Kad viņas nokļuva pašā lejā, kur priekšā draudīgi slējās mūris, Lazaralīna drebuļoja tā, ka nespēja atvilkt vārtu bultu. To izdarīja Aravisa. Nu viņa beidzotredzējaupi, kas visa ņirbēja mēness staros, nelielu pietauvošanās platformu un nedaudzas laivas.
— Ardievu, — sacīja Aravisa, — un paldies. Piedod, ka biju tik nejauka. Bet padomā, no kā es bēgu!
— Aravisa, dārgumiņ, — lūdzās Lazaralīna. — Vai tu tiešām nepārdomāsi? Tagad, kad redzēji, kāds dižens vīrs ir Ahošta?
— Dižens vīrs! —iesaucās Aravisa. —Pretīgs pielīdējs vergs, kas glaimo, kad viņu spārda, uzkrādams to visu atmiņā un cerēdams atmaksāt pāridarījumus, uzkūdot briesmīgo Tišroku slepeni plānot dēla nāvi. Fui! Es drīzāk precētu sava tēva virtuves puiku nekā tādu radījumu kā viņš.
—Aravisa, Aravisa! Kā tu vari sacītkautko dknejauku — un arī par Tišroku (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst). Ja viņš grasās to darīt, tam jābūt pareizi!
—Ardievu, —sacīja Aravisa, —un tavi tērpi man šķita brīnišķīgi. Un laikam tava māja arī. Nešaubos, ka tev būs brīnišķīga dzīve — kaut gan man tāda nebūtu piemērota. Durvis aiz manis aizver klusu.
Viņa atraisījās no draudzenes sirsnīgajām skaujām, iekāpa plakandibena laivā, atgrūdās no krasta un jau pēc brīža atradās straumes vidū ar milzīgu, īstu mēness ripu virs galvas un milzīgu mēness atspīdumu dziļi lejā upē. Gaiss bija svaigs un vēss, un, nonākusi pretējā krasta tuvumā, viņa izdzirda pūces kliedzienu. «Ā! Tas jau ir labāk!» Aravisa nodomāja. Viņa visu mūžu bija dzīvojusi laukos un ienīda ik brīdi, ko pavadīja Tašbānā.
Izkāpjot krastā, meiteni apņēma tumsa, jo pakalns un koki aizsedza mēnesi. Tomēr viņai izdevās atrast to pašu ceļu, ko bija atradis Sasta, un, tieši tāpat kā viņš, meitene nonāca vietā, kur beidzās zāle un sākās smiltis. Tur viņa (tāpat kā zēns) palūkojās pa kreisi un ieraudzīja lielās, melnās kapenes. Un nu beidzot, lai cik drosmīga meitene bija Aravisa, viņas sirds sadrebēja bailēs. Ja nu pārējo te nav! Ja nu te ir vampīri! Taču viņa pacēla uzaugšu zodu (un izbāza mēles galu) un devās tieši uz kapeņu mūriem.
Un, nepiegājusi vēl tiem klāt, viņa ieraudzīja Brī, Hvinu un zirgu puisi.
—Tu vari atgriezties pie savas kundzes, — teica Aravisa, pavisam piemirsusi, ka viņš to nevarēs izdarīt, līdz nākamaj ā rītā atvērsies pilsētas vārti. — Te būs nauda par tavām pūlēm.
— Dzirdu un paklausu, — atteica puisis un vēja ātrumā nekavējoties aizdrāzās projām pilsētas virzienā. Nebija vajadzības viņu skubināt: arī viņš bija krietni daudz domājis par vampīriem.
Dažus nākamos mirkļus Aravisa bija aizņemta, bučojot Hvinas un Brī purnus un pliķējot viņu kaklus, itin kā viņi būtu gluži parasti zirgi.
— Un, re, kur Sasta! Lai pateicamies Lauvam! — iesaucās Brī.
Aravisa palūkojās apkārt: tur patiesi stāvēja Sasta, kas, redzēdams zirgu puisi aizejam, tūdaļ bija iznācis no slēptuves.
— Bet tagad, — teica Aravisa, — nedrīkst zaudēt ne mirkli. — Un viņa steidzīgi izstāstīja draugiem par Rabadaša karagājienu.
—Nodevīgie suņi! —izsaucās Brī, sapurinādams krēpes un piecirzdams pie zemes kāju. — Uzbrukums miera laikā, bez izaicinājuma! Bet mēs viņu cienīgi sagaidīsim. Būsim tur pirms viņa.
—Vai spēsim? —pavaicāja Aravisa, uzlēkdama Hvinas mugurā. Šastam gribējās, kaut viņš arī mācētu tā uzlēkt.
— Brū-jū! — Brī nosprauslojās. — Lec seglos, Šasta! Spēsim gan! Turklāt mēs netūļāsimies!
— Viņš sacīja, ka uz karstām pēdām došoties ceļā, — sacīja Aravisa.
