Sasta noliecās un dzēra — ļoti ilgi — un tad iemērca bedrē seju un apšļakstīja galvu. Ūdens bija ārkārtīgi auksts un caurspīdīgs kā stikls un zēnu ļoti atspirdzināja. Pēc tam viņš piecēlās, izpurināja no ausīm lāses, atbīdīja no pieres mitros matus un sāka vērīgi aplūkot apkārtni.
Acīmredzot joprojām bija ļoti agrs rīts. Saule šķita tikko kā pacēlusies no apvāršņa un tagad arī no mežiem, kuri bija redzami krietni lejāk, tālu projām labajā pusē. Ainava, uz ko viņš tagad skatījās, šķita kaut kas pilnīgi jauns. Tā bija zaļa ieleja, kurā šur tur auga koki, pa kuru spraugām varēja saredzēt upi, kas aizlocījās apmēram uz ziemeļrietumiem. Ielejas otrā pusē slējās augsti un pat klinšaini kalni, tomēr zemāki par tiem, ko viņš lejā bija redzējis iepriekšējā dienā. Tad Sasta sāka prātot, kur atrodas. Viņš pagriezās, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja, ka nogāze, uz kuras viņš stāv, pieder daudz augstāku kalnu grēdai.
— Saprotu, — Sasta pie sevis noteica. — Tie ir lielie kalni starp Ārčenlendu un Nārniju. Vakar es atrados otrā pusē. Droši vien nakti esmu pārgājis pāri augstākajai vietai. Kāda laime, ka es to nejauši atradu! Tomēr patiesībā tā nu gan nebija nekāda laime, tas bija Viņš. Un nu es esmu Nārnijā.
Sasta pagriezās, nosegloja zirgu un noņēma iemauktus.
— Tomēr tu esi pavisam nejauks zirgs, — viņš sacīja. — Dzīvnieks nepievērsa šai piezīmei ne mazāko uzmanību un tūlīt ņēmās plūkt zāli. Šasta viņu vērtēja ļoti zemu. «Kaut es varētu ēst zāli!» nodomāja Šasta. «Anvardā nav jēgas atgriezties, tā būs aplenkta. Prātīgāk būtu nokāpt zemāk ielejā un pameklēt, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.»
Tā nu viņš devās lejā (lielā rasa nežēlīgi saldēja basās kājas), līdz iegāja kādā mežā. Cauri tam vijās tāda kā iemīta taka, un Šasta nebija ticis nekur tālu, kad izdzirdēja aizsmakušu un diezgan aizelsušos balsi sakām:
— Labrīt, kaimiņ!
Šasta ieinteresēts paraudzījās apkārt, lai saskatītu runātāju, un drīz vien pamanīja mazu, adatainu būtni ar tumšu vaigu. Adatainis tikko kā bija iznācis no koku pudura. Vismaz salīdzinājumā ar cilvēku tas bija mazs, taču, ja ņem vērā, ka tas bija ezis, var teikt, ka viņš bija ļoti liels.
—Labrīt! —Šasta atņēma sveicienu. —Bet kaimiņš es neesmu. Taisnību sakot, es šinī pusē esmu svešinieks.
— Ā? — Ezis jautājoši izsaucās.
— Esmu pārnācis pāri kalniem — zini, no Arčenlendas.
— A, no Arčenlendas, — atkārtoja Ezis. — Tas ir briesmīgi tāls ceļš. Pats nekad neesmu tur bijis.
— Un man liekas, — Šasta turpināja, — ka varbūt kādam vajadzētu pasacīt, ka šinī pašā brīdī mežonīgo kalormenu armija iet uzbrukumā Anvardai.
— Kotusaki! —atsaucās Ezis. —Nu, tu tikai padomā! Un stāsta taču, ka Kalormena esot simtiem tūkstošiem jūdžu attālumā, pašā pasaules galā aiz lielas smilšu jūras.
— Tā nebūt nav tik tālu, kā tu domā, — Šasta teica.
