Jo tieši šinī dīķī lūkojās Vientuļnieks, kad gribēja zināt, kas notiek pasaulē ārpus viņa mītnes zaļajiem vaļņiem. Zināmās reizēs viņš tur kā spogulī varēja saskatīt, kas notiek to pilsētu ielās, kuras atradās daudz tālāk uz dienvidiem nekā Tašbāna, vai kādi kuģi iebrauc tālo Septiņu salu Sarkanajā ostā, vai kādi laupītāji vai mežonīgi zvēri sarosījušies lielajos rietumu mežos starp Laternas klajumu un Telmāru. Visu šo dienu viņš dīķi gandrīz nebija pametis — pat ne lai paēstu un padzertu, jo zināja, kādi svarīgi notikumi risinās Arčenlendā. Aravisa un zirgi arī lūkojās ūdenī. Viņi saprata, ka tas ir maģisks dīķis: tas atspoguļoja nevis kokus un debesis, bet miglainus un krāsainus tēlus, kuri kustējās, nemitīgi kustējās tā dziļumos. Taču īsti skaidri viņi neko neredzēja. Vientuļnieks to spēja un laiku pa laikam pastāstīja pārējiem, ko redz. īsu brīdi, pirms Sasta iekļuva savā pirmajā kaujā, Vientuļnieks ierunājās:
— Es redzu divus trīs ērgļus riņķojam aizā pie Vētrukrasta smailes. Viens ir vecākais no visiem ērgļiem. Viņš nelidotu, ja nebūtu gaidāma kauja. Es redzu viņu laižamies šurpu turpu, dažreiz paskatāmies lejup uz Anvardu un reizēm uz austrumiem, aiz Vētrukrasta smailes, — tagad es redzu, kādā darbā Rabadašs ar saviem vīriem visu dienu bijuši aizņemti. Viņi nocirtuši un apdarinājuši lielu koku, un nu tie nāk ārā ao meža, nesdami šo baļķi. Pagājušās nakts neveiksmīgais uzbrukums viņiem bijis par mācību. Viņš gan būtu rīkojies gudrāk, ja liktu vīriem izgatavot kāpnes, taču tas vilktos pārāk ilgi un viņš ir nepacietīgs. Gatavais muļķis! Tiklīdz pirmais uzbrukums izgāzās, viņam būtu vajadzējis jāt atpakaļ uz Tašbānu, jo viss viņa plāns balstījās uz ātru un negaidītu rīcību. Nu viņi baļķi novieto triecienam. Karaļa Lūna vīri apber viņus ar bultu krusu. Pieci kalormeni ir krituši, bet upuru nebūs daudz, jo viņi virs galvām tur vairogus. Rabadašs padaban dod pavēles. Viņam līdzi ir paši uzticamākie augstmaņi, tārkāni no austrumu apvidiem: tie nepazīst žēlastību. Koradins no Tormantas pils un Azrū, un Klemešs, un Ilgamuts ar sakropļoto lūpu, un kāds garš tārkāns ar tumšsarkanu bārdu…
— Pie Lauvas krēpēm, mans vecais saimnieks Anradīns! — iesaucās Brī.
— Kuš-š-š, — Aravisa apsauca.
— Nu baļķis sāk kustēties. Ja es varētu ne vien redzēt, bet arī dzirdēt, kāds tas būtu troksnis! Trieciens pēc trieciena: nevieni vārti pārāk ilgi neizturēs. Bet pag! Kaut kas augšā pie Vētraskrasta nobaidījis putnus. Tie bariem lido ārā. Gaidiet, gaidiet… Es vēl nevaru saredzēt… Ā! Tagad varu. Visa grēda līdz pat austrumiem ir nosēta melna ar jātniekiem. Kaut jel vējš iekluptu karogā, tā ka tas sāktu plīvot! Lai nu kas tie ir, grēdai pāri tikuši. A-ā! Nu es saredzu karogu. Nārnijā! Nārnijā! Sarkanais lauva. Viņi jāj pilnos auļos lejup pa nogāzi. Redzu karali Edmundu. Aizmugurē strēlnieku vidū ir kāda sieviete. Vai!
