— Tu neapšaubāmi to iedrīkstēsies, — sacīja Tišroks. —Jo sapratīsi, ka briesmas, kas draudēs, ja tu to nedarīsi, būs vismaz tikpat lielas.
— Dzirdu un paklausu, — vaidēdams izmocīja nelaimīgais večuks. — Nu, tad lai tev ir zināms, ak, bezgala saprātīgais Tišrok, ka, pirmkārt, briesmas, kas draudēs princim, nebūt nebūs tik lielas, kā varētu likties. Jo dievi nav dāvājuši barbariem spriešanas spēju, tāpat kā viņu dzeja nav tā kā mūsējā pilna ar vislieliskākajām apoftegmām [1] un derīgām sentencēm, bet tikai ar mīlas un kara tēlojumu vārsmām. Tāpēc viņiem nekas neliksies cildenāks un apbrīnas cienīgāks par tādu traku pasākumu kā šis… oioi! —Jo princis, izdzirdis vārdu «traks», atkal bija viņam iespēris.
— Esi mierīgs, ak, mans dēls, — brīdināja Tišroks. — Un tu, godājamais vezīr, vienalga, vai viņš ir mierīgs vai ne, neļauj aprauties saviem daiļrunības plūdiem! Jo nekas tā nepiestāv nopietniem un pieklājīgiem cilvēkiem kā nelielu neērtību pieciešana, saglabājot prāta stingrību.
— Dzirdu un paklausu, — sacīja vezīrs, iegrozīdamies mazliet citādi, lai pēcpuse atrastos tālāk no Rabadaša kājas pirkstgaliem. — Es teikšu, ka nekas viņu acīs neliksies tik viegli piedodams vai pat cieņu izraisošs kā šis… ē… bīstamais mēģinājums, it īpaši tāpēc, ka tā cēlonis ir mīla pret sievieti. Tāpēc, ja princi piemeklēs nelaime un viņš kritīs nārniešu rokās, tie viņu nekādā ziņā nenomaitās. Nē, var pat notikt, ka, par spīti neveiksmei, kas neļaus aizvest karalieni, redzot prinča izcilo varonību un ārkārtīgo kaisli, viņa atdos tam sirdi.
— Tas ir labs pamatojums, vecais pļāpa, — teica Rabadašs. — Ļoti labs, kaut arī radies tavā nejaucīgajā paurī.
— Manu kungu uzslava ir manu acu gaisma,— atteica Ahošta. — Un, otrkārt, ak, Tišrok, kura valdīšanai jābūt mūžīgai un kura tāda arī būs, es uzskatu, ka ar dievu palīdzību ļoti iespējams, ka Anvarda kritīs prinča rokās. Un, ja tā, tad mēs varēsim nožņaugt Nārniju.
Sekoja ilgs klusuma bridis, tā ka abas meitenes tik tikko uzdrošinājās elpot. Beidzot Tišroks ierunājās.
— Ej, mans dēls, — viņš sacīja. — Un rīkojies tā, kā teici. Taču negaidi no manis nedz palīdzību, nedz atbalstu. Es tevi neatriebšu, ja tiksi nogalināts, un necentišos atbrīvot, ja barbari tevi iemetīs cietumā. Un, ja (vienalga, vai tev veiksies vai neveiksies) tu izliesi par vienu pilienu vairāk cildeno nārniešu asiņu, nekā vajadzīgs, un izcelsies atklāts karš, tu vairs nekad nevarēsi cerēt uz manu labvēlību, un tavu vietu Kalormenā ieņems tavs brālis, kas pēc vecuma ir nākamais. Tagad ej. Esi ašs, neko neizpļāpā, un lai tev smaida laime. Lai nelokāmā, neuzveicamā Taša spēks vada tavu šķēpu un zobenu.
— Dzirdu un paklausu, — iesaucās Rabadašs un, nometies uz brīdi ceļos, lai noskūpstītu tēva rokas, izdrāzās no istabas. Aravisai par lielu vilšanos (jo viņai sāpēja visi kauli), Tišroks ar vezīru palika turpat.
—Ak, vezīr, —Tišroksvaicāja, —vai ir noteikti zināms, ka neviena dzīva dvēsele nezina par šovakar notikušo triju vīru apspriedi?
— Ak, mans pavēlniek, —sacīja Ahošta, —to zināt nav iespējams nevienam. Tieši šī iemesla dēļ es ierosināju un jūs savā gudrībā piekritāt, ka mums jāsapulcējas šeit, Vecajā pilī, kur nekad nav notikusi neviena apspriede un nevienam kalpotājam nav vajadzības nākt šurp.
— Labi, — teica Tišroks, — ja kāds cilvēks kaut ko zinātu, es parūpētos, lai nepaietu ne stunda, kad viņš jau būtu izlaidis garu. Un tev, ak, viedais vezīr, arī viss jāaizmirst. Es izslaucīšu gan no savas paša sirds, gan no tavējās visas zināšanas par prinča plāniem. Viņš ir devies projām bez manas ziņas un piekrišanas, es nezinu, uz kurieni, jo viņš ir ļoti nevaldāms un, būdams gados jauns, pārsteidzīgs un nepaklausīgs. Dzirdot, ka Anvarda atrodas Rabadaša rokās, neviens nebūs vairāk pārsteigts par tevi un mani.
— Dzirdu un paklausu, — apliecināja Ahošta.