—Un vai sakarā ar šo uzbrukumu Anvardai nevajadzētu
kaut kā rīkoties? Vai nebūtu jāpavēsta Visaugstākajam karalim?
— Skaidrs kā diena, kaut kas jādara, — Ezis piekrita. — Bet, redzi, es nupat dzīros likties ūz auss, lai kārtīgi nosnaustu diendusu. Sveiks, kaimiņ!
Pēdējie vārdi bija domāti milzīgam, dzeltenīgam trusim, kas tikko kā bija izbāzis galvu kaut kur no takas malas. Ezis tūdaļ pastāstīja trusim, ko tikko bija uzzinājis no Šastas. Trusis piekrita, ka tās esot ārkārtīgi svarīgas ziņas un kādam jāpastāstot tās citiem, lai kaut kas tiktu darīts.
Un tā viss turpinājās. Ik pa īsam brīdim viņiem pievienojās citi radījumi, daži no zariem virs galvas un daži no apakšzemes mājiņām viņiem pie kājām, līdz pulciņš sastāvēja no pieciem trušiem, vāverītes, divām žagatām, āžkājaina fauna un peles, kas visi runāja reizē un piekrita Ezim. Jo patiesība bija tāda, ka šajā Zelta laikmetā, kad Ragana un Ziema bija projām un Kērā Paravelā valdīja Pīters, Visaugstākais karalis, mazākie Nārnijas mežu novadu iemītnieki jutās tik droši un laimīgi, ka kļuva mazliet bezrūpīgi.
Drīz tomēr mazajā mežiņā ieradās divas praktiskākas personas. Viena bija Sarkanais Rūķis, kuru, šķiet, sauca par Flanelīti. Otrs bija Briedis —skaists, karalisks dzīvnieks ar platām, skaidrām acīm, raibi plankumainiem sāniem un tik slaidām un graciozām kājām, ka tās izskatījās tā, it kā būtu salaužamas ar diviem pirkstiem.
— Lauva ir dzīvs! — ieaurojās Rūķis, tiklīdz bija noklausījies jaunās ziņas. — Un, ja tā ir, kāpēc mēs visi stāvam kā iemietiun pļurkstam? Ienaidnieki ir pie Anvardas! Tūlīt jāsūta ziņa uz Ķēru Paravelu. Jāiesauc armija. Nārnijai jāiet karalim Lūnam palīgā.
— Ā! — iesaucās Ezis. — Bet Visaugstāko karali jūs Kērā neatradīsiet. Viņš devies uz ziemeļiem, lai sodītu milžus. Un, ja runa ir par milžiem, kaimiņi, man prātā nāk…
— Kurš aiznesīs ziņu? —viņu pārtrauca Rūķis. —Vai te ir kāds, kas to var izdarīt ātrāk par mani?
— Es esmu ātrs, — sacīja Briedis. — Kāda ziņa man jānes? Cik kalormenu tur ir?
— Divi simti, pavēlnieks ir princis Rabadašs. Un… — Taču Briedis bija jau projām — visas četras kājas reizē uzlidoja gaisā, un vienā mirklī viņa baltā pēcpuse pazuda starp tālākajiem kokiem.
— Brīnos, kur viņš skrien, — teica kāds trusis. — Ziniet, viņš Visaugstāko karali Kērā Paravelā neatradīs.
— Viņš atradīs karalieni Lūsiju, — sacīja Flanelītis. — Un tad… hello! Kas kaiš Cilvēkbūtnei? Izskatās gluži zaļš. Manuprāt, pavisam vārgs. Varbūt izsalcis līdz nāvei. Kad tu pēdējo reizi esi ēdis, jauniņais?
— Vakar no rīta, — Sasta klusi izdvesa.
— Nu tad ejam, ejam, — teica Rūķis, tūlīt aplicis resnās, mazās roķeles Sastam ap vidu, lai viņš nepakristu. — Kaimiņi, mums vajadzētu kaunēties! Tu, zēn, nāc man līdzi! Brokastis! Tās būs jēdzīgākas par pļurkstēšanu.
