Kad Aravisa pabeidza stāstu, Lazaralīna noprasīja: —Bet, mīlulīt, kāpēc tu īsti negribi precēt tārkānu Ahoštu? Par viņu visi ir trakā sajūsmā. Mans vīrs teic, ka Ahošta pamazām izvirzoties par vienu no svarīgākajiem vīriem Kalormenā. Tagad, kad vecais Aksarta miris, Ahošta tikko kā iecelts par lielvezīru. Vai tu to nezināji?
—Man par to ne silts, ne auksts. Es negribu viņu ne acīs redzēt, — Aravisa atcirta.
— Bet padomā tikai, mīlulīt! Trīs pilis un viena no tām tik skaista — tur lejā, pie Ilkīnas ezera. Esmu dzirdējusi, ka tur viss esot vienās pērļu virtenēs. Peldbaseinos ēzeļmāšu piens. Un tu tik bieži varētu tikties ar mani.
— Manis dēļ, lai liek savas pērles un pilis, kur grib, — Aravisa nerimās.
— Tu vienādi esi bijusi savāda meitene, — sacīja Lazaralīna. — Ko tad tu vēl gribētu?
Tomēr galu galā Aravisai izdevās draudzeni pārliecināt,
ka viņa runā nopietni, un pat pārspriest plānus. Izvest abus zirgus pa ziemeļu vārtiem un tad aizgādāt uz kapenēm šobrīd nevarēja būt grūti. Neviens neapturēs un neizvaicās skaisti ģērbtu zirgu puisi, kas ved kara zirgu un zirgu ar dāmu segliem uz upi, un Lazaralīnai bija pietiekami daudz zirgu puišu, ko sūtīt. Izlemt, kā palīdzēt Aravisai, nebija tik viegli. Pati meitene uzskatīja, ka viņu varētu tur aizgādāt nestuvēs ar nolaistiem aizkariem. Taču Lazaralīna viņai sacīja, ka nestuves izmantojot tikai pilsētā un, ja kādu nestu
ārā pa vārtiem, šāds skats katrā ziņā izraisītu jautājumus.
Kad viņas tā bija runājušās ilgu laiku — saruna tik gara izstiepās tāpēc, ka Aravisai bija grūti piespiest draudzeni runāt par nepieciešamo, — Lazaralīna beidzot sasita plaukstas un iesaucās: —Ā, man ir ideja! Viens ceļš ir, kā izkļūt no pilsētas, neizmantojot vārtus. Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) dārzs stiepjas līdz pašai ūdens malai, un mūrī ir mazas durtiņas, pa kurām tikt pie ūdens. Protams, tās domātas vienīgi pils ļaudīm, bet, zini, dārgā (viņa klusi ieķiķinājās), mēs gandrīz vai esam pils ļaudis. Nudien tīrā laime, ka tu atnāci pie manis. Dārgais Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) ir tik laipns. Mūs ielūdz pilī gandrīz ik dienas, un tā mums ir tikpat kā otras mājas. Es mīlu visus dārgos prinčus un princeses un burtiski dievinu princi Rabadašu. Jebkurā dienas vai nakts stundā es varētu iegriezties pilī, lai satiktu vienalga kuru no augstajām iemītniecēm. Kāpēc man pēc tumsas iestāšanās neiešmaukt tur kopā ar tevi un neizlaist tevi pa mazajām durtiņām, kas ved uz upi? Tur vienmēr ir piesietas kādas plakandibenes vai citādas laivas. Un, pat ja mūs notvertu…
— Tad viss būtu zaudēts, — Aravisa viņu pārtrauca.
— Ak, dārgumiņ, tak neuztraucies tik traki, — Lazaralīna viņu mierināja, — es gribēju teikt: pat ja mūs notvertu, visi teiktu, ka tā ir viena no manām ēverģēlībām. Es jau esmu kļuvusi ar tām slavena. Vēl pirms dažām dienām — paklausies jel, mīļā, tas ir briesmīgi jocīgi…
— Es gribēju teikt, ka man viss būtu zaudēts, — paasi attrauca Aravisa.
— O-ā-jā, es saprotu gan, ko tu domā, dārgā. Nu, bet vai tu vari izdomāt labāku plānu?
Aravisa to nevarēja. — Nē, — viņa nomurmināja.
— Būs jāriskē. Kad varam doties ceļā?
— Nu špvakar gan ne,— teica Lazaralīna. — Šovakar, protams, ne. Šovakar ir lieli svētki (man pēc «īsa brītiņa» jāķeras pie matu sakārtošanas), un visa pils mirdzēs vienās ugunīs. Un kur tad vēl cilvēku bari! Tam jānotiek rītvakar.
