Ar to tādam zēnam kā Korins pilnīgi pieticis, un vienā mirklī viņi ar Rūķi jau bijuši matos. Cīniņš būtu bijis vienlīdzīgs, jo, lai gan Korinam bija garākas rokas un augums, Rūķis bija vecāks un sīkstāks. Tomēr līdz beigām viņi tā arī netikuši (tā ir nelīdzeno piekaļņu cīniņu lielākā nelaime), jo Ērkšķoni piemeklējusi neveiksme: viņš paklupis pret akmeni, kas tur mētājies, nogāzies plakaniski uz deguna un, kad mēģinājis piecelties, jutis, ka ir izmežģījis potīti: tas esot īsts, sāpīgs mežģījums, kas neļaujot viņam vismaz divas nedēļas ne staigāt, ne jāt.
— Re, ko jūsu augstība izdarījusi, — teica karalis Edmunds. —Jūs esat atņēmis mums pārbaudītu cīnītāju pašā kaujas priekšvakarā.
— Es stāšos viņa vietā, sir, — Korins teica.
— Ha! — iesaucās Edmunds. — Neviens neapšauba jūsu drosmi. Taču puika kaujā ir vienīgi drauds savai pusei.
Šinī mirklī karalis bija aizsaukts kaut kur citur, un Korins, sirsnīgi atvainojies Rūķim, piedrāzās pie Šastas un iečukstēja ausī:
— Žigli! Tagad te ir brīvs ponijs un Rūķa bruņojums. Apliec, pirms kāds ievērojis.
— Kāpēc? — Šasta vaicāja.
— Nu, protams, tāpēc, lai mēs ar tevi varētu piedalīties kaujā! Vai tad tu negribi?
— O-ā, jā, protams, — Šasta atteica. Taču par kaut ko tādu viņš nebūt nebija domājis, un nu viņam pār muguru pārskrēja visai nepatīkami drebuļi.
— Tā ir pareizi, — vērodams sacīja Korins. — Velc pāri galvai. Un nu jostu zobenam. Taču mums vajadzēs jāt kolonnas beigās un būt klusiem kā pelītēm. Kad kauja sāksies, visi būs pārāk aizņemti, lai mūs ievērotu.
Trīspadsmitā nodaļa kauja pie Anvardas
Ap vienpadsmitiem viss pulks atkal bija sācis pārgājienu un jāja uz rietumiem, tā ka kalni slējās vīriem pa kreisi. Korins ar Sastu atradās pašās beigās — tieši priekšā viņiem bija milži. Lūsija, Edmunds un Peridans cītīgi kala kaujas plānus, un, kaut arī Lūsija vienreiz pavaicāja: — Bet kur tad mūsu gaisagrābslīgā augstība? — Edmunds tikai atteica: — Galvgalā nav, un tas pats par sevi jau ir labi. Lai paliek, kā ir.
Sasta pastāstīja Korinam par lielāko daļu savu piedzīvojumu un paskaidroja, ka par savu jāšanas mākslu varot pateikties kādam zirgam, bet īsti nezinot, kā rīkoties ar grožiem. Korins pamācīja, kā to darīt, savukārt sīki attēlodams slepeno braucienu no Tašbānas.
— Un kur ir karaliene Sjūzena?
— Kērā Paravelā, — sacīja Korins. — Zini, viņa nav tāda kā Lūsija, kas ir tikpat braša kā vīrietis vai vismaz tikpat braša kā puika. Karaliene Sjūzena vairāk līdzinās parastai pieaugušai dāmai. Viņa nepiedalās karos, kaut arī ir lieliska strēlniece.
Kalna nogāzes taka, pa kuru viņi devās, kļuva arvien šaurāka un krauja labajā pusē — arvien stāvāka. Beidzot viņi jāja vienā rindā gar bezdibeņa malu, un Sasta nodrebēja, domādams, ka tā jājis arī vakarnakt, neko par to nezinādams. «Bet, protams,» viņš nodomāja, «es biju pilnīgā drošībā. Tieši tāpēc jau Lauva turējās man kreisajā pusē. Viņš visu laiku atradās starp mani un ceļmalu.»
Tad taka pagriezās pa kreisi uz dienvidiem — projām no klintīm. Abās pusēs auga biezs mežs, un tas tiecās stāvi augšup uz pāreju. Ja virsotne būtu klaja, no tās pavērtos lielisks skats; turpretī tagad visā šajā biežņā nevarēja redzēt neko — vienīgi šad un tad kādu milzīgu klinšu smaili virs koku galotnēm un dažus ērgļus, kuri riņķoja augstu zilajā gaisā.
—Tie sajūt kaujas tuvumu, — norādīdams uz putniem, sacīja Korins. — Zina, ka mēs gatavojam viņiem barību.
Tas nu Šastam nemaz nepatika.
Šķērsojuši pārejas visšaurāko vietu, viņi nonāca krietni lejāk, kur sākās klajāka apkārtne, un no tās Šasta varēja saskatīt visu Ārčenlendu, zilganā dūmakā tītu, plešamies lejā. Viņam pat likās, ka apvāršņa malā var saskatīt tuksneša svītru. Taču acis žilbināja saule, līdz kuras rietam vēl varbūt bija divas stundas, tāpēc neko skaidri izšķirt nevarēja.
