Pirms saules rieta kaut kas tomēr notika. Sēdēdams kādas kapenes ēnā, Sasta pacēla acis un ieraudzīja tuvojamies divus zirgus. Tad viņa sirds stipri salēcās, jo viņš pazina Brī un Hvinu, tomēr nākamajā mirklī dūša viņam atkal saskrēja papēžos. No Aravisas nebija ne ziņas, ne miņas. Zirgus veda svešs vīrs, apbruņots, diezgan skaisti ģērbts, acīmredzot kāds no lielas dzimtas uzticamākajiem vergiem. Brī un Hvina atkal jau nebija apsegloti kā nastu nesēji, viņu segli un iemaukti bija paredzēti jātniekiem. Ko tas viss varēja nozīmēt? «Tās ir lamatas,» nosprieda Sasta. «Kāds notvēris Aravisu, varbūt viņa spīdzināta un visā atzinusies. Viņi grib, lai es pametu slēptuvi, pieskrienu klāt un sāku runāt ar Brī. Tā mani arī noķers! Un tomēr, ja es to nedarīšu, varbūt pazaudēšu vienīgo iespēju satikties ar pārējiem. Kaut jel es zinātu, kas noticis!» Un viņš palika slēpnī aiz kapenēm, ik pa īsam brītiņam palūrēdams uz atnācējiem un gudrodams, kāda rīcība būtu visdrošākā.
Septītā nodaļa aravisa tašbānā
Patiesībā bija noticis tā. Kad Aravisa redzēja nārniešus steidzīgi aizraujam sev līdzi Sastu un palika viena ar diviem zirgiem, kas (ļoti saprātīgi) neteica ne vārda, viņa ne mirkli nezaudēja galvu. Aravisa pagrāba Brī pavadu un palika stāvam, saturot abus zirgus, un, lai gan sirds dauzījās tik skaļi kā āmurs, viņa neko neizrādīja. Kolīdz Nārnijas augstmaņi bija pagājuši garām, Aravisa mēģināja atkal virzīties uz priekšu. Taču, pirms viņa paspēja paspert soli, cits saucējs («Ak tu sasodītie!» nodomāja Aravisa) ņēmās klaigāt: — Ceļu, ceļu, ceļu! Ceļu tārkīnai Lazaralīnai! — un tūlīt aiz saucēja parādījās četri bruņoti vergi un tad četri vīri, kas stiepa nestuves, ap kurām plandījās zīda aizkari, skanēja sudraba zvaniņš un kuras šķita visu ielu piestrāvojam ar smaržām un ziedu aromātu. Aiz nestuvēm soļoja skaisti ģērbušās verdzenes un tad nedaudzi zirgu puiši, ziņneši, pāži un tamlīdzīgi ļaudis. Un tad Aravisa pieļāva pirmo kļūdu. Viņas ar Lazaralīnu bija gluži labas paziņas — gandrīz kā meitenes, kas kopā mācījušās skolā, —jo bieži bija ciemojušās vienās un tajās pašās ģimenēs un piedalījušās vienās un tajās pašās viesībās. Un Aravisa neviļus pacēla acis, lai redzētu, kā Lazaralīna izskatās tagad, kad ir precēta un nudien ļoti ievērojama kundze. Tas bija liktenīgi. Abu meiteņu skati sastapās. Un Lazaralīna tūlīt pietrūkās nestuvēs sēdus un, cik skaļi vien varēja, iesaucās:
— Aravisa! Dieva dēļ, ko tu te dari? Tavs tēvs…
Nu nedrīkstēja velti šķiest ne mirkli. Aravisa nekavēdamās palaida vaļā zirgus, saķēra nestuvju malu, iemetās blakus draudzenei un nikni iečukstēja viņai ausī:
— Stāvi klusu! Vai dzirdi! Stāvi klusu! Tev mani jāpaslēpj. Pasaki saviem ļaudīm…
— Bet, mīļā… — Lazaralīna joprojām kliedza tikpat skaļi. (Viņa nemaz neraizējās, ka cilvēki lūkojas viņā, acis ieplētuši; patiesībā viņai tas patika.)
— Dari, ko es tev saku, vai es vairs nekad ar tevi nerunāšu, —šņāca Aravisa. —Lūdzu, lūdzu, Laz, rīkojies ātri. Tas ir ļoti svarīgi. Saki saviem ļaudīm, lai savāc šos divus zirgus. Nolaid visus nestuvju aizkarus un liec mūs aiznest kādā vietā, kur mani nevarētu atrast. Un pasteidzies.
— Labi, labi, mīlulīt, — Lazaralīna atteica. — Klau! Lai divi no jums parūpējas par tārkīnas zirgiem. (Tas tika teikts vergiem.) Un tagad — uz mājām! Paklau, mīlulīt, vai tu tiešām vēlies, lai tādā dienā kā šī nolaiž aizkarus? Tas ir…
Taču Aravisa aizkarus jau bija nolaidusi un līdz ar Lazaralīnu tagad atradās greznā un smaržu piestrāvotā, taču diezgan smacīgā teltī.
—Mani nedrīkst redzēt, —viņasacīja. —Tēvsnezina, ka esmu šeit. Esmu bēgle.
—Dārgā, cik burvīgi satraucoši! —iesaucās Lazaralīna.
