— Ak, nemirstīgais Tišrok, ja jūs nebūtu mans tēvs, — zobus grimdams, izgrūda princis, — es teiktu, ka šie vārdi atskanējuši no gļēvuļa mutes.
— Un, ak, mans augstākā mērā lecīgais Rabadaš, ja tu nebūtu mans dēls, — atcirta viņa tēvs, — tava dzīve būtu īsa un tava nāve pēc tevis teiktajiem vārdiem — ilga. — (Dzirdot šo vēso, mierīgo balsi, kādā viņš izrunāja iepriekšteiktos vārdus, Aravisai asinis dzīslās sastinga.)
— Bet kāpēc, ak, mans tēvs, — princis sacīja šoreiz daudz godbijīgākā tonī, — kāpēc lai mēs vilcinātos sodīt Nārniju, ja slinku vergu mēs pakaram, ka nemetas, un no nodzīta zirga pagatavojam suņu barību? Nārnijā neaizņem pat tik lielu platību kā ceturtdaļa jūsu mazākās provinces. Tūkstoš šķēpnešu iekarotu to piecās nedēļās. Tā ir kauna traips jūsu impērijas nomalē.
— Pilnīgi neapšaubāmi, — piekrita Tišroks. — Šīs mazās barbaru zemītes, kas sevi dēvē par brīvām (citiem vārdiem runājot, tas nozīmē, ka tās vada dīku, nekārtīgu, bezpeļņas dzīvi), necieš ne dievi, ne arī cilvēki, kam piemīt veselais saprāts.
— Kāpēc tad mēs esam piecietuši, lai tāda zeme kā Nārnijā tik ilgi paliek nepakļauta?
—Ak, apgaismoto princi, —iejaucās lielvezīrs, —jums jāzina, ka līdz tam gadam, kad jūsu cildenais tēvs uzsāka savu svētīgo un mūžīgo valdīšanu, Nārnijas zemi klāja ledus un sniegs un turklāt tajā valdīja visvarena burve.
— Ak, runātīgais vezīr, tas man ir ļoti labi zināms, — atteica princis. — Bet es zinu arī, ka burve ir beigta un ledus un sniegs izkusis, tā ka Nārnijā tagad ir veselīga, auglīga un brīnumjauka zeme.
— Un šīs pārmaiņas, ak, augsti mācītais princi, neapšaubāmi ar saviem varenajiem burvju vārdiem ir panākuši tie ļaunie radījumi, kuri tagad dēvējas par Nārnijas karaļiem un karalienēm.
— Es gan drīzāk uzskatu, —iebilda Rabadašs, —ka tas noticis, mainoties zvaigžņu ceļiem un iedarbojoties dabiskiem cēloņiem.
— Tas viss, — teica Tišroks, — ir zinātņu vīru disputu jautājums. Nemūžam neticēšu, ka tik lielas pārmaiņas un vecās burves nāvi panāca bez spēcīgas maģijas palīdzības. Un tādā zemē, ko galvenokārt apdzīvo gan dēmoni dzīvnieku izskatā (un šie dzīvnieki runā kā cilvēki), gan briesmoņi, kas ir pa pusei cilvēki, pa pusei zvēri, to arī var gaidīt. Visas ziņas vēsta, ka Nārnijas Visaugstāko karali (lai dievi viņu bez žēlastības atgrūž no sevis) balsta izskatā pretīgs un nepārspējama ļaunuma pilns dēmons, kurš parādās Lauvas veidolā. Tāpēc uzbrukums Nārnijai būtu tumšs un šaubīgs pasākums un es esmu apņēmies neizstiept roku tālāk par punktu, no kura es to varētu atvilkt atpakaļ.
— Svētīta ir Kalormena, — sacīja vezīrs, atkal pēkšņi pavērsdams skatu augšup, — kuras valdniekam dieviem labpaticis piešķirt gudrību un apdomu! Taču, kā ir teicis neapstrīdamais un viedais Tišroks, ir ļoti sāpīgi būt spiestam atturēties no tāda garda kumosiņa kā Nārnijā. Talanta apveltīts bija dzejnieks, kas teica… — taču šinī mirklī Ahošta ievēroja prinča kājas īkšķi nepacietīgi sakustamies un ātri aizvēra muti.
— Ļoti sāpīgi, — savā dobjajā, mierīgajā balsī noteica Tišroks. Ik rītu manas acis redz sauli satumstam un ik nakti mans miers kļūst mazāk spirdzinošs, jo es atceros, ka Nārnijā joprojām ir brīva.
— Ak, mans tēvs, — Rabadašs iesaucās. — Kā būtu, ja es jums ieteiktu, kā pastiept roku pēc Nārnijas un tomēr to atvilkt neskartu atpakaļ, ja mēģinājums neizdotos?
— Ja tu to man vari ieteikt, ak, Rabadaš, — Tišroks sacīja, — tad tu būsi vislabākais no visiem dēliem.
