— Bet tu biji kaujā, — teica Aravisa. — Droši vien juties brīnišķīgi.
— Nebūt nebija tā, kā es domāju, — Kors sacīja.
— Bet, Sa…, tas ir, Kor, — tu man neesi pastāstījis neko par karali Lūnu un to, kā viņš uzzināja, kas tu esi.
— Nu tad apsēdīsimies, — teica Kors. — Jo tas ir diezgan garš stāsts. Un, starp citu, tēvs ir traki jauks vīrs. Es būtu tikpat priecīgs — vai gandrīz tikpat priecīgs —, uzzinādams, ka viņš ir mans tēvs, arī nebūdams karalis. Kaut arī tagad man būs jāpārcieš audzināšana un tamlīdzīgas briesmīgas lietas. Bet tu gribi dzirdēt šo stāstu. Tātad mēs ar Korinu piedzimām kā dvīņi. Un apmēram nedēļu pēc dzimšanas mūs abus aizgādāja uz Nārniju pie kāda gudra, veca Kentaura, lai tas dotu mums svētību vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tas Kentaurs bija pravietis — laba tiesa Kentauru ir pravieši. Varbūt tu vēl neesi redzējusi nevienu Kentauru? Vakar daži piedalījās kaujā. Lieliski ļaudis, bet man jāteic, ka es viņu klātbūtnē vēl nejūtos gluži omulīgi. Zini, Aravis, šitajās ziemeļu zemēs būs daudz kā tāda, ar ko vajadzēs aprast.
— Jā, būs, — Aravisa piekrita. — Taču turpini stāstu.
— Nu, nu, tiklīdz tas Kentaurs ieraudzīja mūs ar Korinu, viņš, kā stāsta, palūkojies manī un sacījis: «Nāks diena, kad šis zēns izglābs Arčenlendu no nāvīgākajām briesmām, kādās tā jebkad nonāks.» Protams, tēvs ar māti par to ļoti nopriecājušies. Taču tur bijis klāt kāds, kas nav vis priecājies. Tas bijis kāds augstmanis, vārdā Bārs. Viņš pie tēva pildījis Lorda kanclera pienākumus. Un acīmredzot darījis kaut ko nepareizi — izšķērdējis vai, es šito stāstu lāgā nesaprotu, varbūt bija kāds cits vārds —, un tēvam viņš bijis jāpadzen. Taču nekādu citu sodu viņš nav saņēmis un drīkstējis palikt uz dzīvi turpat Arčenlendā. Bet vīrs droši vien bijis briesmīgi nelietīgs, jo vēlāk atklājies, ka, Tišroka uzpirkts, viņš sūtījis uz Tašbānu milzum daudz slepenu ziņu. Tāpēc, tiklīdz izdzirdis, ka es glābšot Ārčenlendu no lielām briesmām, nolēmis, ka jādabū mani nost no ceļa. Nu, un viņam izdevies mani nolaupīt (es īsti nezinu, kā), un viņš gar Līkumoto Bultu jājis uz jūras krastu. Šim vīram bijis viss sagatavots: kuģis ar viņa piekritējiem stāvējis ostā, lai izietu jūrā, un tas ar mani uz klāja aizzēģelējis projām. Tomēr tēvs to dabūjis zināt — gan ne pietiekami ātri — un, cik žigli jaudājis, drāzies viņam pa pēdām. Kad tēvs sasniedzis krastu, Bārs jau bijis jūrā, taču kuģi vēl varēja saredzēt. Un tēvs divdesmit minūšu laikā uzkāpis uz kāda sava karakuģa klāja.
— Tā droši vien bijusi lieliska pakaļdzīšanās. Sešas dienas viņi sekojuši Bāra burukuģim un septītajā izaicinājuši uz kauju. Tā bijusi liela jūras kauja (es vakar vakarā par to dabūju daudz dzirdēt) no desmitiem rītā līdz saules rietam. Mūsējie galu galā kuģi ieņēmuši. Taču manis tur vairs neesot bijis. Bārs pats kritis kaujā. Bet viens no viņa vīriem teicis, ka agri no rīta, tiklīdz tas sapratis, ka no karaļa neizbēgs, atdevis mani kādam bruņiniekam, iesēdinājis mūs abus kuģa laivā un aizsūtījis projām. Un tā — laiva nekad vairs neesot redzēta. Tomēr laiva, protams, bijusi tā pati, ko Aslans (liekas, viņš neredzams visu virzījis) izstūmis malā paredzētajā vietā, lai Aršīšs varētu mani paņemt. Kaut es zinātu tā bruņinieka vārdu: viņš droši vien, uzturēdams mani pie dzīvības, badojoties ziedoja savējo.
— Laikam Aslans teiktu, ka tā ir daļa no kāda cita cilvēka dzīvesstāsta, — sacīja Aravisa.
— To es biju piemirsis, — attapās Kors.
— Un nez, kā šis pareģojums piepildīsies, — Aravisa gudroja, — un kas ir tās lielās briesmas, no kurām tev Arčenlendā jāglābj.
