Šasta palūkojās atkal uz priekšu un redzēja kaut ko tādu, kas nekādi nebija saprotams, kas pat nevarēja ienākt prātā. Viņu ceļu aizšķērsoja ap desmit pēdu augsts, līdzenu zāli noaudzis valnis. Vaļņa vidū bija redzami atvērti vārti. Vārtos celiņa vidū stāvēja garš vīrietis, ģērbies rudens lapu krāsas talārā, kas sniedzās līdz pat kailo kāju pēdām, atspiedies uz taisnas nūjas. Bārda viņam sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem.
Sasta ietvēra to visu vienā skatienā un palūkojās vēlreiz atpakaļ. Lauva tagad bija gandrīz panācis Hvinu. Tas tvēra pēc viņas pakaļkājām, un ķēves putām klātais purns un platās acis nepauda ne mazāko cerību.
— Stāvi! —Sasta iekliedza Brī ausī. —Jāgriežas atpakaļ! Jāpalīdz!
Vēlāk Brī vienmēr apgalvoja, ka nav neko dzirdējis vai sapratis, un, tā kā visumā viņš bija ļoti patiesīgs zirgs, mums viņam jātic.
Sasta izkabināja kājas no kāpšļiem, pacēla pār Brī kreisajiem sāniem, vienu šausmīgu sekundes simtdaļu pavilcinājās un lēca. Kritiens bija nejauki sāpīgs, un Šastam gandrīz aizcirtās elpa, taču, pirms viņš apzinājās, cik sāpes lielas, zēns jau grīļodamies steberēja atpakaļ, lai palīdzētu Aravisai. Agrāk savā mūžā viņš neko tamlīdzīgu nebija darījis un lāgā neapzinājās, kāpēc to dara tagad.
No Hvinas lūpām izlauzās viena no briesmīgākajām skaņām pasaulē — zirga kliedziens. Aravisa bija pieplakusi Hvinas kaklam. Likās, viņa pūlas izvilkt savu zobenu. Un nu visi trīs — Aravisa, Hvina un lauva — traucās gandrīz vai tieši virsū Šastam. Pirms tie viņu sasniedza, lauva saslējās pakaļkājās — lielāks, nekā jūs no lauvas būtu gaidījuši, — un ar labo ķepu ieķērās Aravisā. Šasta redzēja izstieptus baismīgos nagus. Aravisa ievaimanājās un sagrīļojās seglos. Lauva skrāpēja viņas plecus. Šastam, kas šausmās gandrīz vai bija zaudējis galvu, izdevās aizgrīļoties uz zvēra pusi. Zēnam nebija ieroču, nebija pat nedz nūjas, nedz akmens. Viņš, neko neatjēgdams, sāka kliegt uz lauvu, it kā tas būtu suns: — Ej mājās! Ej mājās! — Kādu pavisam īsu mirkli viņš ieurbās ar acīm tieši zvēra dusmās plati atplestajā rīklē. Tad, par milzīgu pārsteigumu, lauva, joprojām stāvēdams uz pakaļkājām, pēkšņi aprāvās, pārmeta kūleni, piecēlās un aizjoņoja projām.
Kādu mirkli Šasta neticēja, ka zvērs aizgājis pavisam. Zēns pagriezās un metās uz vārtiem zaļajā valnī, ko nu tikai atcerējās redzējis. Hvina klupdama krizdama, gandrīz zaudēdama samaņu, tikko spēja ieiet pa vārtiem. Aravisa joprojām sēdēja seglos, taču visa mugura viņai bija asinīs.
— Nāc iekšā, mana meita, nāc iekšā, — aicināja garajā svārkā ģērbies bārdainais vīrs un, kad elsodams pieskrēja Šasta, sacīja: — Nāc iekšā, mans dēls. — Zēns dzirdēja aiz sevis aizveramies vārtus, un bārdainais svešinieks jau palīdzēja Aravisai nokāpt no zirga.
Viņi atradās plašā un pilnīgi apaļā iežogojumā, ko sargāja augsts, zāli apaudzis zemes valnis. Zēna priekšā pletās dīķis ar gluži nekustīgu ūdeni. Dīķis bija tik pilns, ka ūdens atradās vienā līmenī ar zemi. Vienā dīķa galā, ar saviem zariem to pilnīgi apsegdams, auga vislielākais un skaistākais koks, kādu Šasta jebkad bija redzējis. Aiz dīķa slējās mazs, zems akmens namiņš ar vecu, lēzenu jumta klājumu. Atskanēja blējieni: iežogojuma viņā galā ganījās vairākas kazas. Līdzenā zeme bija biezi apaugusi ar visleknāko zāli.
— Vai-vai-vai jūs… — Šasta elsa. — Vai jūs esat Ārčenlendas karalis Lūns?
Vecais virs papurināja galvu. — Nē, — viņš mierīgi atbildēja. — Es esmu Dienvidu robežjoslas Vientuļnieks. Tomēr nu, mans dēls, nešķied laiku jautājumos, bet paklausi. Šī mārga ir ievainota. Zirgiem spēki izsīkuši. Rabadašs šinī brīdi būs atradis braslu pār Līkumoto Bultu. Ja tu tagad, ne mirkli neatpūties, skriešus dosies ceļā, tu paspēsi laikā brīdināt karali Lūnu.
