— Un kā ar Rabadašu un viņa divsimt zirgiem? — vaicāja Aravisa.
— Pēc manām domām, viņi pa šo ceļu neies, — sacīja Vientuļnieks. — Droši vien viņi patlaban atraduši braslu, kas no mums ir krietni uz austrumiem. No turienes viņi mēģinās jāt tieši uz Anvardu.
—Nabaga Sasta! —Aravisa nopūtās. —Vai viņam tālu jāiet? Vai viņš tur nonāks pirmais?
— Pastāv lielas cerības, — sacīja vecais vīrs.
Aravisa atkal nogūlās (šoreiz uz sāniem) un pajautāja:
— Vai es ilgi gulēju? Liekas, kļūst tumšs.
Vientuļnieks palūkojās ārā pa logu, kas bija vērsts pret ziemeļiem. —Tā nav nakts tumsa, —viņš nākamajā mirklī sacīja. — Mākoņi veļas lejup no Vētrukalnu virsotnēm. Sliktais laiks pie mums vienmēr nāk no tā novada. Šonakt būs bieza migla.
Nākamajā dienā Aravisai sūrstēja vienīgi mugura, citādi viņa jutās tik labi, ka pēc brokasta (tajā bija putra ar . krējumu) Vientuļnieks teica, ka viņa varot celties. Un, protams, viņa tūdaļ izgāja ārā parunāties ar zirgiem. Laiks bija mainījies, un visu zaļo iežogojumu, līdzīgu zaļai bļodai, piestrāvoja saules gaisma. Tā bija ļoti mierpilna vieta, vientulīga un klusa.
Hvina tūdaļ pietecēja pie Aravisas un iedeva viņai zirdzisku buču.
— Bet kur tad Brī? — vaicāja Aravisa, kad abas viena otrai bija apjautājušās par veselību un miegu.
— Tur, — sacīja Hvina, ar purnu norādīdama uz apaļa laukuma viņu galu. — Un man gribētos, lai tu nāktu man līdzi ar viņu aprunāties. Kaut kas nav kārtībā, es no viņa nejaudāju izdabūt ne vārda.
Viņas nesteidzīgi devās uz otru pusi un atrada Brī guļam ar purnu pret valni, un, lai gan viņš noteikti bija dzirdējis nācēju soļus, tomēr nepagrieza galvu un neteica ne vārda.
— Labrīt, Brī, —Aravisa sveicināja. —Kā šorīt jūties?
Brī nomurmināja kaut ko, ko neviens nesadzirdēja.
—Vientuļnieks teic, ka Sasta pie karaļa Lūna droši vien
nonācis laikā, —Aravisa turpināja, —tāpēc šķiet, ka visas mūsu nedienas ir galā. Beidzot būsim Nārnijā, Brī!
— Es nekad neredzēšu Nārniju, — Brī klusi izdvesa.
— Vai tu neesi vesels, Brī, dārgais? — Aravisa vaicāja. Brī beidzot pagriezās, izskatīdamies tik sērīgs, kāds spēj izskatīties vienīgi zirgs.
— Es došos atpakaļ uz Kalormenu, — viņš sacīja.
— Ko? — iesaucās Aravisa. — Atpakaļ verdzībā?
— Jā, — sacīja Brī. — Esmu derīgs vienīgi verdzībai. Kā es jebkad varu rādīties Nārnijas brīvo zirgu pulkā? Es, kas pametu ķēvi, meiteni un zēnu, lai tos aprij lauvas,-un pats aizlēkšoju, cik ātri vien spēju, lai glābtu savu sasodīto ādu!
— Mēs visi drāzāmies, cik vien ātri varējām, — Hvina iebilda.
— Sasta tā nedarīja! — Brī nosprauslojās. — Vismaz viņš drāzās pareizajā virzienā: tas ir, atpakaļ. Un tieši tas man liekizjustvislielāko kaunu. Mani, kas dēvējas par kara zirgu un lielījās ar simt kaujām, uzveica mazs cilvēkbērns — zēns, gatavais kumeļš, kas ne reizes savā mūžā nebija ne turējis rokā zobenu, ne saņēmis jelkādu audzināšanu, ne redzējis piemēru!
— Es zinu, — Aravisa piekrita. — Es jutos tieši tāpat. Sasta bija lielisks. Es esmu tikpat nelādzīga kā tu, Brī: kopš mēs ar jums satikāmies, es pret viņu izturējos nicīgi un augstprātīgi, un nu izrādās, ka viņš ir labākais no mums visiem. Tomēr, manuprāt, būtu labāk, ja mēs paliktu un lūgtu piedošanu, nevis atgrieztos Kalormenā.
— Tev jau nav par ko bēdāt, — Brī pretojās. — Tu neesi iegrūdusi sevi negodā. Taču es esmu zaudējis visu.
