— Piecpadsmit! Par manu vecumdienu balstu un manu acu prieku! Nezobojieties par manu sirmo bārdu, kaut ari esat tārkāns. Mana cena ir septiņdesmit.
Šajā brīdi Sasta piecēlās un uz pirkstgaliem aiztipināja projām. Viņš bija dzirdējis visu, ko gribējis, jo ne reizi vien bija noklausījies, kā kaulējas ciemata vīri, un zināja, kā tas risinās. Viņš nemaz nešaubījās, ka Aršīšs viņu galu galā pārdos par daudz augstāku cenu nekā piecpadsmit pusmēneši un daudz zemāku par septiņdesmit, taču vienosies viņi pēc stundām ilgas kaulēšanās.
Lasot jums nav jāiztēlojas, ka Šasta jutās kaut mazdrusciņ līdzīgi tam, kā mēs būtu jutušies, ja dzirdētu savus vecākus , spriežam par mūsu pārdošanu verdzībā. Pirmkārt, viņa dzīve arī tobrīd nebija daudz labāka par verdzību; varēja taču domāt, ka diženais svešinieks lielā zirga mugurā, iespējams, būs pret viņu laipnāks nekā Aršīšs. Otrkārt, stāsts, ka viņš pats atrasts laivā, zēnu pildīja ar satraukumu un atvieglojumu. Viņš bieži bija juties nelāgi, jo, lai kā centās, nekādi nespēja iemīlēt zvejnieku, par spīti apziņai, ka dēlam taču savs tēvs jāmīl. Bet Aršīšs acīmredzot vispār nav viņam nekāds radinieks. Zēnam no sirds it kā novēlās smaga nasta. «Raugi, es taču varu būt sazin kas!» viņš nodomāja. «Es pats varētu būt kāda tārkāna dēls… vai Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), vai pat kāda dieva dēls!»
To visu Šasta pārcilāja prātā, stāvēdams zālienā būdas priekšā. Ātri vien sabiezēja krēsla, un jau iedzirkstījās pa retai zvaigznei, taču rietumos joprojām varēja redzēt vakarblāzmu. Netālu ganījās svešinieka zirgs, vaļīgi piesiets
pie staļļa sienā iestiprinātā dzelzs gredzena, kur parasti sēja fiy,eliti. Sasta piegāja dzīvniekam klāt un papliķēja tam kaklu . Zirgs nepārstāja plūkt zāli un neveltīja zēnam nekādu uzmanību.
'tad Šastam iešāvās prātā vēl cita doma. — Diez kāds cilvēks ir šis tārkāns, — viņš sāka skaļi prātot. — Būtu br mišķīgi, ja viņš izrādītos labs. Lielkunga namā vergiem dažkārt nav jādara gandrīz nekas. Viņi ir ietērpti skaistās drānās un katru dienu ēd gaļu. Varbūt viņš mani ņemtu līdzi karos, es viņam kādā kaujā izglābtu dzīvību, un tad v i ņš mani adaistu brīvībā, pieņemtu par dēlu un uzdāvinātu pili kaujas ratus un bruņas. Bet iespējams, ka viņš ir ļoti cietsirdīgs. Varētu gadīties, ka viņš mani sūta strādāt tīrumā, važās saslēgtu. Kaut es to zinātu! Bet kā lai to
izdara? Varu derēt, ka šis zirgs zina… ja viņš mācētu man to pasacīt!
Zirgs pacēla galvu. Sasta noglāstīja viņa gludo, samtaino purnu un sacīja: — Kaut tev piemistu spēja runāt, veco zēn!
Un tad kādu mirkli Šastam šķita, ka viņš sapņo, jo zirgs — gan klusā balsī, taču skaidri — atteica: —Man tak tā ir.
Šasta platām acīm vērās lielajos redzokļos, un viņa paša acu zīlītes aiz izbrīna kļuva gandrīz tikpat lielas kā zirgam.
— Kā ta' tu iemācījies tā runāt? — viņš noprasīja
— Kuš! Ne tik skaļi, — attrauca zirgs. — Tur, no kurienes es nāku, gandrīz visi dzīvnieki runā.
— Kur ta' tas ir? — vaicāja Šasta.
—Nārnijā, —paskaidroja zirgs. —Laimes zemē Nārnijā, Nārnijā ar tās viršiem apaugušajiem kalniem un timiānu klātajām ielejām, Nārnijā ar tās daudzajām upēm, gravām, kur dziļumā šļakstūdens, sūnainajām alu sienām un dziļajiem mežiem, kurus pieskandina rūķu veseru klaudzieni. Ak, smaržpilnais Nārnijas gaiss! Stundu gara dzīve šajā zemē ir jaukāka par tūkstoš gadiem Kalormenā. — Runa beidzās ar zviedzienu, kas drīzāk izklausījās pēc nopūtas.
— Kā tu nokļuvi te? — Šasta jautāja.
—Mani slepus aizveda, —zirgs sacīja. —Vai nolaupīja, vai sagūstīja — sauc to, kā gribi! Es toreiz biju tikai kumeļš. Māte mani brīdināja, lai neklejoju pa dienvidu piekalnēm, kas ved uz Ārčenlendu un zemēm aiz tās, bet es viņas vārdus neņēmu nopietni. Un — zvēru pie Lauvas krēpēm ! — esmu par savu muļķību dārgi samaksājis. Visus šos gadus esmu vergojis cilvēkiem, slēpdams savu īsto dabu un izlikdamies par mēmu tukšprāti, kādi ir viņu zirgi.