Šastam, to dzirdot, dūša saskrēja papēžos, jo viņš juta, ka spēki izsīkuši. Iekšēji viņš locījās sāpēs: šķita, ka šī prasība ir nežēlīga un netaisna. Viņš vēl nebija iemācījies patiesību, ka tad, ja izdara vienu labu darbu, atmaksa parasti izpaužas uzdevumā padarīt vēl kaut ko, turklāt — vēl grūtāku un cildenāku. Taču skaļi viņš tikai pajautāja:
— Kur karalis atrodas?
Vientuļnieks pagriezās un norādīja ar nūju. — Skaties, — viņš sacīja. — Tur ir vēl vieni vārti — tieši pretī tiem, pa kuriem tu ienāci. Atver tos un ej taisni uz priekšu: visu laiku taisni uz priekšu, pār līdzenumu un kalniem, pār gludu un akmeņainu, sausu un izmirkušu zemi. Manas zintis man teic, ka tu atradīsi karali Lūnu taisni priekšā. Tikai skrien, skrien, visu laiku skrien.
Šasta palocīja galvu, pieskrēja pie ziemeļpuses vārtiem un pazuda aiz tiem. Tad Vientuļnieks pievērsās Aravisai, kuru visu laiku bija balstījis ar kreiso roku, un pa pusei ieveda, pa pusei ienesa namiņā. Pēc ilga laika viņš atkal iznāca ārā.
—Nu,radiņi, —viņš uzrunāja zirgus. —Nupienākusi jūsu kārta.
Negaidīdams atbildes — un zirgi patiešām bija tik pārguruši, ka nespēja runāt, — viņš noņēma abiem iemauktus un seglus. Tad vīrs tos noberza tik labi, kā nemācētu pat karaļa staļļa puisis.
— Un nu, radiņi, — viņš sacīja, — izmetiet visu no galvas un nomierinieties. Te ir ūdens un tur — zāle. Kad būšu izslaucis citus radiniekus, kazas, dabūsiet siltu biezeni.
— Kungs, — beidzot atguvusi balsi, ierunājās Hvina, — vai tārkīna dzīvos? Vai lauva viņu nenogalināja?
— Man, kam zintis ļauj izprast daudzus pašreizējos notikumus, —smaidīdams atteica Vientuļnieks, —ir maz zināšanu par nākotni. Tāpēc es nezinu, vai kāds vīrs, sieva vai dzīvnieks visā pasaulē būs dzīvs, kad šovakar rietēs saule. Taču varat pamatoti cerēt. Droši vien mazā mārga dzīvos tikpat ilgi, cik jebkurš cits viņas vecumā.
Kad Aravisa atguvās, viņa juta, ka guļ ar seju spilvenā zemā, ārkārtīgi mīkstā gultā vēsā, gandrīz tukšā istabā ar neapmestām akmens sienām. Meitene nesaprata, kāpēc noguldīta uz vēdera, bet, kad mēģināja apgriezties un sajuta asās, sūrstošās sāpes mugurā, viņa atcerējās un saprata iemeslu. Viņa nesaprata arī, no kāda brīnišķīgi atsperīga materiāla darināta gulta, jo tā bija polsterēta ar viršiem (polsteriem tie der vislabāk), bet Aravisa viršus nebija nedz redzējusi, nedz arī par tiem jelkad dzirdējusi.
Atvērās durvis, un ienāca Vientuļnieks, nesdams rokās lielu koka bļodu. Uzmanīgi to nolicis, viņš pienāca pie gultas un pavaicāja:
— Kāda ir tava jutoņa, mana meita?
—Tēvs, man ļoti sāp mugura, —sacīja Aravisa, —taču citādi ar mani viss ir kārtībā.
Vientuļnieks nometās ceļos pie gultas, uzlika roku Aravisas pierei un tad pataustīja pulsu.
— Drudža nav, — viņš teica. — Viss būs labi. Nudien nav iemesla, kāpēc tu rīt nevarētu celties. Taču tagad iedzer šo te.
Viņš paņēma koka bļodu un pielika meitenei pie lūpām. Aravisa, nogaršojusi bļodas saturu, neviļus saviebās, jo kazas piens cilvēkam, kas nav pie tā pieradis, liekas visai savāds. Tomēr viņa bija ļoti izslāpusi un galu galā izdzēra visu, un, to darījusi, jutās krietni labāk.
—Un nu, mana meita, kad vien vēlies, laidies miegā. — Vientuļnieks sacīja. — Jo tavas brūces ir izmazgātas un apkoptas un, lai arī sūrst, tās nav nopietnākas par pātagas cirtiena vātīm. Tas neapšaubāmi ir bijis ļoti savāds lauva, jo nav vis izrāvis tevi no segliem un iecirtis tavā miesā zobus, bet tikai pārvilcis ķetnu pār muguru. Desmit skrāpējieni sāp, tomēr tie nav dziļi un bīstami.
— Ko jūs sakāt! — Aravisa iesaucās. — Man nu gan bijusi laime.
— Meita, — sacīja Vientuļnieks, — esmu nodzīvojis šajā pasaulē simts un deviņas ziemas un nekad neesmu sastapies ar to, ko dēvē par Laimi. Ar šo vārdu saistās kaut kas tāds, ko es nesaprotu: bet, ja mums vispār vajag to uzzināt, tad vari būt droša, ka mēs uzzināsim.