— Man traki gribas to visu dzirdēt. Mīlulīt, tu sēdi uz mana tērpa. Vai tu varētu atvirzīties? Nu ir labāk. Tērps ir jauns. Vai tev patīk? Es to dabūju…
— Ak, Laz, esi taču nopietna, — teica Aravisa. — Kur ir mans tēvs?
—Vai tad tu nezini? — Lazaralīna brīnījās. — Protams, ka viņš ir te. Viņš vakar ieradās pilsētā un taujā pēc tevis visriņķī. Un, ja tā padomā, ka mēs abas esam te un viņš itin neko nezina! Kaut ko tik jocīgu es nekad neesmu dzirdējusi. —Un viņa iespurdzās smieklos. Smejoties viņa vienmēr spurdza — to Aravisa nebija aizmirsusi.
—Tas nemaz nav jocīgi, — sacīja Aravisa. —Tas ir ļoti nopietni. Kur tu vari mani paslēpt?
— Nebūs ne mazāko grūtību, meitenīt, — apgalvoja Lazaralīna. — Mūs nogādās manā mājā. Mans vīrs ir aizceļojis, un tevi neviens neredzēs. Pē! Ar nolaistiem aizkariem nav nekāda prieka, ka tevi nes pa ielu. Man gribas redzēt ļaudis. Nav jēgas vilkt jaunu tērpu, ja nevari nevienam izrādīties.
— Ceru, ka neviens nedzirdēja, kā tu man uzsauci, — sacīja Aravisa.
— Nē, protams, nē, mīlulīt, — izklaidīgi nopurpiirāja Lazaralīna. — Bet tu joprojām neesi pateikusi, ko domā par šo tērpu.
— Vēl kas, — Aravisa turpināja. — Tev jāpasaka saviem ļaudīm, lai pret zirgiem izturas ar lielu cieņu. Tā ir daļa no noslēpuma. Patiesībā tie ir Runājošie zirgi no Nārnijas.
—Kotusaki! —iesaucās Lazaralīna. —Ciksatraucoši! Un, mīlulīt, vai tu esi redzējusi barbaru karalieni no Nārnijas? Viņa pašlaik atrodas Tašbānā. Runā, ka princis Rabadašs iemīlējies viņā līdz ausīm. Pēdējās divās nedēļās notikušas tik brīnišķīgas balles, medības un vēl daudz kas cits. Man nu gan viņa neliekas tik traki skaista. Nārnijas vīrieši gan ir burvīgi. Aizvakar mani aizveda uz upē rīkotajiem svētkiem, un man mugurā bija…
— Kā mēs panāksim, lai tavi ļaudis visai pasaulei neizpļāpā, ka tev mājās ir viešņa, ģērbusies kā nabagu skuķe? Tas varētu tik viegli nonākt mana tēva ausīs!
Nav ko uztraukties, esi nu mierīga, — sacīja Lazaralīna.
— Piemērotas drēbes mēs tev dabūsim uz līdzenas vietas. Esam jau klāt!
Nesēji bija apstājušies un nolaiduši nestuves zemē. Kad atvilka aizkarus, Aravisa ieraudzīja, ka atrodas tādā pašā dārzā (kas pa pusei bija arī pagalms), kādā pirms īsa brīža citā pilsētas daļā bija ievests Sasta. Lazaralīna grasījās nekavējoties doties iekšā, taču Aravisa aizkaitinātā čukstā viņai atgādināja, lai pasaka vergiem, ka nevienam nedrīkst stāstīt par kundzes dīvaino viešņu.
— Piedod, mīlulīt, tas man bija galīgi izkūpējis no galvas, — Lazaralīna apķērās. — Paklausieties! Visi! Arī tu, durvju sargs! Šodien nevienu nedrīkst izlaist ārā pa durvīm. Un ikviens, ko es notveršu pļurkstam par šo jauno dāmu, vispirms tiks pērts līdz nāvei, tad dzīvs sadedzināts un pēc tam sešas nedēļas turēts pie maizes un ūdens. Tā, rau.
Kaut gan Lazaralīna bija sacījusi, ka nevar vien sagaidīt, kad dzirdēs Aravisas stāstu, tagad viņa neizrādīja patiesu vēlēšanos vispār kaut ko uzzināt. Taisnību sakot, viņai daudz labāk padevās runāšana nekā klausīšanās. Viņa uzstāja, lai Aravisa dodas ilgā, tīkami spirdzinošā peldē (kalormenu baseini ir slaveni) un tad ietērpjas visskaistākajās drānās: tikai tad viņa, Lazaralīna, atļaušot draudzenei kaut ko paskaidrot. Jezga, ko viņa sacēla ap tērpa izvēli, darīja Aravisu gandrīz vai traku. Nu viņa atcerējās, ka Lazaralīna allaž bijusi tāda —interesējusies par tērpiem, viesībām un tenkām. Aravisai vienmēr labāk bija patikuši loki, bultas, zirgi, suņi un peldēšana. Jūs lasīdami uzminēsiet, ka šīs dāmas viena otru uzskatīja par muļķi. Tomēr, kad beidzot abas pēc maltītes (tā galvenokārt sastāvēja no putukrējuma, želejām, augļiem un saldējuma) sēdēja skaistā, pīlāru balstītā telpā (kas Aravisai būtu daudz labāk patikusi, ja tajā visu laiku nekāpaļātu Lazaralīnas izlutinātais pērtiķēns), Lazaralīna beidzotpajautāja draudzenei, kāpēc tā aizbēgusi no mājām.