— Nu, Svešiniek, —sacīja Flanelītis, —es tev parādīšu apkaimi. No šīs vietas var redzēt gandrīz visu Dienvidnārniju, un mēs par šo ainavu esam diezgan lepni. Tieši tev pa kreisi, aiz tiem zemākajiem kalniem, var saskatāt Rietumu kalnu grēdu. Un tas apaļais kalns tev pa labi saucas Akmens Galda virsotne. Tieši aiz… — Taču šajā mirklī viņus pārtrauca skaļš krāciens: Sasta pēc nakts ceļojuma un lieliskajām brokastīm bija cieši aizmidzis. Laipnie Rūķi, to pamanījuši, tūdaļ sāka rādīt viens otram zīmes, lai zēnu nemodina, un patiesībā tik daudz sačukstējās, māja ar galvām un tad piecēlās kājās un uz pirkstgaliem tipināja projām, ka noteikti būtu viņu uzmodinājuši, ja vien viņš nebūtu bijis tik ļoti noguris.
Sasta cieši nogulēja gandrīz visu dienu, taču laikā pamodās, lai nepalaistu garām vakariņas. Mājiņas gultas bija Šastam par mazu, taču Rūķi viņam saklāja lielisku viršu gultu uz grīdas, un zēns augu nakti nogulēja, pat neredzēdams nevienu sapni. Nākamajā rītā viņi tikko bija beiguši brokastot, kad ārā izdzirda spalgu, satraucošu skaņu.
— Taures! — iesaucās visi Rūķi un kopā ar Šastu izskrēja ārā.
Taures ieskanējās vēlreiz. Šasta tādu skaņu dzirdēja pirmoreiz: tā nelīdzinājās nedz skaļajiem, svinīgajiem Tašbānas ragiem, nedz arī līksmajiem, jautrajiem karaļa Lūna medību ragiem; šie pūtieni bija dzidri un skaidri un pauda drosmi. Tie atskrēja no austrumpuses mežiem, un drīz vien tiem cauri varēja dzirdēt arī zirgu pakavu klaboņu. Pēc brīža parādījās jātnieku nodaļas galvgals.
Pirmais uz bēra zirga jāja augstmanis Peridans, turēdams rokā Nārnijas lielo karogu — sarkanu lauvu uz zaļa pamata. Šo vīru Šasta tūlīt pazina. Aiz viņa trīs turējās līdzās — divi uz lieliem kara zirgiem un viens uz ponija. Kara zirgu mugurā sēdēja karalis Edmunds un kāda gaišmataina dāma ar ļoti smaidīgu seju. Galvā viņai bija bruņucepure un mugurā bruņukrekls. Pār plecu viņai bija pārmests loks un pie sāniem piekārts pilns bultu maks ar šautrām. (— Karaliene Lūsija, — pačukstēja Flanelītis.) Bet ponija mugurā sēdēja Korins. Tad sekoja galvenie armijas spēki: vīri parasto zirgu mugurā, vīri uz Runājošiem zirgiem (tie neiebilda, ka ar viņiem jāj piedienīgos gadījumos kā, piemēram, tad, kad nārnieši dodas karā), kentauri, bargi, sīksti lāči, lieli Runājošie suņi un, beidzot, seši milži. Jo Nārnijā ir labi milži. Tomēr, kaut arī Šasta zināja, ka tie karo pareizajā pusē, viņš sākumā nejaudāja lāgā uz tiem paskatīties; ir šis un tas, pie kā jāpierod pamazām.
Brīdī, kad karalis un karaliene tuvojās mājiņai un Rūķi sāka viņiem zemu klanīties, karalis Edmunds izsaucās:
— Nu, draugi! Laiks'apstāties un iekost! — Un tūdaļ izcēlās liela burzma: vīri nolēca no zirgiem un atraisīja mugursomas. Viņi bija sākuši runāties, kad pie Šastas pieskrēja Korins, saķēra viņu aiz rokām un iekliedzās:
— Ko! Tu esi te! Tātad tu laimīgi izkļuvi ārā? Vai, cik es esmu priecīgs! Nu tikies vaļā! Vai tā nav tīrā laime! Mēs vakarrīt tikko kā iebraucām Kēras Paravelas ostā, un pirmais, ar ko satikāmies, bija Cērvijs Briedis ar visām jaunajām ziņām par uzbrukumu Anvardai. Vai tev neliekas…
— Kas ir jūsu augstības draugs? — tikko kā nokāpis no zirga, vaicāja karalis Edmunds.