— Kāpēc tu viņiem nesacīji, kas esi?
— Tāpēc, ka neesmu nekāds muļķis. Ja viņi uzostu, ka es protu runāt, tad vadātu mani pa gadatirgiem un uzmanītu daudz rūpīgāk nekā tagad. Tad būtu zudusi mana pēdējā bēgšanas iespēja.
—Un kāpēc… —Sasta iesāka, taču zirgsviņupārtrauca.
— Paklau, — tas teica, — nav ko šķiest laiku tukšā prašņāšanā. Tu gribi uzzināt kaut ko par manu kungu tārkānu Anradīnu. Nu, viņš ir nejauks. Pret mani ne tik ļoti, jo kara zirgs maksā pārāk dārgi, lai pret to izturētos slikti. Taču tev būtu labāk šonakt nomirt nekā rīt kļūt par vergu viņa namā.
— Tad man drīzāk vajadzētu bēgt, — nobālēdams izdvesa Sasta.
—Jā, tā gan, — sacīja zirgs. — Bet kāpēc tev nelaisties lapās kopā ar mani?
— Vai tu arī grasies mukt? — prasīja Sasta.
— Jā, ja tu man piebiedrosies, — atbildēja zirgs.
— Šī ir iespēja mums abiem. Redzi, ja es aizbēgšu bez jātnieka, ikviens, kas mani redzēs, sacīs: «Noklīdis zirgs,» — un dzīsies man pakaļ, ko kājas nes. Ar jātnieku cerības aizmukt ir lielākas. Tā tu varētu man palīdzēt. Un, paraugoties no cita viedokļa, tu uz savām divām smieklīgajām kājelēm (ir gan tie cilvēku ejamie muļķīgi!) nekur tālu netiksi: tevi noķers. Turpretī manā mugurā tu noskriesi jebkuru citu zirgu šajā zemē. Tieši tā es tev varu palīdzēt. Starp citu, es ceru, ka tu māki jāt?
—Jā, protams, —Šasta apliecināja. — Vismaz ar ēzelīti esmu jājis.
— Kā tu esi jājis? — bezgalīgā nicībā pārjautāja zirgs. (Vismaz to nu viņš gribēja apliecināt. Patiesībā nicība izpaudās zviedzienā — khā-ī-ā-īā. Kad Runājoši zirgi sadusmojas, viņi vienmēr izklausās zirdziskāki.)
— Citiem vārdiem sakot, — zirgs turpināja, — jāt tu neproti. Tas nu ir trūkums. Man būs tevi jāmāca jājiena laikā. Ja tu neproti jāt, vai māki krist?
— Man liekas, ka krist prot katrs, — bilda Šasta.
— Es ar to domāju: vai tu proti krist un atkal uzslieties kājās bez brēkšanas un uzrāpties atkal man mugurā, un krist vēlreiz — un tomēr no krišanas nebaidīties?
— Es, es centīšos, — Šasta solījās.
— Nabaga mazais zvērēns, — jau maigāk sacīja zirgs. —Piemirsu, ka tu vēl esi tikai kumelēns. Ar laiku pataisīsim tevi par varenu jātnieku. Un tā — mēs nedrīkstam doties ceļā, līdz tie divi nav aizmiguši. Pa to laiku varam izdomāt, ko darīt. Mans tārkāns ir ceļā uz ziemeļiem — uz lielo pilsētu, uz pašu Tašbānu un Tišroka galmu…
— Paklau, — Šasta viņu nobijies pārtrauca, — vai ta' tev nevajadzēja teikt «lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst»?
— Kāpēc? — zirgs noprasīja. — Es esmu brīvs nārnietis. Kāpēc man jārunā kā vārgajam un muļķim? Es negribu, lai viņš dzīvotu mūžīgi, un es zinu, ka viņš arī mūžīgi nedzīvos, vienalga, vai es to gribētu vai ne. Un es redzu, ka arī tu esi no brīvajiem ziemeļiem. Lai mūsu runās vairs neatskan šīs dienvidnieku ķēmības! Bet nu —atgriezīsimies pie saviem plāniem! Kā jau teicu, mans cilvēkveidīgais bija ceļā uz ziemeļiem, lai nokļūtu Tašbānā.
—Vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu jātuz dienvidiem?
— Manuprāt, nē, — teica zirgs. — Redzi, viņš domā, ka esmu mēms tukšprātiņš kā citi viņa zirgi. Ja es tiešām tāds būtu, tad tanī mirklī, kad tiktu brīvībā, drāztos atpakaļ uz mājām un aploku, atpakaļ uz viņa pili — līdz turienei jāmēro divu dienu ilgs ceļš uz dienvidiem. Viņš mani meklēs tur. Viņam pat sapņos nerādīsies, ka es viens pats varētu joņot uz ziemeļiem. Un vispār viņš droši vien izprātos, ka iepriekšējā ciematā kāds, kas redzējis viņu jājam, sekojis mums līdz šejienei un mani nozadzis.