—Mans mīļais zirgs, —teica Vientuļnieks, kasnemanīts bija pienācis klāt: viņa kailo kāju soļi mīkstajā, rasainajā zālē bija tikpat kā nedzirdami. —Mans mīļais zirgs, zaudējis tu neesi neko citu kā vienīgi iedomību. Nē, nē, radiniek. Neatglaud ausis un nepurini pret mani krēpes. Ja tu patiešām jūti, ka esi sevi tik ļoti pazemojis, kā pirms brīža izklausījās, tad tev jāmācās atvērt ausis veselajam saprātam. Tu neesi gluži tik dižens zirgs, par kādu sevi biji iztēlojies, dzīvojot starp nabaga mēmajiem zirgiem. Protams, tu biji drosmīgāks un gudrāks par viņiem. Citādāks tu nemaz nevarēji būt. No tā neizriet, ka tu būsi kaut kas īpašs arī Nārnijā. Tomēr, ja tu apzināsies, ka neesi nekas īpašs, tu, visu apsverot un kopā ņemot, būsi ļoti krietns zirgs. Un tagad, ja tu un citi mani četrkājainie radinieki atnāktu kopā ar mani līdz virtuves durvīm, mēs palūkotos, vai tur nav adicis biezenis.
Vienpadsmitā nodaļa negaidītais ceļabiedrs
Izgājis pa vārtiem, Šasta savā priekšā pretī kokiem ieraudzīja stiepjamies zālainu piekalni ar dažiem viršu ceriem. Tagad nebija nedz par ko domāt, nedz ari plānot: vajadzēja vienīgi skriet, un ar to pilnīgi pietika. Locekļi trīcēja, sānos sāka nejauki durt, un sviedri, kas nebeidza ritēt acīs, padarīja aklu, turklāt acis sūrstēja. Kājas arī sāka ļodzīties, un ne reizi vien viņš pret kādu ceļā pagadījušos akmeni gandrīz vai tās izmežģīja.
Mežs kļuva biezāks, un atklātākās vietās auga ērgļa papardes. Saule pazuda, betvēsāks nekļuva. Tā bija viena no tām tveicīgajām, pelēcīgajām dienām, kad mušu bari šķiet daudzkārt lielāki nekā parasti. Lidones noklāja Šastas seju, un viņš pat nemēģināja tās notraust — bija daudz cita, ko darīt.
Pēkšņi viņš izdzirda raga skaņu — ne skaļu un dārdošu kā Tašbānas ragi, bet jautru saucienu «ti-ro-to-to-ho»f Nākamajā mirklī viņš iznāca plašā klajumā un atradās lielā ļaužu pūlī.
Vismaz viņam šis pūlis izlikās liels. Patiesībā tur bija ap piecpadsmit divdesmit vīru, visi zaļās mednieku drēbēs ģērbti kungi ar zirgiem. Daži sēdēja seglos, un daži stāvēja līdzās saviem zirgiem. Bara vidū kāds stāvēja, turēdams kāpsli vienam vīram, lai tas varētu ielēkt seglos. Un šis vīrs bija tik brīnum tīkams, tukls, apaļvaidzīgs, dzirkstošu skatienu apveltīts karalis, kādu vien var iedomāties.
Tiklīdz parādījās Šasta, karalis piemirsa, ka jākāpj zirgā. Viņš izpleta pret Šastu rokas, seja viņam iegaismojās, un viņš iesaucās skaļā, zemā balsī, kas itin kā nāca no krūšu dziļuma:
— Korin! Mans dēls! Un kājām, un skrandās! Kas…
V
—Nē, —izelsa Sasta, pakratīdams galvu. —Es neesmu princis Korins. Es, es zinu, ka esmu viņam līdzīgs… Sastapu viņa augstību Tašbānā… Sūta sveicienus.
Karalis ar dīvainu sejas izteiksmi cieši urbās Šastā.
— Vai jūs esat k-karalis Lūns? — dvesa Šasta. Un tad, negaidīdams atbildi, turpināja: — Kungs karali — bēdziet — uz Anvardu — aizslēdziet vārtus — nāk ienaidnieks — Rabadašs ar divsimt zirgiem.
— Zēn, vai tu to noteikti zini? — vaicāja kāds no kungiem.
— Ar paša acīm, — Šasta ar pūlēm izgrūda vārdus.
— Es viņus redzēju. Skrējos ar tiem no pašas Tašbānas.
—Kājām? —vaicāja kungs, mazlietuzraukdams uzacis.
— Zirgi — ir pie Vientuļnieka, — teica Šasta.
— Pietiks viņu iztaujāt, Darin, — sacīja karalis Lūns.
— Es redzu, ka viņa sejā rakstīta patiesība. Mums jāauļo, cik ātri vien varam. Iedodiet zēnam kādu no brīvajiem zirgiem. Vai proti ātri jāt, draugs?
Par atbildi Šasta iebāza kāju klātpievestā zirga kāpslī un nākamajā mirklī jau sēdēja seglos. Pēdējās nedēļās viņš simtiem reižu bija lecis Brī mugurā, un tagadējais lēciens stipri atšķīrās no pirmās nakts kāpiena, kad Brī bija teicis, ka viņš rāpjoties zirgā kā siena kaudzē.