Aravisai šī ziņa nepatika, taču vajadzēja ar to samierināties. Pēcpusdiena pagāja ļoti lēni, un meitene juta lielu atvieglojumu, kad Lazaralīna aizgāja uz mielastu, jo Aravisu bija ļoti nogurdinājusi viņas ķiķināšana, runas par tērpiem un ballēm, kāzām, saderināšanās svinībām un skandāliem. Viņa agri ielīda gultā, un šī ciemu daļa viņai patika: bija tik jauki atkal gulēt spilvenos un palagos.
Tomēr nākamā diena vilkās ļoti lēni. Lazaralīnai gribējās pārrunāt šo plānu vēlreiz, turklāt viņa nevarēja beigt klāstīt Aravisai, ka Nārnijā esot zeme, ko klājot mūžīgi sniegi, un tur dzīvojot dēmoni un burvji, un draudzenei prātiņš aizgājis ganos, ja viņa gribot doties uz turieni.
— Un vēl turklāt kopā ar kaut kādu zemniekpuiku! — Lazaralīna pārmeta. — Dārgumiņ, tu padomā! Tas nav SMUKI! — Aravisa par to bija daudz domājusi, taču tagad Lazaralīnas muļķība bija tiktāl nogurdinājusi, ka pirmo reizi viņai iešāvās prātā doma, ka ceļot ar Šastu patiesībā ir daudz interesantāk nekā grozīties augstākajās aprindās Tašbānā. Tā nu viņa tikai atteica: —Tu aizmirsti, ka tad, kad mēs nokļūsim Nārnijā, es būšu tāda pati niecība kā viņš. Un galu galā — mani saista solījums.
—Un, ja vēl padomā, —Lazaralīna, gandrīzraudādama, turpināja, —vajadzētu tev tikai nāktpie prāta, un tu varētu kļūt par lielvezīra sievu! — Aravisa aizgāja pārmīt dažus vārdus ar zirgiem.
—Jums neilgi pirms saules rieta kopā ar zirgu puisi būs jādodas uz kapenēm, —viņa sacīja. Saiņus jūs neņemsiet. Jūs atkal apseglos un apliks iemauktus. Tomēr Hvinas seglu somās būs jāieliek pārtika, un pie taviem segliem, Brī, būs jāpiestiprina ādas maiss ar ūdeni. Zirgu puisim ir pieteikts, lai viņš tilta viņā galā ļauj jums abiem kārtīgi padzerties.
— Un tad — lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā! — Brī nočukstēja. — Bet ja nu Šastas pie kapenēm nav?
— Protams, gaidiet viņu, — Aravisa teica. — Ceru, ka jūs te jutāties gluži labi.
— Labāka steliņģa man savu mūžu nav bijis, — Brī paslavēja. — Bet, ja tās tavas draudzenes, tās lielās ķiķinātājas tārkīnas, vīrs maksā staļļmeistaram, lai tas pirktu vislabākās auzas, tad tas, pēc manām domām, viņu krāpj.
Vakariņas Aravisa ar Lazaralīnu ieturēja telpā ar pīlāriem.
Stundas divas vēlāk viņas bija gatavas doties ceļā. Aravisa bija apģērbusies kā dižciltīgas mājas labi ieredzēta verdzene, it un viņas seju sedza plīvurs. Meitenes bija norunājušas: ja Jcāds kaut ko vaicās, Lazaralīna izliksies, ka Aravisa ir verdzene, kuru viņa ved sev līdzi, lai uzdāvātu kādai no princesēm.
Abas meitenes gāja kājām. Pēc pavisam īsa brītiņa viņas jau atradās pie pils vārtiem. Protams, te sardzē stāvēja kareivji, taču to priekšnieks Lazaralīnu gluži labi pazina, un pēc viņa mājiena padotie ieņēma miera stāju un sveicināja. Viņas tūdaļ iegāja Melnā marmora zālē. Te joprojām rosījās krietni daudz galminieku, vergu un citu ļaužu, tomēr tas meitenēm tikai palīdzēja palikt nemanāmākām. Viņas iegāja Pīlāru zālē, tad Statuju zālē un pēc tam aizsoļoja pa kolonādi, paiedamas garām ar vara plāksnēm apsistajām troņa zāles lielajām durvīm. Viss, ko viņas lampu blāvajā gaismā jaudāja saskatīt, likās tik lielisks, ka grūti attēlot.
Drīz viņas izkļuva dārzā, kura terases nolaideni slīga lejup. Sasniegušas viņu galu, abas piegāja pie Vecās pils. Bija jau gandrīz pilnīgi satumsis. Viņas atradās daudzu gaiteņu labirintā, ko šur tur apgaismoja lāpas sienā iestiprinātos turekļos. Lazaralīna apstājās vietā, kur vajadzēja pagriezties vai nu pa kreisi, vai pa labi.