—Vai neredzat, sir? —atsaucās Korins. —Tas ir mans dubultnieks: tas zēns, ko jūs Tašbānā noturējāt par mani.
—A, tātad viņš ir tavs dubultnieks! — izsaucās karaliene Lūsija. — Tik līdzīgi kā dvīņi. Tas nu gan ir kaut kas apbrīnojams.
— Lūdzu, jūsu majestāte, — Šasta vērsās pie karaļa Edmunda, —es nebiju nodevējs, patiesi nebiju. Jūsu plānus es dzirdēju pret savu gribu. Bet man ne sapņos nebūtu nācis prātā stāstīt tos jūsu ienaidniekiem.
— Es zinu, ka tu nebiji nodevējs, puis, — teica karalis Edmunds, uzlikdams roku Šastam uz galvas. — Bet, lai tevi par tādu neuzskatītu, citreiz papūlies nedzirdēt to, kas domāts citu ausīm, tomēr viss ir kārtībā.
Pēc tam lielajā burzmā un sarunu jūklī, visiem staigājot šurpu turpu, Šasta uz kādu brīdi izlaida Korinu, Edmundu un Lūsiju no acīm. Taču Korins bija tāds puika, kas drīz vien liek par sevi dzirdēt, un. nepagāja ilgs laiks, kad Šasta izdzirda karali Edmundu skaļi sakām:
— Pie Lauvas krēpēm, princi, tas nu ir par daudz! Vai jūsu augstība nekad nelabosies? Jūs tak spējat nodarīt vairāk gauži nekā visa armija kopā! Es labprātāk komandētu sirseņu pulku nekā jūs.
Sasta izspraucās cauri pūlim un ieraudzīja Edmundu, kas izskatījās patiešām ļoti nikns, Korinu, kas izskatījās nokaunējies, un nepazīstamu Rūķi, kas sēdēja zemē un viebās. Daži fauni acīmredzot bija tikko kā palīdzējuši viņam atbrīvoties no bruņām.
— Kaut es būtu paņēmusi līdzi savas brīnumzāles! — teica karaliene Lūsija. — Es varētu ātri visu sadziedēt. Taču Visaugstākais karalis ir stingri noliedzis man ņemt tās līdzi parastajos karos un pavēlējis glabāt patiesi nopietniem negadījumiem!
Noticis bija, lūk, kas. Tūlīt pēc sarunas ar Sastu Korina elkoni bija saķēris Rūķis, ko armijā dēvēja par Erkšķoni.
— Kas ir, Erkšķoni? — Korins bija vaicājis.
—Jūsu karaliskā augstība, — pavilkdams Korinu sānis, teicis Ērkšķonis, T — ceļš mūs šodien aizvedīs pa kalnu pāreju tieši uz jūsu karaliskā tēva pili. Iespējams, ka jau pirms tumsas iestāšanās sāksies kauja.
—Es zinu, —apliecinājis Korins. —Vai tas nav lieliski?
— Vai nu lieliski, vai ne, — turpinājis Ērkšķonis, —karalis Edmunds man uz visstingrāko pavēlējis raudzīties, lai jūsu augstība neiepītos kaujā. Jūs drīkstēsiet to noskatīties, un tas jau ir pietiekami daudz, ņemot vērā jūsu augstības mazo gadu skaitu.
— Vai dieniņ, kādas muļķības! — Korins iebrēcies.
— Es, protams, kaušos. Kā tad karaliene Lūsija ies kopā ar strēlniekiem?
— Viņas gaišība karaliene darīs, kā viņai labpatiks, — sacījis Ērkšķonis. — Turpretī jūs esat atstāts manā gādībā. Vai nu jums svinīgi jādod princisks solījums, ka jūsu ponijs atradīsies līdzās manējam — nevis pusi kakla tiesas man priekšā, līdz es došu jūsu augstībai atļauju kaut kur aizjāt, — vai arī — tā ir viņa majestātes pavēle — mums jāsasien kopā roku locītavas kā diviem cietumniekiem.
— Ja tu mēģināsi mani sasiet, es tev kraušu, — bļāvis Korins.
— Ar prieku palūkošos, kā jūsu augstība to darīs, — atteicis Rūķis.