— īpaši tāpēc tu nekad pat savā apslēptākajā smadzeņu stūrītī neglabāsi domu, ka es esmu viscietsirdīgākais tēvs, kas ņem un aizsūta savu pirmdzimto dēlu uzdevumā, kurš, ļoti iespējams, vedīs viņu nāvē, — lai cik tīkami tev tas varētu šķist, jo tu princi nemīli. Tāpēc ka es redzu tev cauri un lasu tavas domas.
— Ak, bezgrēcīgais Tišrok, — atsaucās vezīrs. — Salīdzinājumā ar manām jūtām pret jums var teikt, ka es nemīlu ne princi, ne paša dzīvību, ne maizi, ne ūdeni, ne saules gaišumu.
—Tavas izjūtas ir pacilājošas un pareizas. Es arī nemīlu nevienu no tevis uzskaitītajām lietām, ja salīdzinu tās ar sava troņa slavu un spēku. Ja princim veiksies, mēs iegūsim Arčenlendu un varbūt pēc tam Nārniju. Ja neveiksies — man ir astoņpadsmit citu dēlu, turklāt Rabadašs, līdzīgi citiem pirmdzimtajiem karaļdēliem, sāk kļūt bīstams. Vairāk nekā pieci Tašbānas Tišroki ir priekšlaicīgi miruši tāpēc, ka viņu vecākajiem dēliem, izglītotiem prinčiem, apnika gaidīt uz troni. Labāk lai atvēsina karsto galvu aiz robežām, nekā bezdarbībā ļauj asinīm karst mājās. Un nu, mans lieliskais vezīr, tēvišķīgu raižu pārmērs man uzdzen miegu. Liec, lai uz manu guļamistabu atnāk muzikanti. Bet, pirms liecies uz auss, atsauc apžēlošanas rakstu, ko mēs uzrakstījām trešajam pavāram. Es jūtu sevī gremošanas traucējuma pazīmes.
— Dzirdu un paklausu, — noteica lielvezīrs. Viņš atmuguriski aizrāpoja uz visām četrām līdz durvīm, piecēlās, paklanījās un izgāja ārā. Tomēr ari tad Tišroks palika vēl klusu sēžam uz dīvāna, tā ka Aravisa gandrīz sāka baidīties, ka viņš ir aizmidzis. Taču beidzot, dīvānam skaļi čīkstot un pašam Tišrokam pūšot un stenot, viņš piespieda savu milzīgo augumu uzsvempties kājās, pamāja vergiem iet ar svecēm pa priekšu un izčāpoja ārā. Durvis aiz viņa aizvērās, istaba no jauna iegrima pilnīgā tumsā, un abas meitenes atkal varēja brīvi uzelpot.
Devītā nodaļa pāri tuksnesim
— Cik baigi! Cik šausmīgi baigi! — činkstēja Lazaralīna. — Ak, dārgā, es tā baidos. Trīcu pie visām miesām. Patausti!
— Nāc, — sacīja Aravisa, kuru pašu kratīja drebuļi. —Viņi ir aizgājuši atpakaļ uz jauno pili. Kad būsim ārā no šīs istabas, varēsim justies drošas. Bet izniekots briesmīgi daudz laika. Cik vien ātri vari, noved mani lejā pie durvīm, pa kurām var iziet uz upi.
— Dārgumiņ, kā tu vari to prasīt? — Lazaralīna iebrēcās. — Es it neko neesmu spējīga darīt — pašlaikne. Mani nabaga nervi! Nē, mums mazliet mierīgi jāpaguļ un tad jāiet atpakaļ.
— Kāpēc atpakaļ? — Aravisa noprasīja.
— Ak, tu neko nesaproti! Tev nav ne mazākās līdzjušanas, — sākdama birdināt asaras, teica Lazaralīna. Aravisa nosprieda, ka patlaban nav īstais laiks žēlošanai.
— Paklau! — viņa uzsauca, saķerdama Lazaralīnu un pamatīgi to sapurinādama. —Ja tu vēl bildīsi kaut vienu vārdu par atpakaļiešanu un tūlīt nemeklēsi durvis, kas veras uz upi, tad, vai zini, ko es darīšu? Izskriešu gaitenī un sākšu kliegt. Tad mūs abas noķers.
— Bet mūs abas n-n-nogalēs! — Lazaralīna vaimanāja.
— Vai tu nedzirdēji, ko teica Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst)?
— Jā. Un labāk lai mani nozūmē, nekā apprecina ar Ahoštu. Tāpēc nāc!
— Esi nu gan tai nejauka, — Lazaralīna kurnēja. — Man taču ir tik slikti!
Tomēr beigās viņai vajadzēja padoties Aravisai.
Lazaralīna devās pa priekšu — lejā pa kāpnēm, pa kurām viņas bija gājušas jau iepriekš, tad iegriezās citā gaitenī un tā beidzot izkļuva ārā svaigā gaisā. Nu viņas atradās pils dārzā, kura terases nolaideni stiepās līdz pilsētas mūrim. Spoži spīdēja mēness. Viens no trūkumiem, kas piemīt dēkām, ir tāds, ka, nonākot visskaistākajās vietās, bieži vien esat pārāk satraukti un steidzaties, lai šos brīnišķīgos skatus novērtētu. Tā nu arī Aravisai palika vien neskaidrs iespaids (kaut gan vēlākajos gados viņa pieredzēto atcerējās) par pelēkiem zālieniem, rāmi burbuļojošām strūklakām un ciprešu garajām, melnajām ēnām.