— Tā gan cilvēki pieraduši teikt, — iebilda Brī. — Bet nevar vienā minūtē savākt divsimt zirgu un jātnieku, padzirdīt, sagādāt pārtiku, apbruņot, apseglot un laisties ceļā. Bet kā tagad: kādā virzienā dodamies? Uz ziemeļiem?
— Nē, — atteica Sasta. — Es zinu virzienu. Ievilku vagu. Paskaidrošu vēlāk. Jūs, abi zirgi, pagriezieties mazliet pa kreisi. Ā — re, kur ir!
— Redzi, — Brī sacīja. — Aulekšot dienu un nakti, kā stāsta pasakās, īstenībā nav iespējams. Vajag soļot un rikšot: bet rikšot mundri un soļot tikai nelielus gabalus. Un ikreiz, kad mēs iesim soļos, jūs, cilvēku bērni, varat nokāpt zemē un arī soļot. Nu, Hvina, vai esi gatava? Aiziet! Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!
Sākums bija jauks. Nakts bija ilgusi tik garas stundas, ka smiltis gandrīz atdevušas atpakaļ visu dienā sakrāto svelmi, un gaiss bija dzestrs, spirgts un tīrs. Mēnessgaismā smiltis visos virzienos un, cik tālu vien skatiens sniedza, vizēja līdzīgi gludam ūdens spogulim vai lielai sudraba paplātei. Nebija dzirdama neviena cita skaņa kā vien Brī un Hvinas soļi. Sasta būtu gandrīz aizmidzis, ja ik pa laikam nevajadzētu nokāpt un pasoļot kājām.
Tas šķita velkamies stundām ilgi. Tad pienāca brīdis, kad pazuda mēness. Likās, ka viņi jāj pa melnu tumsu nez cik stundu. Un pēc tam pienāca mirklis, kad Sasta pamanīja, ka var saskatīt sev priekšā Brī kaklu un galvu mazliet skaidrāk nekā pirms tam; un lēni, ļoti lēni viņš sāka manīt visās pusēs plašu, pelēku klajumu. Tas izskatījās pilnīgi kā miris, kā nez kāda nedzīva pasaule, un Sastu pārņēma briesmīgs nogurums, un viņš sajuta, ka salst un ka lūpas kļuvušas sausas. Un visu šo laiku čīkstēja seglu āda, džinkstēja laužņi, un pakavi nedunēja dipadadapada kā pa cietu ceļu, bet šņirkstēja čutašačutaša pa sausajām smiltīm.
Beidzot, pēc garām stundām zirgu mugurā, tālu pa labi lejā, pie paša apvāršņa, iezīmējās viena gara, gaišāki pelēka strēle. Tad parādījās sārta strēle. Beidzot bija pienācis rīts, taču nebija neviena putna, kas to iedziedātu. Sasta tagad priecājās par posmiem, kas bija jāmēro kājām, jo bija aukstāks nekā jebkad.
Tad pēkšņi iznira saule, un vienā mirklī viss pārmainījās. Pelēkās smiltis pārvērtās par dzeltenām un dzirkstīja, it kā būtu pārkaisītas ar dimantiem. Jātniekiem līdzās, kreisajā pusē, bezgalīgi garas traucās Šastas, Hvinas, Brī un Aravisas ēnas. Tālu priekšā saules staros zalgoja Paira kalna dubultsmaile, un Šasta pamanīja, ka viņi mazliet novirzījušies no kursa.
—Mazliet uz kreiso, mazliet uz kreiso, — viņš dziedoši noskandēja. Visjaukākais šķita tas, ka, paskatoties atpakaļ, Tašbāna jau izskatījās maza un tāla. Kapenes nemaz vairs nevarēja sazīmēt: tās it kā bija aprijis vienīgais cakainais kupris — Tišroka pilsēta. Visi ceļinieki jutās labāk.
Tomēr tikai neilgu laiku. Lai gan, pirmo reizi atskatoties, Tašbāna bija likusies ļoti tālu, dodoties uz priekšu, tā it kā palika turpat un negribēja attālināties. Šasta vairs negrieza galvu atpakaļ, jo tas tikai radīja sajūtu, ka viņi vispār nekustas. Tad sāka traucēt gaisma. No smilšu spožuma sūrstēja acis, tomēr viņš saprata, ka aizvērt tās nedrīkst. Jāplēš plati vaļā, jāskatās visu laiku uz Paira kalnu un jāsaka, kur jāt. Tad pievienojās svelme. Šasta to pirmoreiz sajuta, kad vajadzēja kāpt zemē un iet kājām: noslīdot smiltīs, to sveloņa iesitās sejā it kā no atvērtām krāsns durvīm. Nākamreiz bija vēl ļaunāk. Taču trešo reizi, kad Šastas kailās kājas pieskārās smiltīm, viņš sāpēs iekliedzās un vienu kāju zibenīgi iebāza atpakaļ kāpslī, kamēr otra jau kuļājās uz Brī muguras.