— Ko lai es iesāku? Ko lai daru? — viņš sevi tirdīja.
— Ko… ei, tur jau atkal nāk tas mazais, āžkājainais radījums.
Pa pusei dejodams, ierikšoja Fauns ar paplāti rokās.
Paplāte bija gandrīz tikpat liela kā viņš pats. Fauns nolika ēdamo uz inkrustācijām rotāta galda līdzās Šastas dīvānam un pats, sakrustojis savas āža kājas, apsēdās uz grīdsegas.
— Nu, puisīt, — viņš sacīja. — Paēdiet kārtīgas pusdienas. Tā būs jūsu pēdējā maltīte Tašbānā.
Tie bija lieliski ēdieni kalonnenu gaumē. Nezinu, vai jums tie garšotu vai ne, taču Šastam gāja pie sirds. Tur bija omāri, salāti, slokas cepetis, pildīts ar mandelēm un trifelēm, kā arī viens sarežģīts ēdiens, kas bija gatavots no cāļu aknām, rīsiem, rozīnēm un riekstiem; bija arī uz ledus turētas melones un ērkšķogu biezenis, un zīdkoka ogu biezenis ar saldu krējumu. Un visādi garšīgi saldējumi. Netrūka arī mazas karafes ar vīnu, ko sauc par balto, lai gan īstenībā tas ir dzeltens.
Kamēr Šasta ēda, labais, mazais Fauns, kas uzskatīja, ka zēns joprojām ir apdullis no saulesdūriena, visu laiku ņēmās Šastam stāstīt, cik jauki viņš pavadīs laiku, kad viņi visi būs mājās, runāja par zēna labo veco tēvu — Arčenlendas karali Lūnu un mazo pili kalnu pārejas dienvidu nogāzē.
— Un neaizmirstiet, — sacīja Tamnusa jaunskungs, — ka jums nākamajā dzimšanas dienā apsolītas pirmās bruņas un pirmais kara zirgs. Un tad jūsu augstība sāks mācīties, kā cīnīties turnīrā. Un, ja viss ritēs labi, tad pēc nedaudz gadiem, kā karalis Pīters apsolījis jūsu karaliskajam tēvam, viņš personiski iecels jūs par Kēras Paravelas bruņinieku. Līdz tam notiks daudz kalnu pārgājienu no Nārnijas uz Arčenlendu un atpakaļ. Un jūs, protams, atceraties, ka apsolījāt uz veselu nedēļu ierasties pie manis ciemos Vasarsvētkos, kad liesmos ugunskuri un meža biezokņos fauni un driādas dejos caurām naktīm, un — kas zina — varbūt mēs dabūsim redzēt pašu Aslanu!
Kad maltīte bija galā, Fauns lika Šastam mierīgi palikt turpat. — Un nebūtu nekāda nelaime, ja jūs drusku pagulētu, — viņš piebilda. — Es laicīgi jūs pasaukšu, kad būs jākāpj uz kuģa. Un tad — uz dzimteni. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!
Šastam tā bija garšojušas pusdienas un paticis viss Fauna stāstītais, ka zēna domas, viņam paliekot vienam, iegriezās citā virzienā. Nu viņš ļoti cerēja, ka īstais princis Korins neuzradīsies, līdz būs par vēlu un viņu, Šastu, ar kuģi aizvedīs uzNārniju. Diemžēl viņš nemaz neiedomājās, kas varētu notikt ar īsto Korinu, ja to pamestu Tašbānā. Viņš mazliet raizējās, ka Aravisa un Brī gaidīs viņu pie kapenēm. Tomēr tad viņš centās sev iestāstīt: «Nu, un ko es tur varu darīt?» — un: «Lai nu kā, šī Aravisa uzskata, ka ir pārāk laba, lai dotos prom kopā ar mani, tāpēc lai tinas uz Nārniju viena,» — tajā pašā laikā pats pret savu gribu arī apjauta, ka būtu daudz jaukāk braukt uz Nārniju pa jūru, nevis kulties pāri tuksnesim.
Tā visu pārdomājis, viņš darīja to, ko laikam darītu ari jūs, ja būtu ļoti agri cēlušies, nostaigājuši tālus ceļus, pārdzīvojuši daudz uztraukumu, tad ļoti labi paēduši un nu gulētu uz dīvāna vēsā istabā, kur vienīgais troksnis cēlās no bites, kas dūkdama ielidojusi pa plaši atvērto logu. Sasta iemiga.
Viņu pamodināja skaļš blīkšķis. Zēns, plati iepletis acis, pielēca no dīvāna. Pārlaidis skatienu istabai, viņš tūlīt ieraudzīja, ka gaisma un ēnas — viss izskatās citādāk: viņš droši vien nogulējis vairākas stundas. Sasta arī ieraudzīja, kāpēc dzirdējis blīkšķi: uz grīdas, sasista sīkās drumslās, gulēja dārga porcelāna vāze, kas bija stāvējusi uz palodzes. Taču Sasta tai nepievērsa gandrīz nekādu vērību.
