Un, jūtoties ļoti noguris un izsalcis, viņš ņēmās sevi tik briesmīgi žēlot, ka pār vaigiem sāka ritēt asaras.
Tam visam negaidīti punktu pielika bailes. Sasta sajuta kādu vai kaut ko soļojam sev līdzās. Bija tumšs kā akā, un viņš neko nevarēja saskatīt. Un šis kaut kas (vai Būtne) gāja tik klusu, ka Sasta soļus gandrīz nemaz nevarēja saklausīt. Viņš gan sajuta elpu. Neredzamais ceļabiedrs likās elpojam ļoti spēcīgi, un Šastam radās iespaids, ka tas ir ārkārtīgi liels radījums. Un sajutis šo elpu viņš bija pamazām, tā ka īsti nezināja, cik ilgi tā jau viņu pavada. Tas viņu ļoti satrieca. Apziņā iešāvās doma, ka viņš kaut kad senās dienās dzirdējis par šo ziemeļzemju milžiem. Zēns bailēs iekoda lūpā. Tomēr tagad, kad viņam patiešām būtu par ko raudāt, asaras izsīka.
Šis Kaut Kas (ja tā nebija Būtne) soļoja viņam līdzās tik nedzirdami, ka zēnam radās cerība: proti, ka tās varētu būt tukšas iedomas. Taču tieši tad, kad viņš jau par to jutās pilnīgi pārliecināts, pēkšņi no tumsas turpat līdzās atskanēja dziļa, bet skaļa nopūta. Tās nu nevarēja būt iedomas! Lai vai kā, viņš uz savas nosalušās kreisās rokas bija sajutis nopūtā izdvestu karstu elpu.
Ja no zirga būtu kāda jēga —vai ja Šasta būtu zinājis, kā no šī dzīvnieka panākt kādu labumu, —viņš būtu riskējis, metoties trakos auļos, no līdzgājēja atrauties. Taču viņš zināja, ka zirgu auļot nepiespiedīs. Tā nu viņš joprojām turpināja ceļu soļos, un neredzamais ceļabiedrs gāja un elpoja viņam līdzās. Beidzot zēns neizturēja.
— Kas jūs esat? —viņš gandrīz čukstot noprasīja.
— Kāds, kas ilgi gaidījis, lai tu sāktu runāt, — teica Kaut Kas. Balss nebija skaļa, bet plaša un dziļa.
— Vai jūs, vai jūs esat milzis? — Šasta vaicāja.
— Tu varētu mani dēvēt par milzi, — atteica Plašā Balss. — Bet es neesmu līdzīgs tiem radījumiem, ko tu dēvē par milžiem.
— Es nekādi nevaru jūs saskatīt, — kādu brīdi cieši vēries tumsā, sacīja Šasta. Tad (jo viņam bija ienākusi prātā pat vēl briesmīgāka doma) viņš izgrūda gandrīz kliedzienu: — Jūs taču neesat, neesat mironis? Ak, lūdzu, lūdzu, ejiet projām. Ko ļaunu es jums esmu nodarījis? Esmu visnelaimīgākais cilvēks visā pasaulē!
Sasta atkal sajuta uz rokas un sejas šī Kaut Kā karsto elpu. — Padomā, — tas teica, — šī taču nav spoka elpa. Izstāsti man savas bēdas.
Elpa Sastu nedaudz nomierināja, tāpēc viņš pastāstīja, ka nekad neesot pazinis savu īsto tēvu un māti un ka viņu audzinājis bargs zvejnieks. Tad viņš izstāstīja, ka izbēdzis, kā viņiem dzinušās pakaļ lauvas un piespiedušas laisties peldus, lai izglābtu dzīvības, attēloja arī visas Tašbānā pārciestās briesmas un to, kā viņš pavadījis nakti starp mirušo namiņiem un kā tuksnesī, viņu biedējot, gaudojuši zvēri. Viņš neslēpa arī, kā, ceļojot pa tuksnesi, viņus mocījis karstums un slāpes un kā viņi bijuši gandrīz pie mērķa, kad atkal sācis dzīties pakaļ kāds lauva un ievainojis Aravisu. Un arī, cik ļoti ilgs laiks jau pagājis, kopš viņš kaut ko ir ēdis.
— Es nu gan tevi par nelaimīgu nesauktu, — teica Plašā Balss.
—Vai jūs sastapšanos ar tik daudziem lauvām neuzskatāt par nelaimi? — Sasta noprasīja.
— Bija tikai viens lauva, — atteica Balss.
— Ko īsti jūs ar to gribat teikt? Es jums nupat stāstīju, ka pirmajā naktī bija vismaz divi un…
— Bija tikai viens: bet tam netrūka ātru kāju.
— Kā jūs zināt?
