— Zini, tu to savos gados lāgā neizprastu, — Brī sacīja. — Un es toreiz, kad atstāju Nārniju, biju tikai jauns kumeļš, tāpēc arī pats to lāgā neizprotu.
(To teikdams, Brī stāvēja ar muguru pret zaļo valni, bet viņa sarunu biedres — tam pretī. Viņš runāja diezgan augstprātīgā tonī, pa pusei aizmiedzis acis, tāpēc arī nepamanīja, kā pārvēršas Hvinas un Aravisas sejas izteiksme. Viņām bija nopietns iemesls atplest mutes un acis, jo, kamēr Brī runāja, tās ieraudzīja, kā uz zaļā vaļņa uzlec milzīgs lauva un nostājas tur līdzsvarā. Šis dzīvnieks gan bija gaišāki dzeltens, lielāks un skaistāks un satrauca prātus vairāk par jebkuru lauvu, ko viņas jebkad bija redzējušas. Lauva tūdaļ nolēca lejā aplokā un tuvojās Brī no mugurpuses. Viņa soļi nesacēla ne mazāko troksni. Un Hvina un Aravisa arī neiedrošinājās neko teikt. (Jo vairāk tāpēc, ka bija sastingušas kā sālsstabi.)
— Nav šaubu, — Brī turpināja, — ka tad, kad ļaudis runā par viņu kā Lauvu, tad domā vienīgi to, ka viņš ir stiprs kā lauva vai (protams, pret mūsu ienaidniekiem) nikns kā lauva. Vai kaut ko tamlīdzīgu. Pat tādai mazai meitenei kā tu, Aravisa, jāsaprot, ka būtu pilnīgi aplami iedomāties, ka viņš patiešām i r lauva. Tas nudien nozīmētu izrādīt necieņu. Ja viņš būtu lauva, tad viņam vajadzētu līdzināties tādiem pašiem dzīvniekiem kā mēs, pārējie. Ja viņš būtu lauva, tad tak (un te Brī sāka smieties) viņam būtu četras ķepas, aste un ūsas! I-ā, ho-ho-ho! Palīgā!
Jo tieši tad, kad Brī izrunāja vārdu «ūsas», viena no Aslana ūsām tiešām bija pakutinājusi zirga ausi. Brī kā bulta aizlidoja uz iežogojuma otru pusi un tur pagriezās. Valnis bija pārāk augsts, lai zirgs varētu tam pārlēkt, un tālāk, kur skriet, nebija. Aravisa ar Hvinu atsprāga atpakaļ. Kādu mirkli valdīja mēms klusums.
Tad Hvina, gan trīcēdama pie visām miesām, dīvaini klusu iezviedzās un pāri laukumam pierikšoja pie Lauvas.
— Lūdzu, —viņa sacīja, —jūs esat tik skaists. Ja gribat, varat mani apēst. Es labāk gribētu, lai mani apēstu jūs, nekā es tiktu izbarota kādam citam.
— Dārgā meita, — teica Aslans, uzspiezdams lauvisku buču uz viņas trīsošā, samtainā purna. — Es zināju, ka nepaies ilgs laiks, līdz tu atnāksi pie manis. Lai tevi gaida līksmas dienas!
Tad viņš pacēla galvu un ierunājās skaļākā balsī.
— Brī, —viņš teica, — tu nabaga lepnais, pārbiedētais zirgs, nāc šurp. Vēl tuvāk, mans dēls! Neuzdrīksties neuzdrīkstēties. Pieskaries man! Te ir manas ķepas, te ir mana aste, šīs ir manas ūsas. Es esmu īsts Dzīvnieks.
— Aslan, — drebošā balsī sacīja Brī, — diemžēl es, bez šaubām, esmu muļķis.
— Laimīgs ir zirgs, kas to apzinās, kamēr vēl ir jauns. Tas pats attiecas arī uz Cilvēku. Nāc tuvāk, Aravisa, mana meita! Skaties! Manas ķepas ir kā samts. Šoreiz es tev neskrāpēšu.
— Šoreiz, kungs? — vaicāja Aravisa.
— Tas biju es, kas tevi ievainoja, — teica Aslans. — Es esmu vienīgais Lauva, ko tu visos savos" klejojumos esi sastapusi. Vai zini, kāpēc es tev skrāpēju?
— Nē, kungs.
— Skrāpējumi tavā mugurā —brūce par brūci, sāpe par sāpi, asinis par asinīm — bija uz mata tādi kā sitienu svēdras tavas pamātes verdzenes mugurā, jo tieši tu iedevi viņai miega zāles. Tev vajadzēja uzzināt, kā viņai sāpēja.
— Jā, kungs. Lūdzu…
—Jautā vien, mana dārgā, — teica Aslans.
—Vai mans nodarījums atnesīs viņai vēl kādu ļaunumu?
— Bērns, — sacīja Lauva, — tu no manis dzirdi stāstu par sevi, ne par viņu. Neviens nedzird stāstu par citu, vienīgi stāstu par sevi pašu. —Tad viņš papurināja galvu un ierunājās maigākā balsī.
