— Mazā dāma, — viņš sacīja, — mēs tevi no sirds apsveicam. Ja mana dārgā sieva vēl būtu dzīva, tas notiktu līksmāk, taču ar to pašu labvēlību. Man žēl, ka tevi piemeklējusi nelaime, kas izdzinusi no tēva mājas, par ko tu, protams, skumsti. Mans dēls Kors pastāstīja man par jūsu kopīgajiem piedzīvojumiem un varonīgo rīcību.
— To visu veica viņš, sir, — attrauca Aravisa. — Viņš taču metās uz kādu lauvu, lai mani izglābtu.
— Vai patiešām? — sejai iegaismojoties, noprasīja karalis Lūns. — Šo stāsta daļu es neesmu dzirdējis.
Nu Aravisa to attēloja. Un Kors, kas gan bija ļoti vēlējies, lai šis gadījums kļūtu zināms, kaut arī saprata, ka pats to nevar celt priekšā, — nemaz tik ļoti nepriecājās, kā bija gaidījis, bet, gluži otrādi, jutās diezgan muļķīgi. Turpretī tēvam tas sagādāja milzu prieku, un nākamajās nedēļās viņš to atstāstīja tik daudziem cilvēkiem, kaKoram gribējās, lai tas vispār nebūtu noticis.
Tad karalis pievērsās Hvinai un Brī, izturēdamies pret tiem tikpat pieklājīgi kā pret Aravisu, un sīki iztaujāja zirgus par viņu ģimenēm un kur viņi Nārnijā dzīvojuši pirms sagūstīšanas. Zirgi bija diezgan nerunīgi, jo nebija raduši, ka cilvēki, tas ir, pieauguši cilvēki, pret viņiem izturas kā pret sev līdzīgiem. Ar Aravisu un Koru tas bija savādāk.
Drīz no pils iznāca karaliene Lūsija un piebiedrojās viņiem, un karalis Lūns Aravisai sacīja: — Mana dārgā, te ir mūsu karaļnama mīļā draudzene, kas parūpējās, lai tiktu sakārtotas tavas dzīvojamās telpas: to viņa pieprot labāk par mani.
— Tu taču gribētu nākt tās apskatīt, vai ne? — vaicāja Lūsija, noskūpstīdama Aravisu. Meitenes tūdaļ viena otrai iepatikās un drīz vien kopā aizgāja, lai pārrunātu par Aravisas guļamistabu un buduāru un par tērpiem, kas viņai jāsagādā, kā arī par visu citu, ko meitenes tādos gadījumos pārrunā.
Pēc otrām brokastīm, ko viņi iebaudīja uz terases (galdā tika celta auksta putnu gaļa un auksts medījuma pīrāgs, kā arī maize, vīns un siers), karalis Lūns, saraucis pieri, smagi nopūtās un ierunājās: — Ak tu piķis! Draugi, mums joprojām kaklā karājas tas nožēlojamais radījums Rabadašs, un mums noteikti jāizlemj, ko ar viņu darīt.
Lūsija sēdēja karalim pie labās rokas un Aravisa — pie kreisās. Karalis Edmunds ieņēma vietu galda vienā galā un augstmanis Darins — otrā. Dara un Peridana, kā ari Kora un Korina krēsli atradās karaļa pusē.
—Jūsu majestātei būtu pilnīgas tiesības nocirst viņam galvu, —teica Peridans. —Tāds viņa uzbrukums līdzinās slepkavībai.
— Tā ir skaidra patiesība, — Edmunds piekrita. — Tomēr pat nodevēji var laboties. Es pazīstu kādu, ar kuru tā notika. — Viņš izskatījās ļoti domīgs.
— Ja nogalināsim Rabadašu, var draudēt karš ar Tišroku, — teica Darins.
— Par Tišroku nu gan maza bēda, — karalis Lūns atmeta. — Viņa spēks ir cilvēku skaitā, un tik liels skaits nemūžam nespēs šķērsot tuksnesi. Bet man nav tādas dūšas, lai varētu aukstasinīgi nomaitāt cilvēkus (pat nodevējus). Ja pārgrieztu viņam rīkli kaujā, mana sirds justos makten atvieglota, bet tagad ir citādi.
— Ja es varētu ieteikt, — sacīja Lūsija, — tad jūsu majestātei vajadzētu pakļaut viņu vēl vienai pārbaudei. Atlaidiet viņu brīvībā, piespiežot apsolīties, ka nākamībā viņš rīkosies godīgi. Varbūt viņš turēs vārdu.
— Varbūt mērkaķi kļūs godīgi, mās, — sacīja Edmunds. — Bet, zvēru pie Lauvas, ja viņš atkal lauzīs solījumu, tad lai tas notiek tādā vietā un laikā, kad jebkurš no mums godīgā cīņā varētu viņam atskaldīt galvu.
—Tas taps izmēģināts, — atteica karalis un tad uzrunāja vienu no pavadoņiem: — Draugs, aizsūti pēc cietumnieka.