Armija apstājās, izkārtojās rindā, un daudzi pārmainījās vietām. Vesela vienība ļoti bīstama izskata Runājošu zvēru, kuru Šasta līdz šim nebija pamanījis un kura galvenokārt sastāvēja no dažādiem kaķiem (leopardiem, panterām un tamlīdzīgi), rūkdama aizdipināja, lai ieņemtu pozīcijas kreisajā pusē. Milžus aizsūtīja uz labo pusi, taču pirms tam viņi noņēma kaut ko tādu, ko bija nesuši uz muguras, un uz brīdi apsēdās. Šasta ieraudzīja, ka nesamais, kuru milži tagad āva kājās, ir zābaku pāri: drausmīga izskata smagi, nagloti zābaki, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Tad milži pārlika pār pleciem savas lielās milnas un aizsoļoja, lai ieņemtu kaujas plānā viņiem paredzēto vietu. Strēlnieki ar karalieni Lūsiju pārvietojās uz aizmuguri, un nu pirmo reizi bija redzams, kā izliecas loki, un dzirdams, kā notrinkšķ stiegras. Kur vien skatiens sniedza, bija redzami kaujinieki, kas savilka ciešāk seglu jostas, mauca galvā bruņucepures, vilka ārā no makstīm zobenus un svieda zemē apmetņus. Retais tagad runāja. Gaisotne bija ļoti svinīga un pat baiga. «Nu gan esmu iepinies, pa īstam iepinies,» nodomāja Sasta. Tad tālu priekšā atskanēja troksnis: lielā-vīru pulka kliedzieni un vienmērīga dtrna: blākš-blākš-blākš.
— Baļķis, ko triec vārtos, — čukstēja Korins, — viņi tagad to velē.
Pat Korins patlaban izskatījās ļoti nopietns.
— Kāpēc karalis Edmunds nesāk? — viņš turpināja. — Nespēju paciest šo gaidīšanu. Auksts arī kļūst.
Sasta pamāja ar galvu, cerēdams, ka neizskatās tik nobijies, kāds patiesībā jutās.
Beidzot atskanēja taures! Karotāji sakustējās — zirgi gāja rikšos, karogs plandījās vējā. Patlaban viņi atradās zemākās kalnu grēdas virsotnē, un pie viņu kājām pēkšņi atklājās visa darbības vieta: maza pils ar daudziem tornīšiem un vārtiem viņā pusē. Diemžēl nebija lielā grāvja, taču vārti, protams, bija aizslēgti un vārtu režģis nolaists. Virs mūriem, līdzīgi maziem, baltiem punktiem, vīdēja aizstāvju sejas.
Lejā apmēram piecdesmit kalormenu, nokāpuši no zirgiem, ritmā pret vārtiem trieca lielu koka stumbru. Taču tūdaļ arī aina pārveidojās. Rabadaša lielākie spēki bija stāvējuši kājās, gatavi mesties uz vārtiem. Taču Sasta redzēja, kā no kalnu grēdas lejā joņo nārnieši. Nebija šaubu, ka kalormeni bija lieliski apmācīti. Šastam šķita, ka vienā mirklī visa ienaidnieku ierinda atkal uzsēdusies zirgu mugurā un, apsviedusies apkārt, ir gatava sagaidīt tos, kas viņiem tuvojas.
Nu zirgi metās auļos. Brīvais laukums starp abu pretinieku pulkiem ar katru mirkli saruka. Ātrāk, ātrāk! Visi zobeni atkailināti, visi vairogi pacelti līdz deguniem, visas lūgšanas noskaitītas, visi zobi sakosti. Sasta jutās nobijies līdz nāvei. Taču pēkšņi viņam iešāvās prātā: «Ja tu šoreiz nobīsies, tad baidīsies no katras kaujas, kas dzīvē pagadīsies. Tagad vai nekad!»
Tomēr, kad abas ierindas beidzot sastapās, viņam nudien nebija lielas sajēgas, kas notiek. Valdīja milzīga jezga un ellišķīgs troksnis. Zobenu Šastam drīz vien gluži vienkārši izsita no rokas. Un pavada nez kā samudžinājās. Tad viņš sajuta, ka slīd lejup. Uz viņa pusi taisnā ceļā lidoja šķēps, un, kad viņš pieliecās, lai no tā izvairītos, tad noripoja no zirga, sāpīgi atsitās ar kreisās rokas kauliņiem pret kāda cīnītāja bruņām un… «
Tomēr nav jēgas mēģināt attēlot šo kauju no Šastas viedokļa; viņš pārāk maz saprata kauju kopumā un arī to, kāda loma tajā ir viņam pašam. Kas īsti notika, es vislabāk varu pastāstīt, aizvedot jūs dažu jūdžu attālumā, kur Dienvidu robežjoslas Vientuļnieks sēdēja, lūkodamies dīķa gleznainajā spogulī zem kuplu koku zariem. Brī, Hvina un Aravisa atradās viņam līdzās.