— Priecājieties, mazie, —viņš sacīja. —Drīz atkal tiksimies. Tomēr pirms tam pie jums atnāks cits viesis. —Vienā lēcienā Lauva uzlidoja uz vaļņa un pazuda viņu skatienam.
Dīvainā kārtā pēc Lauvas aiziešanas neviens nejuta slieksmi vienam ar otru par viņu runāt. Visi lēni aizgāja pa kluso zālienu uz dažādām pusēm un tur vienatnē, domās nogrimuši, staigāja šurpu turpu.
Apmēram pēc pusstundas abus zirgus aizsauca uz mājiņas viņu pusi ieēst kaut ko garšīgu, ko Vientuļnieks bija tiem pagatavojis, un Aravisa, kas joprojām staigāja un domāja, izdzirdusi ārā pie vārtiem spalgu taures skaņu, salēcās.
— Kas tur ir? — Aravisa noprasīja.
—Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors, — kāda balss aiz vārtiem pavēstīja.
Aravisa atslēdza vārtus, atvēra tos un pakāpās mazliet atpakaļ, lai ielaistu svešinieku.
Pirmie ienāca divi karavīri ar āvām un ieņēma miera stāju katrs savāieejas pusē. Tad sekoja vēstnesis un taurētāji.
— Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors lūdz, lai viņu pieņem audiencē Aravisas jaunkundze, — sacīja vēstnesis. Pēc tam viņš kopā ar taurētāju pakāpās sānis, palocījās, karavīri sveicināja, un ienāca pats princis. Visi pavadoņi atkāpās un aizvēra aiz sevis vārtus.
Princis paklanījās, taču diezgan neveikli —viņam šāda kustība vis nepiestāvēja. Aravisa atbildēja ar reveransu kalormenu stilā (tas nebūt nav līdzīgs mūsējam), darīdama to ļoti veikli, jo, protams, bija iemācīta, kā jākustas. Tad viņa pacēla acis un ieraudzīja, kāds šis princis izskatās.
Savā priekšā viņa redzēja nelielu zēnu. Galva viņam bija kaila, un gaišos matus apņēma ļoti šaura zelta stīpiņa, nedaudz resnāka par stiepli. Virsējā tunika bija no balta batista — no tik smalkas drānas kā nēzdodziņš, tā ka spilgti sarkanā apakšējā tunika spīdēja tai cauri. Kreisā roka, kas aptvēra zobena emaljēto spalu, bija apsaitēta.
Aravisa divreiz ielūkojās zēna sejā, tad noelsās un izsaucās: — Kā! Tas taču ir Sasta!
Sasta pēkšņi tumši pietvīka un sāka ātri bērt vārdus.
— Paklau, Aravis, — viņš teica, — es no visas sirds ceru — tu nedomāsi, ka esmu tā saposies (un turklāt ieradies ar taurētājiem un dažiem citiem pavadoņiem), lai mēģinātu atstāt uz tevi iespaidu un radīt pārliecību, ka nu esmu citāds vai tamlīdzīgas muļķības. Jo daudz labprātāk es būtu atnācis savās vecajās drēbēs, bet nu tās ir sadedzinātas, un tēvs sacīja…,
— Tavs tēvs? — Aravisa noprasīja.
— Acīmredzot karalis Lūns ir mans tēvs, — teica Sasta. — Taisnību sakot, es jau būtu varējis to uzminēt. Tāpēc, ka Korins ir man tik līdzīgs. Redzi, mēs esam dvīņi. Ak tā, un mans vārds nav Sasta, tas ir Kors.
— Kors skan jaukāk nekā Sasta, — teica Aravisa.
—Arčenlendā tā pieņemts nosaukt brāļus, —skaidroja Sasta (jeb princis Kors, kā mums viņš tagad jāgodā). Piemēram, Dars un Darins, Kols un Kolins un tā tālāk.
— Sasta, tas ir, Kor, — iesāka Aravisa. — Nē, klusē. Man tev tūlīt kaut kas jāsaka. Piedod, ka biju tāda nejaucene. Bet pārmaiņas ar mani notika, pirms es uzzināju, ka tu esi princis, goda vārds. Tas notika tad, kad tu atgriezies un stājies pretī Lauvam.
— Tas Lauva īstenībā nemaz negrasījās tevi galināt, — sacīja Kors.
— Es zinu. — Aravisa palocīja galvu. Abi uz mirkli svinīgi apklusa, jo saprata, ka gan viens, gan otrs zina par Aslanu.
Aravisa negaidot atcerējās Kora apsaitēto roku. — Paklau! — viņa iekliedzās. — Es piemirsu! Tu biji kaujā. Vai roka tev ievainota?
— Tīrais skrāpējiens, — sacīja Kors, pirmo reizi izteikdams kaut ko diezgan valdonīgā tonī. Taču pēc mirkļa viņš sāka smieties un sacīja: —Ja gribi zinātpatiesību, tad tas nemaz nav īsts ievainojums. Es tikai nobrāzu ādu no pirkstu kauliņiem, kā to spētu izdarīt jebkurš neveikls muļķis, nebūdams kaujai ne tuvumā.