— Zini, — Kors diezgan neveikli sastomījās, — cik saprotams, pēc viņu domām, es jau to esmu izdarījis.
Aravisa sasita plaukstas. — Nu kā tad! — viņa iesaucās. — Esmu gan es muļķe! Un cik tas ir brīnumaini! Nevar būt, ka Arčenlendā vēl kādreiz atradīsies lielākās briesmās nekā tad, kad Rabadašs ar saviem divsimt vīriem šķērsoja Bultu un tu vēl nebiji aiznesis līdz galam ziņu. Vai tu nejūties lepns?
— Man šķiet, es jūtos mazlietiņ nobijies, — atzinās Kors.
— Un tagad tu dzīvosi Anvardā, — Aravisa skumīgi noteica.
—Vai! —Korsattapās. —Gandrīz piemirsu, ko ierados paziņot. Tēvs grib, lai tu nāktu dzīvot pie mums. Viņš saka: kopš mātes nāves galmā (viņi to sauc par galmu, es gan nezinu, kāpēc) neesot bijis nevienas dāmas. Nāc gan, Aravis. Tev tēvs patiks — un Korins arī. Viņi nav tādi kā es; viņi ir kārtīgi audzināti. Tev nav jābaidās, ka…
— Beidz jel, — Aravisa viņu pārtrauca, — vai ari mēs sāksim pa īstam plūkties. Protams, ka došos tev līdzi.
— Nu tad iesim tagad pie zirgiem, — Kors mudināja. Brī un Kora tikšanās bija līksma un jūsmīga, un Brī, kas joprojām jutās diezgan nomākts, tūlīt piekrita doties uz Anvardu —viņi ar Hvinu turpināšot ceļojumu uz Nārniju nākamajā dienā. Visi četri sirsnīgi atvadījās no Vientuļnieka un apsolīja viņu drīz atkal apciemot. Rīts bija apmēram pusē, kad viņi aizsoļoja prom no robežjoslas. Zirgi bija gaidījuši, ka Aravisa un Kors sēdīsies seglos, taču Kors paskaidroja, ka nevienam nārnietim vai ārčenlendietim nenākot ne prātā kāpt Runājošo zirgu mugurā: to darot vienīgi kara gadījumā, kad ikvienam jāziedojot visi spēki.
Šie vārdi atkal atgādināja nabaga Brī, cik maz viņš zina par Nārnijas paražām un kādas milzīgas kļūdas viņš var pieļaut. Tāpēc, kamēr Hvina tecēja uz priekšu kā laimīgā sapnī iegrimusi, Brī ar katru soli kļuva satrauktāks un nedrošāks.
— Galvu augšā, Brī! — mierināja Kors. —Man klāsies daudz grūtāk nekā tev. Tevi vis neaudzinās. Kamēr tu pēc sirds patikas auļosi un vārtīsies Nārnijas kalnu pļavās, es mācīšos lasīt, rakstīt, apgūšu heraldiku, dejošanu, vēsturi un mūziku.
— Bet ar to vārtīšanos jau ir tās briesmas, — Brī kurnēja. —Vai Runājošie zirgi tiešām vārtās? Un ja nu ne? Man briesmīgi negribas no tā atteikties. Kā tev šķiet, Hvina?
—Es jau nu gan vārtīšos, —Hvina atteica. —Manuprāt, no tā, ka tu vārtīsies, nevienam no viņiem cukurs mazāk negaršos.
— Vai pils jau ir tuvu? — Brī vaicāja Koram.
— Aiznākamā ceļa līkumā, — atteica princis.
— Nu tad es vēlreiz pamatīgi izvārtīšos, jo tā var būt pēdējā. Minūti uzgaidiet.
Pagāja piecas minūtes, līdz viņš atkal piecēlās, smagi elpodams un aplipis ar paparžu lapām.
— Nu esmu gatavs, — viņš bezgala drūmi norūca. — Rādi ceļu, princi Kor, lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!
Taču viņš izskatījās drīzāk pēc zirga, kas iet uz bērēm, nekā pēc sen svešatnē aizvesta gūstekņa, kas atgriežas mājās un brīvībā.
Piecpadsmitā nodaļa rabadašs Smieklīgais
Nākamais ceļa pagrieziens izveda viņus no kokiem, un tur aiz zaļiem mauriem, aizsargātu no ziemeļvēja, ar mežu apaugušu, augstu kalnu grēdu aizmugurē, viņi ieraudzīja Anvardas pili. Tā bija ļoti veca, celta no sarkanbrūniem akmeņiem siltā toni.
Viņi vēl nebija piejājuši pie vārtiem, kad karalis Lūns iznāca viņiem pretī. Viņš nebūt neatbilda Aravisas iztēlei par karali. Mugurā viņam bija pavisam vecas drēbes, jo viņš tikko kā atgriezās no suņu mītnēm, kuras bija apskatījis kopā ar galveno mednieku, un tikai uz mirkli apstājies, lai nomazgātu savas suņmīļa rokas. Taču tas, kā viņš, cēli un stalti paklanoties, apsveica Aravisu un saņēma viņas roku, ne ar ko neatšķīrās no varena imperatora manierēm.