—Manuprāt, kundze, —visai stingri noskaldīja Brī, — es par kara operācijām un forsētiem pārgājieniem zinu mazliet vairāk un saprotu labāk nekā jūs, cik zirgs var izturēt.
Uz to Hvina neatbildēja, jo, kā lielākā tiesa labi audzinātu ķēvju, bija ļoti nervoza, maiga un viegli apsaucama. Patiesībā viņai bija pilnīga taisnība, un, ja Brī mugurā patlaban būtu sēdējis tārkāns, kas piespiestu viņu doties ceļā, viņš būtu atjautis, ka pavisam labi spēj norikšot vairākas stundas. Taču vienas no ļaunākajām sekām, ko nes līdzi verdzība un pienākums darīt to, ko liek, ir tās, ka tad, kad vairs nav neviena,' kas piespiež, darītājam šķiet, ka tas gandrīz vai zaudējis jebkuru spēju piespiesties kaut ko darīt.
Tā nu viņiem vajadzēja gaidīt, līdz Brī paēda un padzērās, un, protams, Hvina un bērni arī paēda un padzērās. Droši vien pulkstenis bija gandrīz vienpadsmit no rīta, kad viņi beidzot turpināja ceļu. Un pat tad Brī rikšoja krietni gausāk nekā iepriekšējā dienā. Patiesībā ātrumu noteica Hvina, kaut gan viņai no abiem bija mazāk spēka un viņa bija arī vairāk nogurusi.
Pati ieleja ar savu brūngano, vēso upi, zāli, sūnām, lauku puķēm un rododendriem bija tik jauka vieta, ka visiem gribējās jāt lēnāk.
Desmita nodaļa dienvidu robežjoslas Vientuļnieks
Pēc tam, kad viņi bija nojājuši pa ieleju vairākas stundas, tā kļuva platāka un ceļotāji varēja saredzēt, kas atrodas priekšā. Upe, gar kuru viņi virzījās, te ieplūda lielākā straumē, platā un nepakļāvīgā; tā plūda no kreisās uz labo pusi, uz austrumiem. Aiz šīs jaunās upes skaistā apkārtne, pamazām pārejot zemos pakalnos, sliecās pretī arvien kraujākām korēm — līdz pašiem Ziemeļu kalniem. Pa labi slējās klinšu smailes, kuru nelīdzenajās izvirzēs turējās sniegs. Kreisajā pusē, cik tālu vien sniedza skatiens, aizstiepās priedēm apaugušas nogāzes, drūmas klintis, šauras aizas un zilganas kalnu gāles. Sasta vairs nespēja saskatīt Paira kalnu. Tieši pretī kalnu grēda noslīga līdz meža apslēptai sedlienei, kas droši vien bija pāreja no Ārčenlendas uz Nārniju.
— Brū-hu-hu, Ziemeļi, zaļie Ziemeļi! — zviedza Brī, un, protams, zemākie kalni patiešām izskatījās zaļāki un svaigāki nekā viss, ko Aravisa un Sasta ar savām pie dienvidiem pieradušajām acīm jebkad bija iztēlojušies. Dimdinot lejup uz abu upju sateku, viņi juta, ka garastāvoklis uzlabojas.
Upe, kas plūda no kalnu grēdas rietumu gala augstākajiem kalniem un traucās uz austrumiem, bija pārāk ātra un krāčaina, lai viņi varētu cerēt, ka to pārpeldēs; tomēr, kādu brīdi pajādelējuši gar krastu, atrada pietiekami seklu vietu, kur tai pārbrist pāri. Ūdens rēkoņa un rīboņa, ātrie virpuļi ap zirgu vēzīšiem, vēsais, uzmundrinošais gaiss un spāres, kas šaudījās šurpu turpu, pildīja Sastu ar dīvainu satraukumu.
— Draugi, mēs esam Arčenlendā! — lepni izsaucās Brī, kad, šļakstinot kuldams ūdeni, izkāpa ziemeļu krastā.
—Manuprāt, šo upi, kuru mēs tikko kā šķērsojām, sauc par Līkumoto Bultu.
— Ceru, ka tiksim laikā, — Hvina nomurmināja.
Tad viņi sāka virzīties augšup, lēni un bieži mezdami
līkumus, jo kalni bija stāvi. Apkaime atgādināja plašu parku. Tajā gan neredzēja nedz ceļus, nedz arī mājas, gan te, gan tur izmētātas koku skupsnas nekur neauga pietiekami tuvu, lai veidotu mežu. Sasta, kas visu savu mūžu bija pavadījis gandrīz klajās pļavās, brīnījās, cik daudz te dažādu koku šķirņu. Ja jūs būtu tur, laikam gan zinātu (Sasta nezināja), ka tie, ko viņš skata, ir ozoli, dižskābarži, sudrabotie bērzi un saldās kastaņas. Jātniekiem tuvojoties, uz visām pusēm aiztraucās bars trušu, un pēc brītiņa viņi ieraudzīja aši pazūdam aiz kokiem veselu pulku briežu.
