—Paldies, — tencināja Sasta, jau sēdēdams uzpalodzes. Abi zēni ieskatījās viens otram acīs un pēkšņi apjauta, ka ir draugi.
— Ardievu, —teica Korins. —Un lai tev veicas! Ceru, ka tu sveiks un vesels tiksi projām.
— Ardievu, — Sasta atsaucās. — Tev nu gan ir bijuši piedzīvojumi!
—Salīdzinājumā ar tavējiem tienavnekas, —atgaiņājās princis. — Un nu lec — tikai pielūko: viegli! — viņš piebilda, Šastam lēcot. — Cerams, ka satiksimies Arčenlendā. Dodies pie man tēva Lūna un pasaki viņam, ka esi mans draugs! Es dzirdu kādu nākam.
Sestā nodaļa Šasta pie kapenēm
Šasta uz pirkstgaliem viegli metās skriet pa jumtu. Kailās kājas svila. Vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai uzrāptos viņā galā pa sienu, un, nokļuvis līdz stūrim, viņš ieraudzīja lejā šauru, smirdošu ielu, kur, gluži kā Korins bija stāstījis, ārpusē pie mūra atradās atkritumu kaudze. Pirms lēkšanas viņš pārlaida ašu skatienu apkārt, lai redzētu, kur īsti atrodas. Acīmredzot viņš patlaban pārnācis pāri salas kalna virsotnei, kur uzbūvēta Tašbāna. Tagad viņa priekšā viss tiecas lejup, zemāk par melniem, lēzeniem jumtiem pletās citi un tā līdz pilsētas ziemeļpuses vaļņa torņiem un cietokšņa robainajiem mūriem. Aiz tiem zilgmoja upe, bet aiz upes — šaura nogāze ar dārziem. Taču aiz tās atkal stiepās kaut kas nekad neredzēts — kaut kas milzīgs, dzeltenpelēks, gluds kā mierīga jūra, jūdzēm plats. Tālākajā tā malā slējās zilgani milzeņi —nelīdzeni, zobotām malām un daži ar baltām virsotnēm. «Tuksnesis! Kalni!» Šasta nodomāja.
Viņš nolēca uz atkritumu kaudzes un sāka rikšot lejup pa kalnu, cik ātri vien spēja. Šaurā taka viņu drīz vien ieveda platākā ielā, kur varēja redzētvairāk cilvēku. Neviens pat nedomāja skatīties uz mazo, skrandaino, skrejošo baskāji. Tomēr Šasta jutās noraizējies un nemierīgs, līdz nogriezās ap stūri un tur savā priekšā ieraudzīja pilsētas vārtus. Te viņu mazliet pastumdīja un pagrūstīja, jo krietni daudz citu cilvēku arī devās ārā no pilsētas. Uz tilta aiz vārtiem pūlis virzījās pavisam lēni, vairāk atgādinot rindu nekā baru. Bet, tā kā abās pusēs plūda skaidrs ūdens, tad pēc Tašbānas karstuma, trokšņiem un smirdoņas gaiss te bija tīkami atspirdzinošs.
Kad Sasta sasniedza tilta viņu galu, pūlis pamazām izklīda, visi šķita nogriežamies vai nu pa kreisi, vai pa labi gar upes krastu. Zēns devās taisni uz priekšu pa ceļu, kas vijās starp dārziem. Likās, ka tas daudz netiek izmantots. Pēc dažiem soļiem viņš palika viens un vēl pēc nedaudziem — nogāja malā. Tur viņš apstājās un vēroja apkārtni. Likās, viņš nonācis pasaules galā, jo pēc dažām pēdām zāle pēkšņi izbeidzās un sākās smiltis: nebeidzams līdzenu smilšu klajums kā jūras krastā, tikai mazliet raupjāks, jo tam pāri nekad neskalojās ūdens. Kalni, kas tagad izskatījās vēl tālāki nekā agrāk, priekšā sniecās pret debesīm. Sev par lielu atvieglojumu, zēns redzēja, ka apmēram piecu minūšu gājiena attālumā kreisajā pusē redzamais droši vien ir kapenes, kuras Brī bija aprakstījis. Lielās apdrupušu akmeņu masas atgādināja milzu bišu stropus, tikai mazliet šaurākus, pēc paskata melnus un baisus, jo tieši patlaban aiz tiem rietēja saule.
Sasta pagriezās ar seju pret rietumiem un soļoja uz kapeņu pusi. Viņš nespēja atturēties, cītīgi nelūkojies, vai neredz kādas zīmes no draugiem, kaut arī rietošā saule spīdēja sejā tā, ka gandrīz neko nevarēja saredzēt. «Turklāt,» viņš nodomāja, «skaidrs, ka viņi būs pašas tālākās kapenes viņā pusē, nevis te, kur ikviens no pilsētas varētu viņus ievērot.»
Te slējās apmēram divpadsmit kapenes, katra ar zemu velvētu ieeju, aiz kuras valdīja pilnīga tumsa. Tās bija izvietotas bez jelkādas kārtības, līdz ar to pagāja ilgs laiks, ejot apkārt vienai un tad otrai, līdz varēja būt drošs, ka apskatīta ik kapene no visām pusēm. Tieši tā Šastam vajadzēja rīkoties. Neviena nebija.
