Šasta priecājās, dzirdēdams, ka augstmanis Darins, pret karali pagriezies, noteic: — Zēns ielidoja seglos kā īsts jātnieks, sir. Galvoju, ka viņā rit dižciltīgas asinis.
— Viņa asinis, jā, tas jau ir tas jautājums, — atteica karalis. Un atkal cieši nolūkojās Sastā ar to pašu savādo, gandrīz alkano izteiksmi mierīgajās, pelēkajās acīs.
Bet nu jau viss pulciņš ātros rikšos devās uz priekšu. Sasta sēdēja seglos lieliski, tomēr mulsa minējumos, ko darīt ar pavadu, jo, jādams ar Brī, nekad nebija ņēmis to rokā. Viņš vērīgi pašķielēja ar acu kaktiņu, lai redzētu, ko dara citi (kā mēs dažkārt esam darījuši viesībās, ja nejūtamies pilnīgi droši, kura dakšiņa vai nazis jālieto), un mēģināja pareizi to saņemt. Taču viņš neiedrošinājās zirgu pa īstam vadīt, ticēdams, ka tas sekos citu pēdās. Zirgs, protams, bija parastais, nevis Runājošais Zirgs; tomēr tam pietika viltības, lai saprastu, ka svešajam puikam viņa mugurā nav pātagas un piešu un ka patiesībā tas nav noteicējs pār stāvokli. Tāpēc Sasta jau drīz vien atradās pulciņa astesgalā.
Bet pat tā viņš jāja diezgan ātri. Mežu vairs nebija, un gaiss, kas sitās sejā, — bija spirgts. Arī elpu viņš bija atguvis. Un uzdevumu izpildījis. Pirmo reizi pēc ierašanās Tašbānā (likās, tas noticis tik sen!) viņš sāka justies labi.
Sasta pacēla acis, lai paskatītos, cik tuvu pievirzījušies kalni. Par lielu vilšanos, viņš vispār nespēja tos saskatīt; uz jātnieku pusi vēlās tikai kaut kas neskaidri pelēks. Tā kā kalnainā apvidū viņš bija nokļuvis pirmo reizi, tad jutās pārsteigts. — Tas ir mākonis, — viņš pats sev teica, — nolaižas mākonis. Skaidrs. Te augšā, kalnos, cilvēks īstenībā atrodas debesīs. Es redzēšu, kā izskatās mākoņa iekšpuse. Cik interesanti! Bieži esmu par to lauzījis galvu. — Tālu pa kreisi, mazliet aizmugurē, grasījās rietēt saule.
Nu viņi bija piej ā juši pie nelīdzena ceļa un paskubinājuši zirgus aulekšos. Taču Šastas zirgs vēl aizvien bija pats pēdējais. Pāris reižu, kad ceļš meta līkumu (tagad tam abās pusēs bija mežs), viņš uz dažiem mirkļiem pazaudēja pārējos no acīm.
Tad viņi ienira miglā vai arī migla tos ietina. Pasaule kļuva pelēka. Šasta nebija domājis, ka mākoņa iekšpusē būs tik auksts un mitrs un ka būs tāda tumsa. Pelēcīgais satraucoši ātri vērtās melns.
Kāds kolonnas galvasgalā šad tad papūta ragu, un skaņa ar katru reizi šķita attālināmies. Šasta tagad nevarēja saskatīt nevienu no pārējiem, tomēr nodomāja, ka, protams, to spēs, tiklīdz iegriezīsies nākamajā līkumā. Bet, kad viņš to sasniedza, joprojām nevienu neredzēja. Patiesībā viņš vispār neko neredzēja. Zirgs tagad gāja soļos.
— Pasteidzies, zirdziņ, pasteidzies, — skubināja Šasta. Tad tikko sadzirdami adidoja raga skaņa. Brī viņam vienmēr bija piesacījis, lai tur papēžus krietni izgrieztus uz āru, un Šastu vajāja iedomas, ka, iespiežot tos zirgam sānos, notiks kaut kas ļoti briesmīgs. Šī nu šķita tā reize, kad tas jāizmēģina. — Paklau, zirgs, —viņš sacīja, —ja tu nepasteigsies, vai zini, ko es darīšu? Es iespiedīšu tev sānos papēžus. Nudien es tā darīšu. — Tomēr zirgs šos draudus neņēma vērā. Tā nu Šasta stingri iekārtojās seglos, cieši piekļāva zirgam ceļgalus, sakoda zobus un iespieda dzīvnieka sānos papēžus, cik vien bija spēka.
Vienīgais panākums bija tas, ka zirgs izlikās sākam rikšot, taču pēc pieciem sešiem paņēmieniem atkal pārgāja soļos. Un nu bija pilnīgi satumsis, un mednieki laikam ragu vairs nepūta. Dzirdama bija tikai vienmērīga ūdens lāsošana no koku zariem.
— Nu laikam jau, pat ejot soļos, mēs kādreiz kaut kur nokļūsim, — Sasta sev centās iegalvot. — Ceru tikai, ka neuzdursimies Rabadašam ar viņa vīriem.
Tā viņš jāja it kā ilgu laiku ne citādi kā vien soļos. Sasta sāka uz zirgu dusmoties, un viņam arī ļoti gribējās ēst.