Viņa uzmanību saistīja divas rokas, kas no ārpuses bija pieķērušās palodzei. Tās sagrāba to arvien stiprāk (tā ka āda uz pirkstu kauliņiem kļuva balta), un tad parādījās arī galva un pleci.
Pēc mirkļa uz palodzes jāteniski, ļaudams vienai kājai nokarāties istabā, sēdēja zēns Sastas vecumā.
Sasta nekad nebija redzējis spogulī savu attēlu. Un, pat ja būtu, viņš, iespējams, arī neaptvertu, ka otrs zēns (ikdienišķā situācijā) gandrīz pilnīgi līdzinājās viņam. Padaban šis zēns gan īpaši nelīdzinājās nevienam, jo vienu aci viņam pušķoja vislieliskākais zilums, kādu vien var iedomāties, viņam trūka arī viena zoba, un drēbes (kas uzģērbjot droši vien bija izskatījušās greznas) tagad bija netīras un saplēstas, bet sejā saskatāmas asiņu un dubļu pēdas.
— Kas tu esi? — zēns čukstus vaicāja.
— Vai tu esi princis Korins? — Sasta atjautāja.
— Jā, protams, — atteica otrs. — Bet kas esi tu?
— Es neesmu nekas, tas ir, nekas īpašs, — paskaidroja Sasta.
— Mani uz ielas noķēra karalis Edmunds un noturēja par tevi. Man šķiet, ka mēs droši vien esam līdzīgi. Vai es varu pa šo pašu ceļu izkļūt ārā?
—Jā, ja proti labi rāpties, —sacīja Korins. —Betkāpēc tu tā steidzies? Zini, izmantodami savu līdzību, mēs varētu izspēlēt lieliskus jokus.
— Nē, nē, — Sasta ierosinājumu noraidīja. — Mums nekavējoties jāapmainās vietām. Būs gluži vienkārši briesmīgi, ja atgriezīsies Tamnusa jaunskungs un atradīs te mūs abus. Biju spiests izlikties, ka esmu tu. Redzi, jns šonakt dosieties ceļā — slepus. Un kur tad tu visu šo laiku biji?
— Kāds ielaspuika neglīti ņirgājās par karalieni Sjūzenu, —stāstīja princis Korins, —tāpēc es viņu notriecu gar zemi. Pēc tam viņš brēkdams iedrāzās kādā mājā, un no tās iznāca viņa lielais brālis. Tad nu es sadevu tam lielajam brālim. Visi metās man pa pēdām, līdz mēs uzskrējām virsū trim veciem vīriem ar šķēpiem: tos vīrus sauc par sardzi! Tā nu es kāvos ar to sardzi, un viņi nogāza mani zemē. Tad jau sāka tumst. Sardze mani aizveda, lai kaut kur ieslēgtu. Tāpēc es viņiem jautāju, vai viņi negrib iedzert krietnu glāzi vīna, un viņi sacīja, ka neiebilstot. Es viņus aizvedu uz vīna tirgu, nopirku to vīnu, viņi visi apsēdās un dzēra tikām, kamēr aizmiga. Es nodomāju, ka nu ir laiks ņemt kājas pār pleciem, tāpēc klusi izgāju ārā un tad uzdūros tam pirmajam puikam — tam, kurš to jezgu uzsāka, — viņš turpat slaistījās apkārt. Tad nu es viņam sadevu vēlreiz. Pēc tam pa ūdens noteku uzrāpos uz kādas mājas jumta un klusi nogulēju, līdz šorīt sāka aust gaisma. Pēc tam visu laiku meklēju ceļu, kā tikt atpakaļ. Paklau, vai te ir kaut kas dzerams?
— Nē, es visu izdzēru, — teica Sasta. — Bet tagad parādi, kā iekļuvi iekšā. Nedrīkst zaudēt ne mirkli. Labāk gulies uz dīvāna un izliecies… vai, nē — es aizmirsu. Ar visiem taviem nobrāzumiem un zilo aci tam nebūs nekādas jēgas. Tev gluži vienkārši tad, kad es tikšu projām, jāpastāsta viņiem patiesība.
— Ko citu es, pēc tavām domām, varētu viņiem stāstīt? — noprasīja princis, pametis uz Sastu niknu skatienu. — Bet kas tu īsti esi?
— Nav man laika stāstāt, —Sasta, briesmīgi uztraucies, sacīja. — Manuprāt, esmu nārnietis; vismaz cilvēks no ziemeļiem. Bet visu mūžu dzīvojis Kalormenā. Es bēgšu pāri tuksnesim ar Runājošu Zirgu, vārdā Brī. Un tagad mudīgi! Kā man tikt projām?
—Nu tad klausies, —teica Korins. —Nolec pa šo logu uz verandas jumta. Bet tev jālec viegli, uz pirkstgaliem, citādi tevi kāds izdzirdēs. Tad pagriezies pa kreisi: ja esi labs kāpējs, varēsi uzrāpties uz mūra. Tad ej pa mūri līdz stūrim. Mūra ārpusē tu lejā ieraudzīsi atkritumu kaudzi, nolec uz tās.