— Ej tālāk, ej jel tālāk, — čukstēja Aravisa, kam sirds sitās kā negudra un kas joprojām baidījās, ka no jebkura kakta viņām virsū varētu uzdrāzties tēvs.
— Es tikai prātoju… —novilka Lazaralīna. —Neesmu pilnīgi droša, kurā virzienā mums jādodas. Domāju, ka pa kreisi. Jā, esmu gandrīz pārliecināta, ka pa kreisi. Ak, cik tas ir interesanti!
Viņas nogriezās pa kreisi un devās pa gaiteni, kurš lāgā nemaz nebija apgaismots. Kāpnes drīz sāka vest lejup.
—Viss kārtībā, —Lazaralīna mierināja. —Esmu droša, ka ejam pareizi. Atceros šīs kāpnes. — Taču tanī pašā mirklī kaut kur priekšā parādījās kustīga gaisma. Pēc brīža tālumā no stūra, līdzīgi ēnām, atpakaļ kāpdamies, iznāca divi viri, kas nesa garas sveces. Un atmuguriski cilvēki, protams, soļo, ja aiz viņiem nāk karaliskās augstības. Aravisa manīja, ka Lazaralīna sažņaudz viņas dilbu —tāds pēkšņs tvēriens, kas sakniebj roku gandrīz kā spīlēs, nozīmē, ka cilvēks, kurš to dara, nudien ir traki nobijies. Aravisa nodomāja: ciksavādi, ka Lazaralīnai tā jābīstas no Tišroka, ja viņš patiešām viņai ir tik labs draugs, taču turpināt šo domu nebija laika. Lazaralīna uz pirkstgaliem metās atpakaļ un augšup pa kāpnēm, vilkdama līdzi Aravisu un kā negudra taustīdamās gar sienām .
— Te ir kādas durvis, — viņa čukstēja. — Ātri!
Meitenes iespruka iekšā, gandrīz nedzirdami aizvērdamas aiz sevis durvis. Telpā valdīja piķa melna tumsa. No Lazaralīnas elpas Aravisa saprata, ka draudzene ir nobijusies ne pa jokam.
— Taš, stāvi mums klāt! — viņa čukstēja. — Ko lai darām, ja viņš tiešām te ienāk? Vai varam kaut kur paslēpties?
Kājas grima mīkstā grīdsegā. Meitenes taustījās pa istabu uz priekšu un uzdrāzās dīvānam.
— Aizlīdīsim aiz tā, — Lazaralīna šņukstot izgrūda. — Vai dieniņ, kaut jel mēs nebūtu nākušas šurp!
Starp dīvānu un aizkariem segto sienu aiz tā pietika vietas, kur abām meitenēm paslēpties. Lazaralīnai palaimējās iekārtoties labāk, un viņa bija pilnīgi neredzama. Aravisas acis un galvvirsu dīvāns neaizsedza, tā ka ikviens, kas ar sveci ienāktu istabā un neviļus palūkotos uz šo vietu, meiteni ieraudzītu. Tikai, protams, viņai uz galvas bija plīvurs, un neviens tūlīt nevarēja pateikt, ka tās ir cilvēka acis un piere. Aravisa izmisīgi stumdījās, lai piespiestu Lazaralīnu atbrīvot viņai mazliet vairāk vietas. Tomēr Lazaralīna, tagad bailēs domādama tikai par sevi, bikstījās pretī un knieba Aravisai kājās. Galu galā abas meta mieru un gulēja klusi, tikai mazliet elsodamas. Pašu elpa šķita ārkārtīgi skaļa, bet citus trokšņus nedzirdēja.
— Vai mēs te esam drošībā? — beidzot, cik klusi vien spēdama, iečukstējās Aravisa.
— Man, man… Tā liekas, — iesāka Lazaralīna. — Bet mani nabaga nervi… — un tad nogranda visšausmīgākais troksnis, kādu viņas šajā brīdī būtu varējušas izdzirdēt, proti, atvērās durvis. Un tad atspīdēja gaisma. Tā kā Aravisai nebija iespējams paslēpt galvu tālāk aiz dīvāna, viņa visu redzēja.
Pirmie ienāca abi vergi (kā Aravisa pareizi uzminēja, tie bija kurli un mēmi, tāpēc viņus izmantoja visslepenākajās apspriedēs). Viņi, atmuguriski ejot, nesa sveces. Katrs nostājās savā dīvāna galā. Tas bija labi, jo tagad, kad vergs slējās Aravisai priekšā un meitene lūrēja tikai pa viņa papēžu starpu, jelkuram citam, protams, gulošo būtu daudz grūtāk ieraudzīt. Pēc tam ienāca kāds vecs, ļoti resns vīrs. Galvā viņam bija jocīga, smaila cepure, un pēc tās Aravisa acumirklī nojauta, ka tas ir Tišroks. Mazākais dārgakmens viņa tērpā bija vairāk vērts par visiem nārniešu augstmaņu ieročiem un ģērbiem kopā ņemtiem, taču šis vīrietis bija tik tukls un vēl izrotāts ar tādu lērumu kruzuļu, karekļu, pogu, pušķu, ieloču un talismanu, ka Aravisa neviļus nodomāja, ka nārniešu modes (vismaz vīriešu) izskatās glītākas. Resnim sekoja garš, jauns vīrietis ar
spalvām un dārgakmeņiem greznotu turbānu galvā un līku zobenu ziloņkaula makstī pie sāniem. Viņš izskatījās ļoti satraukts, un sveču gaismā varēja redzēt, kā zvēro viņa acis un zib zobi. Pēdējais iecibināja maza auguma sarucis večuks ar nelielu kupri. Viņā Aravisa, pārskrienot mugurai šermuļiem, pazina jauno lielvezīru un savu saderēto — nākamo vīru, pašu tārkānu Ahoštu.