Rūķis ar lielu skubu, purpinādams pats sev pārmetumus, pa pusei veda, pa pusei balstīja Sastu, ātri aizgādādams mežā uz nelielu nogāzi. Gājiens bija garāks, nekā Sastam patlaban būtu gribējies, un, pirms tika ārā no kokiem atklātā nokalnē, viņa kājas bija sākušas stipri ļodzīties. Nu viņi ieraudzīja nelielu mājiņu ar kūpošu dūmeni un atvērtām durvīm. Pienākot pie tām, Flanelītis iesaucās:
— Ei, brāļi! Pie mums brokastīs būs ciemiņš.
Un tūdaļ līdz ar čurkstošu skaņu pie Sastas atplūda patiešām brīnišķīga smarža. Tādu viņš vēl nekad savā
mūžā nebija sajutis, tomēr jūs, es ceru, gan. Redziet, tur smaržoja cūkgaļa ar olām un sēnēm, un tas viss cepās pannā.
— Pieliec galvu, zēn, — iesaucās Flanelītis mirkli par vēlu, jo Sasta jau bija iebumsljies ar pieri durvju augšējā šķērskokā. — Nu tagad gan apsēdies, — turpināja Rūķis. — Galds tev ir maķenīt par zemu, bet krēsls arī ir zems. Nu tā. Un te ir putra —un tur krējuma krūze —unšeitkarote.
Kad Sasta bija ticis galā ar putru, abi Rūķa brāļi (kuru vārdi bija Rodžins un Trauslīkšķītis) cēla galdā cūkgaļas šķēli ar olām un sēnēm, kafijas kannu, karstu pienu un grauzdiņus.
Šastam tas viss bija jauns un brīnumains, jo Kalormenu ēdieni ir pilnīgi citādi. Viņš pat nezināja, kas ir brūnās rikas, jo grauzdiņus nekad agrāk nebija redzējis. Viņš nezināja, kas ir tas mīkstais, dzeltenais, ko viņi zieda uz grauzdiņiem, jo Kalormenā sviesta vietā gandrīz vienmēr izmantoja eļļu. Un pati mājiņa ļoti atšķīrās no Aršīša tumšās, nesakoptās, zivju smakas piesūkušās būdas, kā arī no Tašbānas piļu pīlāriem rotātajām un grīdsegām izklātajām zālēm. Jumts te bija ļoti zems un visas mēbeles gatavotas no koka, un te bija pulkstenis ar dzeguzi, sarkanbalti rūtots galdauts, māla vāze ar lauku puķēm un biezstikloto logu priekšā mazi aizkariņi. Diezgan sarežģīti bija lietot rūķu tasītes, šķīvjus, nažus un dakšiņas. Tas nozīmēja, ka porcijas bija ļoti mazas un tās ik mirkli nācās papildināt, tā ka Šastas šķīvi vai tasīti pildīja ik mīļu brīdi, un paši Rūķi ikmīļu brīdi sacīja: «Lūdzu, ņem sviestu,» — vai: «Vēl vienu kafijas tasi?» — vai: «Man gribētos vēl mazliet sēņu,» —vai: «Kā būtu, ja uzceptu vēl kādu olu?» Un, kad nu beidzot viņi visi bija paēduši, cik vien līda vēderā, trīs Rūķi vilka lozes, kurš mazgās traukus, un šis nepatīkamais pienākums krita Rodžinam. Tad Flanelītis un Trauslīkšķītis nosēdināja Sastu ārā uz sola, kas balstījās pret mājas sienu, visi izstiepa kājas, izdvesa skaļas apmierinājuma pilnas nopūtas, un abi Rūķi aizkūpināja pīpes. Rasa no zāles bija nožuvusi, un saule sildīja silti: patiešām, ja nepūstu viegls vējiņš, būtu bijis pārāk karsti.