Un nolīgsim zīlniekus, burvju māksliniekus, dejotājas un flautas spēlmaņus — lai tie rītvakar atnāk uz kuģi.
— Saprotu, saprotu, — rokas berzēdams, noteica Edmunds.
— Un tad, — Tamnuss nerimās, — mēs šovakar visi paliksim uz kuģa. Un, kolīdz pavisam satumsīs…
—Uzvilksim buras un sēdīsimies pie airiem, —turpināja karalis.
—Un prom uz jūru! — klaigāj a Tamnuss, palēkdamies gaisā un laizdamies dejā.
— Ar priekšgalu uz ziemeļiem, — piebilda pirmais Rūķis.
— Muksim uz dzimteni! Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā! — piebalsoja otrs.
— Un princis rīt pamodīsies un ieraudzīs, ka putniņi aizlaidušies, — sasizdams plaukstas, iesaucās Peridans.
Ai, Tamnusa jaunskungs, dārgais Tamnusa jaunskungs, — sauca karaliene, satvērusi Fauna rokas un mezdamās dejā. —Jūs esat mūsu visu glābējs!
— Princis dzīsies mums pakaļ, — teica cits augstmanis, kura vārdu Sasta nebija dzirdējis.
—Tā nu, manuprāt, ir maza bēda, — Edmunds attrauca.
— Esmu redzējis upē visu šīs zemes floti, un tajā nav neviena gara karakuģa un nevienas ātras galeras. Man būs prieks, ja viņš mēģinās mūs panākt! Ja viņš vispār spēs mūs noķert, tad «Dzidrais krāšņums» nogremdēs visas viņa tupeles pēc kārtas.
— Sir, — pasludināja Krauklis. — Kaut arī mēs apspriestos septiņas dienas no vietas, labāku priekšlikumu par Fauna izteikto jūs nedzirdēsiet! Bet tagad, kā sakām mēs, putni, papriekš ligzdas, tad olas. Tas nozīmē: iebaudīsim dienišķo maizi un tad nekavējoties ķersimies pie lietas.
To dzirdot, visi piecēlās, durvis atvērās, un augstmaņi ar citiem radījumiem nostājās rindā gar malām, lai ļautu karalim un karalienei izsoļot pirmajiem. Sasta prātoja, ko vajadzētu darīt, taču Tamnusa jaunskungs sacīja: — Palieciet guļam, jūsu augstība, pēc īsa brīža es jums atnesīšu šādus tādus kārumus. Jums nevajag kustēties, līdz būsim gatavi kāpt uz kuģa. — Sasta atkal nolaida galvu uz spilveniem un drīz vien istabā palika viens.
— Pavisam traki, — viņš nodomāja. Viņam tā arī neienāca prātā pastāstīt nārniešiem skaidru patiesību un lūgt viņiem palīdzību. Tā kā zēnu bija audzinājis bargais, skopais Aršīšs, viņš bija pieradis pieaugušajiem, ja vien iespējams, nestāstīt nenieka: viņš uzskatīja, ka tie visu, ko tu, cilvēks, mēģini darīt, vai nu sabojā, vai aizliedz. Viņam arī šķita: pat ja Nārnijas karalis izturēsies draudzīgi pret abiem zirgiem, jo tie ir Nārnijas Runājošie dzīvnieki, tad Aravisu viņš tomēr necietīs (jo tā ir kalormene), tāpēc vai nu pārdos viņu verdzībā, vai aizsūtīs atpakaļ pie tēva. Pats par sevi Sasta nodomāja: «Es gluži vienkārši neiedrošinos viņiem stāstīt, ka neesmu princis Korins. Esmu dzirdējis visus viņu plānus. Uzzinot, ka nepiederu pie viņiem, nārnieši dzīvu mani no šīs mājas nemūžam neizlaistu. Viņi baidītos, ka es nodošu viņus Tišrokam. Viņi mani nomaitātu. Un, ja parādīsies īstais Korins, viss nāks gaismā, un viņi to izdarīs! » Redziet, Šastam nebija ne jausmas, kā izturas cildeni, brīvībā dzimuši cilvēki.