— Tas tak patiešām ir vareni! — izsaucās Aravisa.
Sasta, atrodoties uz pirmās kores, pagriezās seglos un
palūkojās atpakaļ. No Tašbānas nebija ne vēsts; līdz pašam apvārsnim pletās tuksnesis, ko pāršķēla tikai šaurā, zaļā ieplaka, kurai viņi bija pārjājuši pāri.
— Ei! — viņš pēkšņi iesaucās. — Kas tad tas!
— Kas īsti? —pagriežoties atpakaļ, pajautāja Brī. Hvina ar Aravisu arī atskatījās.
— Tas tur! — Šasta parādīja ar roku. —Izskatās pēc dūmiem. Vai tur kas deg?
— Es teiktu, ka tā ir smilšu vētra, — sacīja Brī.
— Nav tak tāda vēja, kas varētu sacelt vētru, — iebilda Aravisa.
—Vai! — Hvina iekliedzās. — Skatieties! Tur kaut kas zibsnī. Skatieties jel! Tās ir bruņucepures — un ieroči. Un tas viss kustas: viņi virzās šurp.
— Pie svētā Taša! — atsaucās Aravisa. — Tā ir armija. Tas ir Rabadašs.
— Kā tad, —Hvina piebalsoja, —tieši no tā es baidījos. Aši! Mums jānok]ūst Anvardā pirms viņiem! — Un viņa bez liekām runām apsviedās apkārt un aizlēkšoja uz ziemeļiem. Brī atmeta galvu un sekoja.
— Ātrāk, Brī, ātrāk! — Aravisa skaļi uzkliedza pār plecu.
Zirgiem šis skrējiens bija ļoti nogurdinošs. Nokļuvuši ik kalna virsotnē, viņi priekšā ieraudzīja nākamo ieleju un nākamo kalnu grēdu, un, kaut arī zināja, ka dodas vairāk vai mazāk pareizā virzienā, nevienam nebija ne jausmas, cik tālu vēl līdz Anvardai. No otrās kalnu grēdas virsotnes Šasta atkal atskatījās. Nu viņš krietni tālu tuksnesī redzēja vairs ne putekļu mākoni, bet melnu masu, kas, līdzīgi skudrām, kustējās Līkumotās Bultas viņā krastā. Rabadanieši neapšaubāmi meklēja braslu.
— Viņi ir pie upes! — Šasta izmisīgi iekliedzās.
— Ātri! Ātri! — uzsauca Aravisa. — Ja laikā nesasniegsim Anvardu, nebija nemazvērts uz šejieni jāt. Laidies aulekšos, Brī, aulekšos! Atceries, ka esi kara zirgs.
Šasta vairāk neko nespēja, kā vienīgi nomākt vēlēšanos izkliegt tādus pašus norādījumus, taču klusībā nodomāja: «Nabaga Brī jau tā dara, ko var,» —un turēja muti. Un abi zirgi, protams, darīja, ja ne visu, ko varēja, tad visu, ko domājās varam, kas gan nav gluži viens un tas pats. Brī bija panācis Hvinu, un viņi cieši blakus dipināja pa zaļo velēnu. Neizskatījās, ka Hvina pārāk ilgi spēs noturēties Brī līdzās.
Šajā brīdī kāda skaņa no aizmugures visu sirdīs viesa gluži citas izjūtas. Tā nebija skaņa, ko varēja gaidīt adidojam, — proti, pakavu klaudzoņa un bruņu šķinda, kas varbūt varētu apvienoties ar kalormenu kaujas saucieniem. Taču Šasta to tūdaļ pazina. Tas bija tāds pats šņākuļojošs rēciens, kādu viņš bija dzirdējis mēnessnaktī, kad pirmoreiz sastapa Aravisu un Hvinu. Arī Brī to pazina. Viņa acīs iekvēlojās sarkans spīdums, un atpakaļ saspiestās ausis piekļāvās galvaskausam. Brī tagad atjauta, ka nav vis skrējis tik ātri — ne gluži tik ātri — kā spējis. Šasta vienā mirklī pamanīja pārmaiņu. Nu viņi patiešām nesās, cik jaudas. Nedaudzos mirkļos viņi atradās krietni priekšā Hvinai.
«Te nukautkas nav skaidrs,» Šasta prātoja. «Es patiešām domāju, ka te mēs būsim drošībā no lauvām!»
Viņš palūkojās pār plecu. Viss bija skaidrāks par skaidru. Viņiem pakaļ dzinās milzīgs dzeltenbrūns zvērs, ar augumu gandrīz pieplacis zemei — kā kaķis, kas joņo pāri mauram uz pirmo koku, kad dārzā iekļuvis svešs suns: un zvērs tuvojās arvien ātrāk un ātrāk.