cirtienu pēc cirtiena. Bet pēc brīža, saprazdams, ka, pacēlies galvas tiesu augstāk par pārējiem, viņš kļūst par jebkuras nārniešu bultas mērķi, Rabadašs nolēma lēkt atkal lejā. Turklāt lecot viņš gribēja izskatīties un izklausīties (un, bez šaubām, uz īsu mirkli tā patiešām šķita) ļoti varens un ļoti briesmīgs, jo piedevām sauca: «No debesīm krīt Taša bulta!» Taču lēkt viņš bija spiests sāniski, jo ļaudis, kas stāvēja tieši priekšā, brīvu vietu, kur piezemēties, nebija atstājuši. Un tad (kaut ko vienkāršāku nevarētu pat vēlēties) caurums bruņukrekla mugurpusē aizķērās aiz kāda sienā iemūrēta āķa. (Senos laikos uz āķa bija karājies riņķis, pie kura sēja zirgus.) Un tur nu Rabadašs kuļājās kā žāvēties izkārts veļas gabals, un visi par viņu smējās.
— Nolaid mani lejā, Edmund, — gaudoja Rabadašs. — Nolaid lejā un stājies pretī kā karalis un kā īsts vīrs vai, ja esi pārāk liels gļēvulis, lai tā rīkotos, tūlīt mani nodur.
— Protams, — iesāka karalis Edmunds, taču karalis Lūns viņu pārtrauca.
— Ar jūsu majestātes laipnu atļauju, — karalis Lūns sacīja Edmundam, — tā nedarīsim. — Pagriezies pret Rabadašu, viņš turpināja: —Jūsu karaliskā augstība, ja jūs šo izaicinājumu būtu izteicis pirms nedēļas, tad, varu apzvērēt, karaļa Edmunda īpašumos, sākot ar Visaugstāko karali līdz pat pēdējai mazākajai Runājošai pelītei, neatrastos neviens, kas to nepieņemtu. Taču, uzbrūkot mūsu Anvardas pilij miera laikā, nepiesūtījis izaicinājumu, jūs esat pierādījis, ka esat nevis bruņinieks, bet nodevējs, ko vajadzētu izpērt bendem, nevis ļaut tādam krustot zobenus ar godavīru. Noceliet viņu, sasieniet un ienesiet iekšā, līdz paziņosim, kā mums labpatiks rīkoties tālāk.
Stipras rokas atņēma Rabadašam zobenu un kliedzošu, draudošu, lamas bārstošu un pat asaras birdinošu ienesa pilī. Jo Rabadašs būtu gan varējis paciest spīdzināšanu, bet neparko negribēja kļūt smieklīgs. Tašbānā ikviens allaž uz viņu bija raudzījies nopietni.
Šinī brīdī pie Šastas pieskrēja Korins, paķēra zēnu aiz rokas un ņēmās stiept pie karaļa Lūna. — Te viņš ir, tēvs, te viņš ir, — Korins klaigāja.
— Jā, un te beidzot esi arī tu, — visai skarbi norūca karalis. — Un tu esi piedalījies kaujā, nepakļaudamies manam aizliegumam. Tāds zēns var salauzt tēva sirdi! Tavos gados rīkste, kas dancotu pa tavām biksēm, būtu
piemērotāka nekā zobens tavā rokā, ha! — Tomēr visi, ari Korins, labi saprata, ka tēvs ar dēlu ļoti lepojas.
— Sir, lūdzams, beidziet nu viņam pārmest, — teica augstmanis Darins. —Viņa augstība nebūtu jūsu dēls, ja neapliecinātu jūsu iedabu. Jūsu majestātei lielākas bēdas sagādātu nepieciešamība dēlam pārmest gluži pretēju nodarījumu.
— Nūjā, nūjā, — karalis noburkšķēja. — Lai nu šoreiz paliek. Un tagad…
Tas, kas notika tālāk, pārsteidza Sastu vairāk par visu citu viņa dzīvē. Karalis Lūns ar savām lielajām lāča rokām pēkšņi viņu apskāva, pacēla gaisā un noskūpstīja uz abiem vaigiem. Tad atkal nolaida puiku zemē un sacīja:
—Nostājieties, zēni, abi līdzās, lai viss galms jūs redzētu. Paceliet galvas. Nu, kungi, palūkojieties uz šiem abiem. Vai kādam ir šaubas?
Bet Sasta joprojām nesaprata, kālab visi platām acīm veras viņā un Korinā un ko nozīmē skaļās gaviles.
Četrpadsmitā nodaļa kā Brī kļuva par gudrāku zirgu
Tagad mums jāatgriežas pie Aravisas un zirgiem. Vientuļnieks, vērodams dīķi, varēja viņiem pastāstāt, ka Sasta nav kritis un nav pat nopietni ievainots, jo viņš redzējis, kā zēns pieceļas un cik mīļi viņu apsveic karalis Lūns. Tomēr, tā kā viņš varēja vienīgi redzēt, nevis dzirdēt, tad nezināja, ko katrs saka, un, tā kā cīņa bija beigusies un sākušās pārrunas, viņam nelikās vairs svarīgi ilgāk lūkoties dīķī.
Nākamajā rītā, kamēr Vientuļnieks vēl atradās namiņā, visi trīs apsprieda, ko darīt tālāk.
— Man šitā dzīve ir līdz kaklam, — sacīja Hvina. — Vientuļnieks pret mums izturējies ļod labi, un es, protams, par to esmu viņam ļoti pateicīga. Taču, augu dienu ēzdama un neizvingrinādama kājas, es kļūstu tik resna kā visu lutināts ponijs. Dosimies tālāk uz Nārniju.
—Lūdzu, ne šodien, kundze, —teicaBrī. —Esieteiktu notikumus nesteidzināt. Darīsim to kādu citu dienu, vai esat ar mieru?
— Vispirms mums jāsatiekas ar Sastu un jāpasaka viņam ardievas, un, un — jāpalūdz piedošana, — teica Aravisa.
— Tieši tā! — lielā sajūsmā iesaucās Brī. — Tieši to es gribēju sacīt.
— Ā, protams, — piekrita Hvina. — Manuprāt, viņš ir Anvardā. Dabiski, ka mums tur jāiegriežas un jāpasaka ardievas. Taču tas mums ir pa ceļam. Un kāpēc nedoties projām tūlīt? Galu galā, kā man likās, mēs taču visi gribējām nokļūt Nārnijā, vai ne?
— Laikam jau tā ir, — Aravisa piekrita. Viņa sāka prātot, ko īsti darīs, tur nokļuvusi, un tāpēc jutās mazliet vientulīgi.
— Protams, protams, — Brī steidzīgi piebalsoja.
— Bet nav nekādas jēgas pārāk steigties, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.
— Nē, es nezinu, kas jums prātā, — sacīja Hvina.
— Kāpēc jūs negribat doties tālāk?
— M-m, brū-hu, — purpināja Brī. — Nu, vai tad jūs, kundze, nesaprotat — tas ir svarīgs notikums: atgriezties savā dzimtenē, ieiet sabiedrībā — vislabākajā sabiedrībā. Ir tik svarīgi atstāt labu iespaidu — bet mēs varbūt vēl neesam lāgā atguvušies, ko?
Hvina zirdziski iesmējās. —Brī, vainīga jūsu aste! Tagad es visu saprotu. Jūs gribat pagaidīt, kamēr ataugs aste! Bet mēs pat nezinām, vai garas astes Nārnijā ir modē. Brī, nudien, jūs esat tikpat iedomīgs kā tā tārkīna Tašbānā!
— Tu esi dumjš, Brī, — sacīja Aravisa.
—Pie Lauvas krēpēm, tārkīna, es nebūt tāds neesmu, — sašutis attrauca Brī. — Es jūtu vajadzīgo cieņu gan pret sevi, gan pret citiem maniem biedriem zirgiem, tas ir viss.
— Brī, —atkal ierunājās Aravisa, kurn īpaši neinteresēja astes griezums, — es jau sen vēlos tev kaut ko pavaicāt. Kāpēc tu allaž zvēri Pie Lauvas vai Pie Lauvas krēpēm? Man likās, ka tu lauvas nevari ieredzēt.
— Tā arī ir, — Brī atbildēja. — Bet, ja es piesaucu šo Lauvu, es ar to, protams, domāju Aslanu, Nārnijas dižo atbrīvotāju, kas aizdzina Raganu un Ziemu. Visi nārnieši zvēr Pie Viņa.
— Bet viņš ir lauva, vai ne?
—Nē, nē, protams, ne, —diezgan satriekts paskaidroja Brī.
— Visos Tašbānas nostāstos apgalvots, ka viņš ir gan lauva, — tielējās Aravisa. — Un, ja viņš tas nav, kāpēc tad tu viņu sauc par lauvu?