Tuksneša malā valdīja dziļš klusums, un tagad saule patiešām jau bija norietējusi.
Pēkšņi no kautkurienes adidoja drausmīga skaņa. Šastas sirds strauji salēcās, un zēns iekoda mēlē, lai neiekliegtos. Nākamajā mirklī viņš saprata, kas tā bijusi par skaņu: Tašbānas ragi pūtuši, ka jāaizver vārti. «Neesi muļķis, mazais gļēvuli,» Šasta sevi norāja. «Tas takir tikai tas pats māviens, kurn tu dzirdēji no rīta.» Taču ir liela atšķirība starp troksni, kuru dzird, kad tas no rīta vēsta, ka tu ar saviem draugiem drīksti ieiet iekšā, un troksni, kuru dzirdi viens pats, uznākot naktij, un kas tevi atstāj ārpusē. Tagad, kad vārti aizvērušies, Šasta apzinājās, ka citiem vairs nav iespējams viņam šajā vakarā piebiedroties. «Vai nu viņi ir uz nakti ieslēgti Tašbānā,» Šasta nodomāja, «vai arī turpinājuši ceļu bez manis. Aravisa tieši tā rīkotos. Taču Brī tā nedarītu. Nē, nedarītu, bet varbūt darītu?»
Šādi domādams par Aravisu, Šasta atkal reiz smagi kļūdījās. Meitene gan bija lepna un varēja izturēties diezgan skarbi, tomēr viņas uzticība bija tēraudcieta, un viņa nemūžam nebūtu pametusi biedru, vienalga, vai tas viņai patīk vai ne.
Tagad, kad Šasta saprata, ka nakts būs jāpavada vienam (ar katru mirkli kļuva tumšāks), atrašanās vieta sāka šķist arvien nepatīkamāka un nepatīkamāka. Šīs lielās, mēmās akmens mūžamājas viesa diezgan baisu sajūtu.
Viņš jau labu laiku no visa spēka bija pūlējies nedomāt par vampīriem, taču nu vairs to nespēja.
— Vai! Vai! Palīgā! —viņš pēkšņi iesaucās, jo šajā pašā mirklī juta kādu pieskārāmies kājai. Pēc manām domām, nevienu nevar nosodīt, ja viņš kliedz, kad kaut kas pienāk klāt no aizmugures un pieskaras — it īpaši tādā vietā un tādā laikā, kad cilvēks jau tā ir nobijies. Sasta katrā ziņā bija pārāk sabijies, lai bēgtu. Nekas nebūtu ļaunāks par nepārtrauktu riņķošanu ap seno karaļu atdusas vietām, kad pakaļ dzenas nezin kas, uz ko tu bīsties pat palūkoties. Tomēr Sasta — gluži pretēji — darīja to, kas bija vissaprātīgākais. Viņš palūkojās apkārt, un viņa sirds atvilga atvieglojumā. Viņam bija pieskāries kaķis.
Gaisma padaban bija pārāk vāja, lai Sasta spētu kaķi labi saskatīt: viņš tikai redzēja, ka tas ir liels un svinīgi nopietns. Varēja domāt, ka kaķis ir ilgus, ilgus gadus dzīvojis viens starp mirušo atdusas vietām. Tā acis uzvedināja uz domām, ka tas zina noslēpumus, ko nevienam neizpaudīs.
—Minci, minci, —sacīja Sasta. —Tu gan laikam neesi runājošs kaķis.
Dzīvnieks pavērās viņā daudz ciešāk nekā iepriekš. Tas sāka tipināt projām, un Sasta, protams, viņam sekoja. Kaķis caur kapenēm izveda viņu tuksneša pusē. Tur tas apsēdās taisni, kā olekti norijis, aplika asti ap ķepām un pavērsa purnu pret tuksnesi: pret ziemeļiem un Nārniju. Viņš tupēja tik klusi, itin kā uzmanītu, vai netuvojas ienaidnieks. Sasta noslīga kaķim līdzās un atzvēlās pret to ar muguru tā, ka skats bija pievērsts kapenēm, jo, ja cilvēks jūt nemieru, vislabākais ir pagriezties ar seju pretī briesmām,
it īpaši, ja aizmugurē ir silts un stingrs balsts. Jums, lasītāji, smiltis nebūtu šķitušas īpaši tīkamas, turpretī Sasta nedēļām ilgi bija gulējis uz zemes un nepievērsa tām uzmanību. Drīz vien viņš iemiga, taču pa t sapņos turpināj a minējumus, kas noticis ar Brī, Aravisu un Hvinu.
Pēkšņi viņu pamodināja troksnis, kādu viņš nekad agrāk nebija dzirdējis. «Varbūt tas bija tikai murgs,» Sasta centās sev iestāstīt. Tanī pašā brīdī viņš pamanīja, ka lielais kaķis no viņa aizmugures aizgājis, un vēlējās, kaut tā nebūtu noticis. Tomēr zēns, pat acu neatvēris, palika nekustīgi guļam, jo apzinājās, ka nobītos daudz vairāk, ja pieceltos sēdus un palūkotos uz kapenēm un apkārtējo vientulību: