tieši tā, pārvilkuši segu pār galvu, varētu gulēt ari mēs ar jums. Tomēr pēc laika no tuksneša aiz muguras troksnis atskanēja vēlreiz — spalgs un griezīgs. Protams, tad Sasta bija spiests atvērt acis un pieslieties sēdus.
Spoži spīdēja mēness. Tā gaismā kapenes — daudz lielākas un tuvākas, nekā viņš bija iedomājies, — izskatījās pelēkas. Patiesībā tās baisi līdzinājās milzu cilvēkiem, kuru galvas un sejas sedz pelēki ģērbi. Tādi mošķi nebūt nav jauki, ja atrodas līdzās, kad tu, cilvēks, pavadi nakti viens svešā vietā. Tomēr skaņa bija atlidojusi no pretējās puses, no tuksneša. Šastam nācās uzgriezt muguru kapenēm (tas viņam nemaz nepatika) un blenzt pāri smilšu līdzenumam. Mežonīgā skaņa atskrēja vēlreiz.
«Ceru, ka tie atkal nav lauvas,» nodomāja Šasta. Patiešām, auri īsti nelīdzinājās lauvas rūkoņai, kuru viņš bija dzirdējis tajā naktī, kad abi ar Brī sastapa Hvinu un Aravisu, taisnību sakot, tur gaudoja šakālis. Taču Šasta to, protams, nezināja. Pat ja viņš to būtu zinājis, tad labprāt negribētu ar šo zvēru sastapties.
Skaņas atlidoja atkal un atkal. «Tur ir vairāk par vienu, lai kas viņi tādi būtu,» Šasta nodomāja.«Un viņi nāk tuvāk.»
Manuprāt, ja Šasta būtu pavisam saprātīgs zēns, viņš aizietu atpakaļ cauri kapenēm tuvāk upei, kur atradās mājas, — mežonīgu zvēru apciemojums tur būtu mazāk iespējams. Bet bija taču arī (vai Šastam vismaz tā likās) vampīri. Iet atpakaļ cauri kapenēm nozīmētu doties garām to tumšajām ieejām — un kas no tām varētu iznākt? Varbūt tas bija muļķīgi, taču Šasta saprata, ka tad jau labāk riskēt ar zvēriem. Tomēr tad, kad kaucieni atskanēja tuvāk un tuvāk, viņa domas mainījās.
Tieši tajā brīdī viņš taisījās laist ļekas vaļā, kad negaidīti starp viņu un tuksnesi ielēkšoja liels dzīvnieks. Tā kā mēness spīdēja aizmugurē, lēcējs izskatījās gluži melns un Sasta neaptvēra, kas tas ir, vienīgi redzēja, ka tam ir ļoti liela galva ar kuplu vilnu un tas pārvietojas uz četrām kājām. Nešķita, ka tas Sastu būtu pamanījis, jo, pēkšņi apstājies, tas pagrieza galvu uz tuksneša pusi un izgrūda rēcienu, kas atbalsojās kapenēs un šķita satricinām smiltis zem Šastas kājām. Pretējās puses dzīvnieku rejas pēkšņi apklusa, un zēnam likās, ka viņš dzird tos drāžamies projām. Tad lielais dzīvnieks pagriezās, lai aplūkotu Šastu.
«Tas ir lauva, es zinu, tas ir lauva,» nodomāja Šasta. «Beigas man ir. Nez vai briesmīgi sāpēs? Kaut jel viss jau būtu garām! Interesanti, vai ar cilvēkiem pēc nāves kaut kas notiek? Ai-oi-oi! Te jau viņš nāk!» Un Šasta samiedza plakstus un cieši sakoda zobus.
Taču viņu nesagrāba nedz zobi, nedz nagi, viņš vienīgi manīja, ka kaut kas silts noguļas pie kājām. Un, kad atvēra acis, tad izsaucās: —Vai, tas tak nebūt nav tik liels, kā man izlikās! Tikai puse no tā, ko domāju. Nē, pat ne ceturtdaļa. Nudien tas ir tikai kaķis! Droši vien es to, ka dzīvnieks bijis liels kā zirgs, esmu redzējis sapnī. Un vai nu viņš tiešām bija sapņojis, vai ne, tas, kas gulēja Šastam pie kājām, cieši urbdamies viņā lielām, zaļām acīm, tās nepamirkšķinot, izrādījās kaķis, nepārprotami gan — viens no lielākajiem kaķiem, ko viņš jebkad bija redzējis.
— Ak tu žē, minci, —Šasta izdvesa. —Kā es priecājos, tevi atkal redzot! Man rādījās tik briesmīgi sapņi. — Un viņš tūdaļ no jauna atgūlās, tāpat — ar muguru atbalstījies pret kaķi — kā iestājoties naktij. Siltums no kaķa Šastam izplūda pa visu augumu.
— Cik vien ilgi dzīvošu, kaķiem vairs nekad pāri nedarīšu, — Šasta sacīja pa pusei kaķim, pa pusei sev. — Zini, reiz es to darīju. Apmētāju ar akmeņiem pusbadā nonākušu, vecu, kašķainu paklīdeni. Vai! Beidz! — Jo kaķis bija jpagriezies un viņam ieskrāpējis. — Liecies mierā! — Šasta uzsauca. — Nevar tak būt, ka tu spētu saprast, ko es teicu. — Tad viņš atkal iesnaudās.
