— Uzmanies, Rabadaš, — Aslans mierīgi brīdināja.
— Tavs gals jau pienācis tuvāk — tas atrodas aiz durvīm, tas jau nospiedis rokturi.
— Lai sagāžas debesis! — bauroja Rabadašs. — Lai atveras zeme! Lai pasauli aprij asinis un uguns! Taču nešaubieties, ka es ātrāk nelikšos mierā, līdz nebūšu aiz matiem aizvilcis uz savu pili šo barbaru karalieni, šo kuci, šo…
— Stunda ir situsi, — teica Aslans, un Rabadašs, sev par milzīgām šausmām, redzēja, ka visi sāk smieties.
Viņi nespēja savaldīties. Rabadašs visu laiku bija kustinājis ausis šurpu turpu, un, tiklīdz Aslans pateica «Stunda ir situsi», tās sāka pārveidoties. Tās kļuva garākas, smailākas un drīz pārklājās ar pelēku spalvu. Un, kamēr visi gudroja, kur tādas ausis agrāk redzējuši, Rabadašs sāka mainīties arī sejā. Tā pastiepās garāka, augšdaļā kļuva platāka, acis palielinājās, un deguns iegrima (vai arī seja uztūka un kļuva par purnu), un arī ģīmja lejasdaļa pārklājās ar spalvu. Rokas izstiepās garākas un priekšā nokārās lejup, plaukstas atspiedās pret zemi; tikai tās vairs nebija rokas, bet dzīvnieka kājas. Rabadašs stāvēja uz visām četrām, viņa
drēbes pazuda, un visi klātesošie smējās arvien skaļāk (jo nespēja valdīties), tāpēc ka nu bijušais Rabadašs gluži vienkārši un nepārprotami bija kļuvis par ēzeli. Visšausmīgākais bija tas, ka viņa cilvēciskā runa turpinājās tikai nedaudz ilgāk par brīdi, kad zuda viņa cilvēka izskats, un, kad viņš aptvēra notiekošās pārmaiņas, viņš iebrēcās: — Vai, ne par ēzeli! Žēlastību! Ja es būtu kaut vai zirgs — ā-īzv-a-ā, ī-o! — Un vārdi pārvērtās par ēzeļa brēcienu.
— Tagad uzklausi mani, Rabadaš, — sacīja Aslans. Šis taisnīgais sods vienosies ar žēlastību. Tev nebūs allaž jābūt ēzelim.
To dzirdot, ēzelis, protams, pastiepa ausis uz priekšu, un arī tas izskatījās tik jocīgi, ka visi smējās vēl gardāk. Viņi pūlējās nesmieties, tomēr pūles bija veltīgas.
— Tu vērsies pie Taša, — Aslans sacīja. — Un Taša templī tu tapsi izdziedēts. Šogad lielajos rudens svētkos Tašbānā tev jānostājas Taša altāra priekšā, un tur, visiem Tašbānas iedzīvotājiem klātesot, tu zaudēsi ēzeļa izskatu un ikviens zinās, ka esi princis Rabadašs. Taču visu mūžu tev jādzīvo, neaizejot tālāk par desmit jūdzēm no Tašbānas lielā tempļa; ja tu jebkad to darīsi, tad vienā mirklī kļūsi atkal par to, kas esi tagad. Un no otrās pārmaiņas atpakaļceļa nebūs.
Uz īsu brīdi iestājās klusums, tad visi sakustējās un pavērās cits citā, it kā pamodušies no miega. Aslans bija pazudis. Bet gaisā un zālienā rotājās vizma, un visu sirdīs valdīja prieks, kas apliecināja, ka tas nav bijis sapnis. Un galu galā — viņu priekšā taču stāvēja ēzelis.
Karalis Lūns bija labsirdīgs cilvēks un, redzēdams savu ienaidnieku šajā nožēlojamā stāvoklī, aizmirsa dusmas.
— Jūsu karaliskā augstība, — viņš sacīja. — Es patiesi skumstu, ka viss nonācis šādā galējībā. Jūsu augstība ir liecinieks, ka mūsu vainas te nav. Protams, mēs ļoti labprāt
„gaidīsim, lai jūsu augstību ar kuģi aizved atpakaļ uzTašbānu, kur jūs gaida… ārstniecības kurss, ko Aslans jums parakstījis. Jūs baudīsiet visas ērtības, ko pieļauj jūsu augstības stāvoklis: vislabākais lopu pārvadāšanas kuģis, svaigākie burkāni un baltdadži…
Tomēr apdullinoši skaļš ēzeļa brēciens un pret vienu no apsargiem labi notēmētais spēriens skaidri parādīja, ka šie laipnie piedāvājumi nav izpelnījušies ne mazāko pateicību.