—Tas lauva biju es. — Sasta pavēra muti un neteica ne vārda, un Balss turpināja: — Es biju lauva, kas piespieda tevi pievienoties Aravisai. Es biju kaķis, kas tevi mierināja mūžamāju vidū. Es biju lauva, kas aiztrieca šakāļus no tevis, kamēr tu gulēji. Es biju lauva, kas iebiedēja zirgus, līdz ar bailēm ieplūdinot viņos jaunu spēku pēdējai jūdzei, lai tu varētu laikā sasniegt karali Lūnu. Un es biju lauva, ko tu neatceries, bet kas stūma laivu, kurā, būdams mazs bērniņš, tu gulēji, atrazdamies tuvu nāvei, tā ka šī laiva piepeldēja pie krasta, kur sēdēja kāds vīrs, kam pusnaktī nenāca miegs un kas varēja tevi saņemt.
— Tātad tas bijāt jūs, kas ievainoja Aravisu?
— Tas biju es.
— Bet kāpēc?
— Bērns, — Balss sacīja, — es stāstu tev par tevi, nevis par viņu. Es ikvienam stāstu tikai par viņu pašu.
— Kas jūs esat? — Sasta vaicāja.
— Es pats, — ļoti dobji un zemu atteica Balss, tā ka sadrebēja zeme, un vēlreiz atkārtoja «Es pats» — skaļi, skaidri un līksmi, un tad trešoreiz «Es pats» — tik maigā čukstā, ka to tik tikko varēja saklausīt, un tomēr tas šķita nākam no visas apkārtnes, it kā arī lapas to čukstētu līdzi.
Sasta vairs nebaidījās, un viņam nešķita, ka Balss piederētu kādam radījumam, kas grasītos viņu aprīt, vai ka runātājs būtu spoks. Taču viņam pārskrēja jaunas un citādas trīsas. Viņš jutās līksms.
Migla no melnas pārvērtās pelēkā un no pelēkas — baltā. Acīmredzot tas bija sācies jau pirms kāda brīža, bet, kamēr Sasta runājās ar šo Kaut Ko, viņš nekam citam nebija pievērsis uzmanību. Tagad baltā migla ap viņu kļuva par gaišu vizmu. Šasta samirkšķināja acis. Kaut kur priekšā varēja dzirdēt dziedam putnus. Viņš saprata, ka nakts beidzot pagājusi. Zēns spēja gluži viegli saskatīt sava zirga krēpes, ausis un galvu. No kreisās puses atspīdēja zeltaina gaisma. Viņam šķita, ka tā ir saule.
Viņš pagriezās un ieraudzīja sev līdzās soļojam lauvu, lielāku par zirgu. Zirgs it kā no zvēra nebaidījās vai varbūt arī to neredzēja. Gaisma izstaroja no lauvas. Neviens nekad nav redzējis kaut ko tik draudīgi varenu un skaistu. Laimīgā kārtā Šasta visu mūžu bija dzīvojis tik tālu Kalormenas dienvidos, ka nebija dzirdējis stāstus, ko Tašbānā čukstot melsa par baismīgu Nārnijas dēmonu, kurš parādoties lauvas izskatā. Un, protams, viņš nezināja nevienu no patiesajiem stāstiem par Aslanu, diženo Lauvu, Aizjūras valdnieka dēlu, Ķēniņu pār visiem Nārnijas visaugstākajiem karaļiem. Taču, uzmetis lauvam vienu vienīgu skatienu, zēns izslīdēja no segliem un nokrita Lauvam pie kājām. Viņš nespēja neko izrunāt, bet arī negribēja neko sacīt un saprata, ka tas nav vajadzīgs.
Ķēniņš pār visiem ķēniņiem noliecās pie viņa. Šastu no visām pusēm apņēma Lauvas krēpes un kāda dīvaina, svinīga smarža, kas vēdīja no šīm krēpēm: Lauvas mēle pieskārās viņa pierei. Zēns pacēla acis, un abu skatieni satikās. Un vienā mirklī miglas blāvā vizma un Lauvas ugunīgā vizma saplūda brīnišķīgas gaismas virpuļos, pacēlās augšup un pazuda. Šasta stāvēja viens ar zirgskābenēm apaugušā nogāzē zem zilām debesīm. Dziedāja putni.
Divpadsmitā nodaļa Šasta Nārnijā
«Vai tas viss bija sapnis?» Sasta gudroja. Taču tas nevarēja būt sapnis, jo zālē, turpat priekšā, viņš redzēja lielu, dziļu Lauvas labās priekškājas nospiedumu. Elpa aizrāvās, domājot par svaru, kas spēj atstāt tādas pēdas. Taču bija kaut kas ievērības cienīgāks par lielumu vien. Palūkojies uz iespiedumu, viņš redzēja, ka tā apakšā sakrājies ūdens. Drīz vien bedre bija pilna līdz malām, un tad ūdens sāka plūst pāri, un neliela straumīte tecēja lejā pa nogāzi pāri zālei viņam garām.