Drīz viņš nokļuva vietā, kur ceļš sazarojās divos. Sasta patlaban prātoja, kurš aiziet uz Anvardu, kad viņu izbiedēja kāda skaņa, kas adidoja no aizmugures. Tā bija zirgu pakavu dimdoņa. «Rabadašs!» Šastam iešāvās prātā. Nekādi nebija iespējams izdomāt, kurā ceļā Rabadašs iegriezīsies.
— Bet, ja es izvēlēšos vienu, — Šasta pats sev sacīja, — viņš varbūt varētu jāt pa otru. Turpretī, ja stāvēšu krustcelēs, viņš mani katrā ziņā sagūstīs. — Zēns izkāpa no segliem un veda zirgu, cik ātri jaudāja, pa labās puses atzarojumu.
Pakavu klaboņa ātri tuvojās, un pēc īsa brīža Šasta noprata, ka jātnieki sasnieguši krustceles. Viņš aizturēja elpu, lai noprastu, pa kurn ceļu viņi nogriezīsies.
Atskanēja klusa pavēle: — Stāt! — tad dažādi trokšņi: zirgi sprausloja, kārpīja ar nagiem zemi, kodīja laužņus, jātnieki pliķēja tiem kaklus. Tad Šasta sadzirdēja kādu balsi.
—Tagad klausieties visi, —tā teica. —Mēsatrodamies vienu astotdaļjūdzi no pils. Atcerieties, kas jums pavēlēts. Kad nokļūsim Nārnijā — un tas varētu notikt ap saules lēktu — jūs drīkstat nogalināt tikai izņēmuma gadījumā.
Šajā pasākumā jums katrs piliens nārniešu asiņu jāuzskata dārgāks par galonu jūsējo. Es saku — šajā pasākumā dievi sūtīs mums laimīgāku laiku, un tad jūsu uzdevums būs neatstāt starp Ķēru Paravelu un Rietumu tuksnesi dzīvu nevienu. Tomēr mēs vēl neesam Nārnijā. Te, Arčenlendā, jāievēro kas cits. Uzbrukumā karaļa Lūna pilij svarīgs ir vienīgi ātrums. Parādiet savu drosmi. Stundas laikā pilij jābūt manai. Un, ja tā notiks, es atdošu to jūsu varā. Sev es nekādu laupījumu neprasu. Nokaujiet visus barbaru vīriešus, kas atradīsies pils mūros, — līdz pat vakar dzimušam bērnam. Viss cits arī pieder jums, un jūs to varat sadalīt, kā vēlaties, —sievietes, zeltu, dārgakmeņus, ieročus un vīnu. Karavīrs, kuru, pienākot pie vārtiem, es redzēšu vilcināmies, tiks dzīvs sadedzināts. Nepielūdzamā un neuzveicamā Taša vārdā — uz priekšu!
Skaļi klabot zirgu nagiem, jātnieki devās uz priekšu, un Šasta atkal uzelpoja. Viņi bija nogriezušies pa otru ceļu. Šastam likās, ka šie vīri virzījušies garām krietnu laiku; kaut gan viņš bija runājis un domājis par «divsimt zirgiem» augu dienu, tomēr nebija aptvēris, cik tas īstenībā ir. Beidzot troksnis noklusa tālumā, un viņš atkal stāvēja viens pilošu koku ielokā.
Tagad viņš zināja ceļu uz Anvardu, bet, protams, nevarēja uz turieni iet: tas tikai nozīmētu ieskriet Rabadaša jātnieku ķetnās. —Ko īsti lai es daru? —Šasta sev vaicāja. Beigu beigās viņš atkal sēdās zirga mugurā un turpināja izvēlēto ceļu vājā cerībā atrast kādu māju, kur varētu palūgt patvērumu un ēdienu. Protams, viņš bija domājis arī par iespēju atgriezties pie Aravisas, Brī un Hvinas
Vientuļnieka mītnē, taču ari tas šķita neiespējami, jo patlaban viņš galīgi nesaprata, kurā virzienā viņi meklējami.
— Galu galā, — Sasta norūca, — kaut kur šim ceļam tak jānoved.
Tomēr allaž viss ir atkarīgs no tā, ko ar šo «kaut kur» domā. Ceļš vijās uz kaut kurieni tādā nozīmē, ka mežs kļuva aizvien biezāks un biezāks, tajā valdīja tumsa, pilēja ūdens lāses, un gaiss kļuva arvien dzestrāks un dzestrāks. Un dīvaini, ka ledaini vēji visu laiku viņam garām dzenāja miglas vālus, bet tā ari neaizdzina projām. Ja viņš būtu pieradis pie kalnainiem apvidiem, tad saprastu, ka tagad atrodas lielā augstumā — varbūt tieši pašā kalnu pārejas virsotnē. Taču Sasta par kalniem nezināja neko.
—Manuprāt, — zēns purpināja, — es laikam patiešām esmu visneveiksmīgākais puišelis, kāds vispār dzīvojis pasaulē. Jebkuram citam viss izdotos, tikai man ne. Nārniešu kungi un dāmas sveiki un veseli izkļūst no Tašbānas; es palieku tur. Aravisa, Brī un Hvina — visi gluži omulīgi patvērušies pie vecā Vientuļnieka, prom, dabiski, aizsūtīja nevienu citu kā mani. Karalis Lūns un viņa ļaudis noteikti patvērušies drošībā savā pilī un aizvēruši vārtus labu laiku pirms Rabadaša ierašanās, taču es esmu pamests ārpusē.