Rabadašu atveda, važās ieslēgtu. Paskatoties uz viņu, varētu domāt, ka viņš nakti pavadījis pretīgā apakšzemes
cietumā bez ēdiena un ūdens, taču īstenībā viņu bija turējuši ieslēgtu gluži ērtā telpā un pasnieguši lieliskas vakariņas. Taču, tā kā viņš bozās tik nikni, ka vakariņām nepieskārās un augu nakti bija aizvadījis, spārdīdams grīdu, rēkdams un lādēdamies, tad, dabiski, nebija labākajā formā.
— Jūsu karaliskajai augstībai nav jāstāsta, — iesāka karalis Lūns, — ka saskaņā ar tautu likumu, kā arī pamatojoties uz jebkuru saprātīgu rīcību, mums — kā ikvienam mirstīgajam jelkad bijis — ir pilnīgas tiesības uz jūsu galvu. Tomēr, ņemot vērā jūsu jaunību un slikto audzināšanu, kurā trūcis jebkādas apmācības aristokrātiskās manierēs un pieklājībā, kā vergu un tirānu zemē neapšaubāmi sagaidāms, mēs sliecamies atlaist jūs neskartu brīvībā ar šādiem noteikumiem: pirmkārt…
— Lāsts pār tevi, barbaru suns! — siekalas šļakstīdams, ķērca Rabadašs. — Vai tu domā, ka es vispār klausīšos tavos noteikumos? Fu tu! Tu runā ar platu muti par audzināšanu un nez ko vēl! Ja otrs ieslēgts važās, tad jau tas ir viegli, ha! Noņem šīs neģēlīgās ķēdes, iedod man zobenu, un lai tad jebkurš no jums, kam būs tik daudz dūšas, sacenšas ar mani!
Gandrīz visi augstmaņi pielēca kājās, un Korins iesaucās: — Tēt! Vai ļausi man viņu sabukņīt? Lūdzu!
— Mieru! Jūsu majestātes! Milordi! —pavēlēja karalis Lūns. Vai mums piemīt tik maz nopietnības, ka mūs var sakaitināt uzpūtīga pāva nievas? Apsēdies, Korin, vai arī ej projām no galda! Uzaicinu jūsu augstību vēlreiz uzklausīt mūsu noteikumus.
— No barbariem un pesteļotājiem es neuzklausu nekādus noteikumus, — Rabadašs ņirgājās. — Lai neviens neuzdrošinās aizskart kaut vienu matu uz manas galvas. Par katru pārestību, ko jūs man nodarīsiet, samaksāsiet ar veselām jūrām nārniešu un ārčenlendiešu asiņu. Baismīga būs Tišroka atriebība, pat tagad. Bet nomaitājiet vien mani — tad dedzināšanas un spīdzināšanas šajās ziemeļu zemēs kļūs par stāstu, kas biedēs pasauli gadiem ilgi. Sargieties! Sargieties! Sargieties! Taša zobens bulta krīt no debesīm!
—Vai tā dažkārt pusceļā neuzķeras uz āķa? — pavaicāj a Korins.
— Kaunies, Korin, — karalis dēlu aprāja. — Kādu izsmiet var rikai tādā gadījumā, ja tas ir stiprāks par tevi.
—Aktu muļķa Rabadašs, — Lūsija nopūzdamās izdvesa.
Nākamajā mirklī Koru pārņēma izbrīns, kāpēc visi pie galda piecēlušies kājās un stāv kā mēmi. Protams, viņš darīja tāpat. Un tad zēns ieraudzīja iemeslu. Viņu vidū atradās Aslans, kaut ari neviens nebija redzējis viņu ienākam. Kad milzīgais Lauva nedzirdami izgāja starp Rabadašu un apsūdzētājiem, nekauņa sarāvās.
— Rabadaš, — Aslans viņu uzrunāja. — Piesargies! Tava bojāeja ir tuvu, taču tu vēl vari no tās izvairīties. Atmet savu lepnību (ar ko gan tu vari lepoties?) un savu niknumu (kas tad tev nodarījis pāri?) un pieņem šo krietno karaļu žēlastību.
Tad Rabadašs ņēmās valbīt acis un ieplēta muti pretīgā, platā, ņirdzīgā smīnā kā haizivs, kustinādams ausis uz priekšu un atpakaļ (kā to var iemācīties jebkurš, ja tik ir pacietība). Kalormenā tas vienmēr bija izraisījis lielu efektu. Kad viņš tā viebās, drebēja pat visdrošsirdīgākie, bet parasti ļaudis krita zemē un jūtīgāki cilvēki bieži vien zaudēja samaņu. Taču Rabadašs nebija sapratis, ka ļoti viegli gan ir iebiedēt tos, kurus viegli var iemest dzīvus verdošā kadā, tiklīdz dod tādu pavēli. Turpretī Arčenlendā šīs grimases nekādas šausmas neiedvesa; patiesībā Lūsija vienīgi nodomāja, ka Rabadašam kļūst slikti.
— Dēmon! Dēmon! Dēmon! — spalgi kvieca princis.
— Es tevi pazīstu! Tu esi Nārnijas nekrietnais sātans. Tu esi dievu ienaidnieks. Klausies, kas esmu es, tu drausmīgais spoks! Es esmu cēlies no Taša nepielūdzamā un neuzvaramā, un lai uz tevi gulstas Taša lāsts! Lai tevi ķer zibens skorpionu izskatā! Nārnijas kalni taps samalti putekļos. Tie…