— Tad uzklausiet, tēvs! Šo pašu nakti un šinī pašā stundā es paņemšu divsimt zirgu un došos pāri tuksnesim. Un visiem šiem vīriem liksies, ka jūs neko nezināt par manu jājienu. Otrā rītā es apstāšos pie Ārčenlendas karaļa Lūna Anvardas pils vārtiem. Arčenlendieši dzīvo mierā ar mums, nebūs gatavojušies aizstāvēties, un es Anvardu ieņemšu, pirms viņi paspēs pakustināt mazo pirkstiņu. Tad es došos uz kalnu pāreju, kas atrodas aiz Anvardas un pēc tam lejup uz Nārniju un Ķēru Paravelu. Visaugstākā karaļa tur nebūs; kad es viņus atstāju, viņš jau gatavojās iet uz savu ziemeļu robežu, lai cīnītos pret milžiem. Droši vien es atradīšu Ķēru Paravelu ar atvērtiem vārtiem un iejāšu iekšā. Es rīkošos gudri un laipnīgi un izliešu tik maz nārniešu asiņu, cik vien būs iespējams. Un pēc tam adiks vienīgi gaidīt, līdz«Dzidrais krāšņums» ar karalieni Sjūzenu uz klāja piestās krastā, notvert savu noklīdušo putniņu, kad tas spers pirmo soli uz Nārnijas zemes, iecelt bēgli seglos un pēc tam jāt, jāt, jāt atpakaļ uz Anvardu!
— Bet, ak, mans dēls, vai nav iespējams, — iebilda Tišroks, — ka, cīnoties par sievieti vai nu karalis Edmunds, vai tu zaudētu dzīvību?
— Viņu būs mazs bariņš, — atteica Rabadašs, — un es pavēlēšu desmitam savu vīru karali Edmundu atbruņot u: sasiet, apvaldot savas dedzīgās alkas pēc viņa asinīm tā, h viņiem nebūtu uz radinieka nāves balstīta iemesla izraisi karu starp jums un Visaugstāko karali.
— Un ko tad, ja «Dzidrais krāšņums» sasniedz Kēr Paravelu pirms jūsu ierašanās?
— Ak, mans tēvs, ņemot vērā pašreizējos vējus, es t> apšaubu.
— Un beidzot, ak, mans atjautīgais dēls, — sacījj Tišroks, — tu man esi paskaidrojis, kā tas viss varētu līdzēt iegūt tev šo barbaru sievieti, bet ne to, kā tas palīdzēs man sakaut Nārniju.
—Ak, mans tēvs, vai jums paslīdējis garām apstāklis, ka, lai arī es ar saviem jātniekiem izlidošu cauri Nārnijai kā bulta, kas izšauta no loka, tomēr Anvarda paliks mūsu rokās uz mūžiem? Un, ja jums pieder Anvarda, jūs atrodaties pie pašiem Nārnijas vārtiem, un jūsu garnizonu Anvardā var pamazām palielināt līdz lielam karapulkam.
— Tas ir teikts ar lielu izpratni un tālredzību. Bet kā es neizdošanās gadījumā atvilkšu roku atpakaļ?
—Jūs teiksiet, ka es to esmu darījis, jums nezinot, pret jūsu gribu un bez jūsu svētības, mīlas spēka un jaunības trakulības mudināts.
— Un kas notiks, ja Visaugstākais karalis pieprasīs, lai mēs šo barbaru sievieti — viņa māsu — sūtām atpakaļ?
— Ak, mans tēvs, to viņš nekādā gadījumā nedarīs. Jo, kaut arī sieviete savās iedomās šo laulību ir atraidījusi, Visaugstākais karalis Pīters ir gudrs un saprātīgs vīrs, kas nekādā ziņā negribēs atteikties no augstā goda un priekšrocībām, ko nodrošinās saites ar mūsu namu, un no iespējām redzēt savu māsasdēlu un tā dēlu Kalormenas tronī.
—Ja manas dzīves pavediens nekad nepārtrūks, kā tu, bez šaubām, vēlies, tad viņš to nepieredzēs, — Tišroks atteica pat vēl vēsāk nekā parasti.
— Turklāt, ak, mans tēvs, un, ak, mans prieks, — pēc neveikla klusuma brīža turpināja princis, —mēs sacerēsim vēstuli, ko it kā būs rakstījusi karaliene, lai pateiktu, ka mīl mani un nevēlas atgriezties Nārnijā. Jo ir labi zināms, ka sievietes prāti ir mainīgi kā pavasara laiks. Un, pat ja viņi šai vēstulei īsti nenoticēs, viņi neiedrošināsies nākt ar bruņotu karaspēku uz Tašbānu un viņu atņemt.
— Ak, apgaismotais vezīr, — aicināja Tišroks, — dod savu gudro vērtējumu šim dīvainajam priekšlikumam, kas mūs skar.
— Ak, mūžīgais Tišrok, — atsaucās Ahošta, — man nav sveša tēva kvēlā mīlestība, un es bieži esmu dzirdējis, ka dēli tēvu acīs esot dārgāki par dimantiem. Kā lai es iedrīkstos brīvi atklāt savas domas jautājumā, kas var apdraudēt šī cildenā prinča dzīvību?