Nākamajā rītā, kad Šasta pamodās, kaķis bija aizgājis, saule uzlēkusi un smiltis — karstas. Šasta, stipri izslāpis, piecēlās sēdus un izberzēja acis. Tuksnesis izskatījās žilbinoši balts, un, lai gan no pilsētas Šastas aizmugurē atlidoja neskaidri trokšņi, tur, kur viņš sēdēja, valdīja pilnīgs klusums. Ja paskatījās pa kreisi uz rietumiem,"tā ka saule nespīdēja acīs, tuksneša tālē varēja saredzēt kalnus tik asi un skaidri, ka tie šķita ar roku aizsniedzami, īpaši izcēlās kāda zilgana virsotne, kas pašā augšā sadalījās divās smailēs. Šasta nosprieda, ka tas droši vien ir Paira kalns. «Spriežot pēc tā, ko teica Krauklis, mums jādodas šajā virzienā,» viņš nodomāja, «tāpēc es to tūlīt iezīmēšu, lai nenāktos šķiest laiku, kad ieradīsies pārējie.» Tā nu viņš ar kāju ievilka pamatīgi dziļu, taisnu vagu tieši Paira kalna virzienā.
Nākamais darāmais darbs nenoliedzami bija sameklēt kaut ko ēdamu un dzeramu. Sasta aizsoļoja atpakaļ uz kapenēm — tagad tās izskatījās pavisam parastas, un viņš brīnījās, kāpēc jebkad no tām baidījies. Tad zēns devās uz iekoptajiem zemes gabaliem upes krastā. Daži cilvēki tur bija, taču ne visai daudz, jo pilsētas vārti jau vairākas stundas stāvēja vaļā un agrā rītā sanākušie ļaužu pūļi jau bija iegājuši iekšā. Tā nu viņš bez grūtībām mazliet «pasiroja» (kā teiktu Brī). Tas nozīmēja, ka jāpārrāpjas pār dārza mūri. Laupījums bija trīs apelsīni, melone, pāris vīģu un granātābols. Pēc tam viņš norāpās lejā pie upes, patālāk no tilta, un padzērās. Ūdens bija tik brīnišķīgs, ka viņš novilka savas sasvīdušās, netīrās drānas un iegremdējās upē, jo, nodzīvojis visu mūžu jūras krastā, protams, bija iemācījies peldēt gandrīz tajā pašā laikā, kad staigāt. Izkāpis krastā, viņš nogūlās zālē un lūkojās pāri ūdenim uz Tašbānu — visā tās greznumā, varenumā un krāšņumā. Taču šis skats atsauca atmiņā arī briesmas, ko tā slēpa. Pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka pārējie ceļabiedri varbūt sasnieguši kapenes, kamēr viņš peldējies («un, ļoti iespējams, devušies tālāk bez manis»), tāpēc viņš pārbīlī uzrāva drēbes un drāzās atpakaļ tādā steigā, ka tur nokļuva atkal sakarsis un izslāpis, tā ka viss labums no mazgāšanās bija vējā.
Tāpat kā gandrīz lielākā daļa dienu, kad tu, cilvēks, esi viens un uz kādu gaidi, arī šī likās velkamies vai simt stundu garumā. Viņam, protams, bija daudz, par ko domāt, taču sēdēšana vienatnē, nedarot neko citu kā domājot, šķiet krietni vien garlaicīga. Ļoti ilgi viņš domāja par Nārniju, bet it īpaši par Korinu. Viņš prātoja, kas varējis notikt, kad nārnieši atklājuši, ka zēns, kas gulējis uz dīvāna un dzirdējis visus viņu slepenos plānus, patiesībā nebūt nav bijis Korins.
Domāt, ka visi šie jaukie cilvēki iztēlosies viņu par nodevēju, šķita ļoti nepatīkami.
Bet, saulei lēni kāpjot augšup debesis un pēc tam lēni, lēni rietumossākotslīdētlejup, taču nevienam neparādoties un vispār nekam nenotiekot, Sasta sajuta arvien lielākas raizes. Un tagad viņš, protams, atskārta, ka, norunādami cits citu gaidīt pie kapenēm, neviens nav pieminējis, cik ilgi tas jādara. Viņš tak nevar te nīkt visu savu atlikušo mūžu! Un drīz būs atkal tumšs, un nākamā nakts viņam būs tāda pati kā iepriekšējā. Galvā riņķoja desmitiem plānu, cits par citu sliktāks, līdz beidzot viņš palika pie paša nesaprātīgākā. Viņš nolēma gaidīt līdz tumsai un tad atgriezties pie upes, nočiept tik daudz meloņu, cik vien varēs panest, un pēc tam doties uz Paira kalnu viens pats, paļaudamies uz virzienu, kuru šorīt bija iezīmējis, ievilkdams smiltīs vagu. Tā bija nesaprātīga doma, un, ja viņš būtu izlasījis tikpat daudz grāmatu par ceļojumiem pāri tuksnesim kā jūs, mani lasītāji, viņš par to ne sapņos nesapņotu. Taču Sasta vispār nebija lasījis grāmatas.