— Kas ir? — elpai aizraujoties, vaicāja Hvina.
— No rindas kreisās puses ārā metas kaķi.
— Kaķi? — Aravisa brīnījās.
— Lieli kaķi, leopardi un citi viņiem līdzīgie, — nepacietīgi skaidroja Vientuļnieks. — Saprotu, saprotu. Kaķi veido loku ap zirgiem, kuru jātnieki cīnās, kājās stāvēdami. Labs gājiens. Kalormenu zirgus jau pārņēmušas trakas bailes. Kaķi tagad iekļuvuši viņu barā. Taču Rabadašs par to padomājis, un nu simt vīru sēž seglos. Viņi jāj pretī nārniešiem. Abas puses tagad šķir tikai simt jardu. Tikai piecdesmit. Saredzu karali Edmundu, saredzu arī Peridanu. Nārniešu vidū ir ari divi, kas noteikti ir bērni. Ko tas karalis domā ar viņiem iesākt, ļaujot piedalīties kaujā? Tikai desmit jardu… nu ienaidnieki sastapušies. Milži nārniešu labajā flangā dara brīnumus… taču viens guļ zemē… viņam laikam iešauts acī.
Centrā ir viens vienīgs juceklis. Labāk varu saskatīt kreiso pusi. Re, kur atkal abi zēni! Zvēru pie Lauvas dzīvības, viens ir princis Korins. Otrs viņam tik līdzīgs kā ūdenslāse. Tas ir jūsu mazais Sasta. Korins cīnās kā pieaudzis vīrs. Viņš nogalinājis vienu kalormenu. Tagad var saredzēt arī daļu centra. Rabadašs un Edmunds gandrīz sastapās, bet drūzma viņus izšķīra.
— Kā ar Sastu? — Aravisa uztraucās.
—Ak tu muļķis! —novaidējās Vientuļnieks. —Nabaga drosmīgais, mazais nejēga. Viņš taču par kaujām neko nezina. Nepavisam neizmanto vairogu. Viens sāns ir bez aizsega. Viņam nav ne mazākās jausmas, ko darīt ar zobenu. Ā, nu viņš atcerējies. Nikni to vēcina… gandrīz nocirta pats savam ponijam galvu, un, ja neuzmanīsies, tad drīz tā arī notiks. Tagad zobens viņam izsists no rokas. Sūtīt bērnu kaujā nudien ir slepkavība; piecas minūtes — un viņš vairs nebūs dzīvs. Pieliecies, dumiķi, — vai, nu jau guļ zemē.
— Beigts? — pārbīlī noprasīja trīs balsis.
— Kā es varu zināt? — atbildēja Vientuļnieks. — Kaķi savu darbu padarījuši. Visi zirgi, kuriem nav jātnieku, nogalināti vai aizbēguši, tos kalormeni atkāpjoties vairs nevarēs izmantot. Nu kaķi atgriežas galvenajā cīņas vietā.