Kolīdz visi trīs bija ienākuši istabā un durvis aizvērušās, Tišroks, atviegloti nopūzdamies, apsēdās uz dīvāna, jaunais vīrietis nostājās viņa priekšā un lielvezīrs noslīga uz ceļgaliem, ar elkoņiem atbalstīdamies uz grīdsegas un tai cieši klāt piespiezdams arī seju.
Astotā nodaļa tišroka pilī
— Ak, mans tēvs, un, ak, mans acu prieks, — iesāka jaunais vīrietis, murminādams vārdus visai ātri un īgni un nebūt ne tā, it kā Tišroks patiešām būtu viņa acu prieks. — Lai jūsu dzīves pavediens nekad nepārtrūkst, taču mani jūs esat lēmis iznīcībai. Ja saullēktā, kad es ieraudzīju, ka šo nolādēto barbaru kuģis vairs neatrodas savā vietā, jūs būtu man iedevis ātrāko galeru, es, iespējams, būtu viņus panācis. Taču jūs mani pierunājāt vispirms sūtīt izlūkus, lai pārliecinātos, vai viņi nav tikai apbraukuši apkārt zemesragam uz labāku enkurvietu. Un tā nu visa diena ir zaudēta. Un viņi ir prom —prom, es viņus vairs nevaru iedzīt! Šī viltīgā palaistuve, šī… —un tēviņš piebilda milzum daudz karalienei Sjūzenai veltītu apzīmējumu, kas, iespiesti grāmatā, nebūt neizskatītos jauki. Jo šis jaunais vīrietis, protams, bija princis Rabadašs un viltīgā palaistuve, protams, Nārnijas Sjūzena.
— Ak, mans dēls, jel nomierinies, — teica Tišroks. —Jo viesu aizbraukšanas cirstā brūce saprātīga namatēva sirdī ir viegli sadziedējama.
— Bet es viņu gribu! — kliedza princis. — Man viņa jādabū. Ja es viņu neiegūšu — to viltīgo, iedomīgo, nelietīgo kuci, kas viņa ir, — es nomiršu. Miegs no manis bēg, ēdiens man negaršo, un viņas daile ir darījusi tumšas manas acis. Man šī barbaru karaliene ir nepieciešama.
— Cik labi izteicies kāds apdāvināts dzejnieks, — piezīmēja lielvezīrs, pacēlis no grīdsegas ģīmi (ko klāja paplāns putekļu plīvurs), — dziļie malki no prāta avota ir apsveicami, jo nodzēš naivi jaunišķīgas mīlas liesmas.
Tas šķita izvedam princi no pacietības. —Aktusuns! — viņš kliedza, raidīdams virkni labi nomērķētu spērienu lielvezīra pēcpusei. — Neuzdrošinies man te citēt dzejniekus. Man augu dienu bijis jāklausās panti un sentences, tāpēc es necietīšu, lai man tās skandētu vēl šobrīd.
Jāatzīst, ka Aravisa pret vezīru nejuta ne mazāko žēlumu.
Tišroks acīmredzot bija ieslīdzis domās, bet, kad pēc ilga klusuma brīža viņš ievēroja, kas notiek, tad vienā mierā noteica:
— Mans dēls, tev katrā ziņā jāatturas no cienījamā un augsti izglītotā vezīra spārdīšanas: jo, tāpat kā vērtīgs dārgakmens saglabā savu cenu, pat ja ir noslēpts mēslu kaudzē, tāpat arī liels vecums un apdomība jāciena pat mūsu pretīgo pavalstnieku personā. Tāpēc beidz spārdīties un pastāsti mums, ko vēlies un ko ierosini.
—Ak, mans tēvs, es vēlos un ierosinu, — teica Rabadašs, — lai jūs tūdaļ sapulcētu savu neuzvaramo armiju un iebruktu trīskārt nolādētajā Nārnijas zemē, izpostītu to ar uguni un zobenu un pievienotu savai impērijai, kam nav robežu, noslaktējot viņu Visaugstāko karali un visus, kam dzīslās rit šīs dinastijas asinis, atstājot pie dzīvības vienīgi karalieni Sjūzenu. Jo viņai jākļūst par manu sievu, kaut arī pirms tam jāsaņem pamatīga mācība.
— Ak, mans dēls, tev jāsaprot, — atteica Tišroks, — ka neviens tevis teiktais vārds nepiedabūs mani uzsākt karu pret Nārniju.