Un nu, lai tiktu no Rabadaša vaļā, es stāstu par viņu labāk beigšu. Viņu (vai to) tūdaļ nosūtīja ar liellaivu uz Tašbānu un lielo rudens svētku laikā aizveda uz Taša templi, un tad viņš atkal pārvērtās par cilvēku. Taču četri pieci tūkstoši cilvēku šo pārvērtību bija redzējuši — un notikumu nebija iespējams noklusēt. Pēc vecā Tišroka nāves, kad Rabadašs kļuva par valdnieku tēva vietā, no viņa iznāca vismiermīlīgākais Tišroks, kāds Kalormenā jebkad redzēts. Tas notika tāpēc, ka, neuzdrošinādamies iet tālāk par desmit jūdzēm no Tašbānas, viņš pats nekad nevarēja piedalīties karos, bet, laiviņa vietā karos gūtu slavu tārkāni, to pagalam negribēja, jo tā rastos izdevība Tišroku gāzt. Tomēr, kaut arī cēloņi bija savtīgi, visām mazākajām valstiņām ap Kalormenu dzīve kļuva daudz drošāka. Viņa paša tautieši gan nekad neaizmirsa, ka viņš bijis ēzelis. Šī Tišroka valdīšanas laikā acīs to godāja par Rabadašu Mieranesēju, taču aizmuguriski un arī pēc nāves viņš izpelnījās Rabadaša Smieklīgā titulu, un, ja par viņu sameklēsiet ziņas kādā labā «Kalormenas vēsturē» (mēģiniet to izdarīt vietējā bibliotēkā), tur viņš lepojas ar šo pievārdu. Un līdz pat šai baltai dienai, ja Kalormenas skolā kāds izdara kaut ko neparasti muļķīgu, visdrošāk, ka viņu nogodās par «otro Rabadašu».
Pa to laiku Anvardā visi ļoti priecājās, ka tikuši no viņa vaļā, pirms iesākās īstā līksmība, proti, tovakar uz maura pils priekšā notika diži svētki mēnessgaismā, kurus gaišākus padarīja desmitiem lākturu. Plūda vīns, skanēja stāsti, tika plēsti joki, bet tad, kad apļa vidū iznāca karaļa galma dzejnieks un divi vijoles spēlētāji, iestājās klusums. Aravisa ar Koru gatavojās garlaikoties, jo vienīgie dzejas darbi, ko viņi pazina, bija kalormenu panti, un tagad jūs varat iedomāties, kādi tie bija. Taču līdz ar pašu pirmo lociņa vilcienu bērnu galvās šķita uzdzirkstam raķetes. Dziesminieks cēla priekšā brīnišķīgo, seno balādi par taisnīgo Olvinu — kā viņš cīnījies pret milzi Pairu un pārvērtis to par akmeni (un tā cēlies Paira kalns — jo milzim bijušas divas galvas) un kā Olvina līgava kļuvusi par lēdiju Lilnu. Kad balāde beidzās, bērniem gribējās, lai tā atkārtotos atkal un atkal. Un, kaut arī Brī nemācēja dziedāt, viņš pastāstīja par kauju pie Zalindrē, Lūsija savukārt atkārtoja stāstu par Drēbju Skapi (to daudzreiz bija dzirdējuši visi — vienīgi Aravisa un Kors ne —, tomēr ikviens vēlējās noklausīties to vēlreiz). Tas bija stāsts, kā viņa, Lūsija, karalis Edmunds, karaliene Sjūzena un Visaugstākais karalis Pīters pirmo reizi ieradušies Nārnijā.
Tomēr drīz, kā jau agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt, karalis Lūns paziņoja, ka jaunajiem ļaudīm esot laiks doties pie miera. — Un rīt, Kor, — viņš piebilda, — tu līdz ar mani apstaigāsi visu pili, apskatīsi nocietinājumus un iegaumēsi, kur slēpjas cietokšņa stiprums un kur — vājums, jo tev vajadzēs to sargāt, kad es aiziešu viņsaulē.
— Bet, tēvs, tad tak karalis būs Korins, — Kors iebilda.
—Nē, dēls, —atteica karalis Lūns, —mans mantinieks esi tu, kronis pienākas tev.
— Bet es to negribu, — tiepās Kors. — Man daudz labāk patiktos…
— Te nav runa par to, kas tev patiktos, Kor, tāpat kā nav runa arī par manu gribu. Tādu kārtību pieprasa likums.
— Bet, ja mēs esam dvīņi, tad tak mums jābūt vienā vecumā.
— Nē, — smiedamies sacīja karalis. — Vienam jānāk pasaulē pirmajam. Tu esi pilnas divdesmit minūtes vecāks par Korinu. Un cerēsim, ka arī pārāks, lai gan tas neprasa nekādu lielu meistarību. — Un viņš pazibsnīja acis pret Korinu.
— Bet, tēvs, vai tad jūs par nākamo karali nevarētu iecelt, kuru gribat?
— Nē. Karalim jāpakļaujas likumam, jo viņš pats kļūst par karali pēc likuma. Tev nav vairāk tiesību pamest savu troni kā sargkareivim aiziet no ierādītās vietas.