Viņi lec virsū vīriem, kas triec baļķi. Baļķis guļ zemē. Labi! Labi! Vārtus atver no iekšpuses. Sāksies uzbrukums no cietokšņa. Pirmie trīs ir ārā. Vidū karalis Lūns, brāļi Dars un Darins viņam katrā pusē. Aiz tiem nāk Trans un Sars, un Kols ar savu brāli Kolinu. Nu jau ārā ir desmit — divdesmit — gandrīz trīsdesmit vīru. Kalormenu spēkus spiež atpakaļ uz iznācēju pusi. Karaļa Edmunda cirtieni ir apbrīnojami. Viņš tikko kā nocirtis Koradīnam galvu. Daudzi kalormeni nometuši ieročus un bēg uz mežu. Tie, kuri paliek, ir diezgan kļūmīgā situācijā. Milži ielenc viņus no labās puses, kaķi no kreisās, Karalis Lūns no aizmugures. Kalormenu palicis tikai mazs pulciņš, viņi cīnās, atrazdamies ar mugurām kopā. Tavs tārkāns ir beigts, Brī, Lūns ar Azrū saķērušies tuvcīņā; liekas, karalis uzvarēs — karalis turas labi — viņš ir uzvarējis. Azrū ir beigts. Karalis Edmunds pakrīt, nē, atkal pieceļas kājās: viņš cērtas ar Rabadašu. Viņi cīnās pašos pils vārtos. Vairāki kalormeni padevušies. Darins nogalinājis Ilgamutu. Neredzu, kas noticis ar Rabadašu. Laikam viņš ir miris, it kā atspiedies pret pils mūri, tomēr īsti nezinu. Klemešs vēl cīnās ar karali Edmundu, taču visur citur sadursmes ir galā. Klemešs padevies. Cīņai beigas. Kalormeni ir pilnīgi sakauti.
Kad Sasta nokrita no zirga, viņš nodomāja, ka nu ir pazudis. Tomēr zirgi pat kaujā cilvēkus mīda daudz retāk, nekā varētu iedomāties. Apmēram pēc desmit minūtēm Sasta pēkšņi aptvēra, ka tuvākajā apkārtnē neviens zirgs vairs nedimdina un troksnis (joprojām varēja dzirdēt krietni daudz dažādu trokšņu) vairs nav kaujas troksnis. Viņš piecēlās sēdus un platām acīm lūkojās apkārt. Pat viņš, lai cik maz apjēdza no kaujām, drīz noprata, ka ārčenlendieši un nārnieši ir uzvarējuši. Vienīgie dzīvie kalormeni, ko zēns redzēja, bija saņemti gūstā, pils vārti stāvēja plaši vaļā, un pāri triecienbaļķim karalis Lūns un karalis Edmunds spieda viens otram roku. Bija dzirdams, ka augstmaņi un kaujinieki, aizkusuši un satraukti, stāv lokā ap karaļiem un katrā ziņā līksmi risina sarunas. Un tad pēkšņi tās visas apvienojās un nogranda smieklu pērkons.
Juzdamies neierasti stīvs, Sasta ar pūlēm pieslējās kājās un skrēja skatīties, kas tur īsti ir par jokiem. Viņš ieraudzīja pavisam neparastu skatu. Izrādījās, ka nelaimīgais Rabadašs karājas pie pils mūra. Kājas nikni spārdījās apmēram divas pēdas virs zemes. Bruņukrekla važiņas kaut kur nez kā bija aizķērušās tā, ka zem padusēm apžņaudza augumu un pa pusei aizsedza seju. Patiesībā viņš izskatījās kā cilvēks, ko jūs ieraugāt, pūloties uzdabūt mugurā šauru kreklu, kas tam ir drusku par mazu. Cik varēja noprast no vēlākām pārrunām (un varat nešaubīties, ka šis notikums vēl ilgi bija ļaužu valodās), viss bija risinājies apmēram tā. Kaujas sākumā viens no Milžiem ar savu nagloto zābaku bija neveiksmīgi spēris Rabadašam: neveiksmīgi tāpēc, ka Rabadašu nesašķaidīja, kā bija nodomāts, taču, no cita viedokļa raugoties, zināmā mērā veiksmīgi, jo viena no naglām uzplēsa važiņu kreklu — gluži tāpat, kā mēs ar jums kādreiz uzplēšam parasto kreklu. Tāpēc Rabadašam brīdī, kad viņš pie vārtiem sadūrās ar Edmundu, bruņu mugurpusē bija izrauts caurums. Kad Edmunds spieda viņu atkāpties tuvāk un tuvāk mūrim, viņš uzlēca uz kāda pakāpiena un stāvēja tur, raidīdams Edmundam no augšas