Ķēve Hvina lielā kara zirga Brī sabiedrībā jutās bikla un runāja samērā maz. Un Aravisa, ja vien bija iespējams, ar Šastu vispār nekad nerunāja.
Tomēr drīz viņi bija spiesti domāt par kaut ko svarīgāku. Viņi tuvojās Tašbānai. Parādījās vairāk un lielāki ciemati, kā arī vairāk ļaužu uz ceļiem. Mūsu varoņi tagad jāja gandrīz vienīgi pa naktīm un dienās pēc iespējas sameklēja paslēptuves. Un ik apstāšanās vietā nenogurdami viņi spriedelēja, kas būtu darāms, kad viņi sasniegs Tašbānu. Sākumā visi šīs smagās domas bija atbīdījuši sānis, bet nu to vairs nedrīkstēja darīt. Šo pārrunu laikā Aravisa kļuva mazliet — gan tikai mazliet — draudzīgāka pret Šastu: tā mēs parasti ar citiem saprotamies labāk, ja kaļam kopīgus plānus, nevis mēļojam ne par šo, ne par to.
Brī sacīja, ka vispirms jāizlemj, kurā vietā Tašbānas viņā pusē visi apņemsies satikties, ja, ieejotpilsētā, viņi nelaimīgā kārtā izšķirtos. Viņš apgalvoja, ka vislabākā vieta būtu Seno karaļu kapenes pašā tuksneša malā. «Tās ir līdzīgas lieliem akmens bišu stropiem,» viņš skaidroja, «tām nav iespējams paskriet garām. Un labākais ir tas, ka neviens no kalormeniem nerādīsies to tuvumā, jo viņi uzskata, ka šo vietu apsēduši vampīri, un tāpēc no tās baidās. Aravisa pavaicāja, vai tur tiešām mītot vampīri. Taču Brī atbildēja, ka viņš esot brīvs Nārnijas zirgs un neticot šīm kalormenu tenkām. Un tad Šasta pasacīja, ka arī viņš neesot kalormens un tādas pasakas par vampīriem uzskatot par tīrām blēņām. Tā nu nebija īsti taisnība. Tomēr uz Aravisu tas atstāja lielu iespaidu (kaut arī viņa, to dzirdot, jutās arī nedaudz „ aizvainota), un, protams, viņa apgalvoja, ka arī viņai neesot bail, lai arī cik vampīru tur mudžētu. Tā nu ceļinieki nolēma, ka satikšanās vieta būs kapenes Tašbānas viņā pusē, un visi jutās pārliecināti, ka viss rit kā smērēts, līdz. I Ivina pazemīgi aizrādīja, ka īstā problēma neesot tā, kur sastapties, kad viņi būs tikuši cauri Tašbānai, bet gan — kā tikt tai cauri.
—Kundze, to mēs izlemsim rīt, — sacīja Brī.—Padaban laiks mazliet nosnausties.
Tomēr izlemt nenācās viegli. Aravisa pirmā ierosināja, ka naktī vajadzētu pārpeldēt upi pilsētas lejasdaļā un vispār nedoties iekšā Tašbānā. Tomēr Brī pret šo priekšlikumu izteica divus iebildumus. Viens bija tāds, ka upes grīva esot ļoti plata un Hvinai peldēšana būšot apgrūtinoša —it īpaši ar jātnieci mugurā. (Viņš nodomāja, ka pašam šis attālums ari būtu par garu, tomēr skaļi par to neizteicās.) Otrs iemesls iebildumam bija tas, ka upe būs pilna ar kuģiem un laivām un, protams, ikviens, kas atradīsies uz klāja un ieraudzīs garām peldam divus zirgus, gandrīz nešaubīgi i/.jutīs ziņkāri.
Sasta uzskatīja, ka jādodas aiz Tašbānas uz upes otru galu un tā jāšķērso šaurākā vietā. Taču Brī paskaidroja, ka tur upes abos krastos vairāku jūdžu garumā izrindojušies dārzi ar atpūtas mājām, kurās mīt tārkāni un tārkīnas, un i ie jādelējot arī pa ceļiem, kā arī rīkojot izpriecu braucienus pa upi. Šajā vietā patiesībā visdrīzākvarētu satikt kādu, kas pazītu Aravisu vai pat viņu pašu.
—Mums būs jāpārģērbjas tā, lai mūs nepazītu, — Šasta ieteicās.
Hvina sacīja —viņai liekoties, ka visdrošāk būtu doties i ieši cauri pašai pilsētai — no vieniem vārtiem līdz otriem, jo tā būšot mazāk ticams, ka pūli viņus varētu pamanīt. Tomēr pārģērbšanās ideju viņa arī uzskatīja par labu.
— Abām cilvēkbūtnēm nāksies ietērpties skrandās, lai izskatītos pēc zemniekiem vai vergiem, — viņa deva padomu. — Un visas Aravisas bruņas un mūsu seglus, un citas lietas jāsatin jaunajās un jāuzsien mums uz muguras, un bērniem jāizliekas, ka viņi mūs ved, tad ļaudis nodomās, ka esam tikai nastu nesēji.
— Dārgā Hvina! — Aravisa nicīgi iesaucās. — It kā kāds varētu ļauties tādiem maldiem, ka uzskatītu Brī par kaut ko citu nekā kara zirgu, lai arī par ko viņš izliktos!
— Patiešām, tā laikam nenotiktu, — piekrita Brī, nosprauslodamies un mazliet atglauzdams atpakaļ ausis.
— Es zinu, ka plāns nav īpaši labs, — piekrita Hvina. — Bet domāju, ka tā mums ir vienīgā iespēja. Turklāt mūs veselu mūžību nav tīrījuši, un mēs vairs neizskatāmies gluži tā kā agrāk (vismaz es noteikti ne). Manuprāt, ja mēs pamatīgi nosmērēsimies ar dubļiem un soļosim, galvas nokāruši — itin kā būtu noguruši un slinki —, un knapi cilāsim kājas, tad mūs varbūt neievēros. Un arī astes mums jānogriež īsākas: ziniet, nevis kārtīgi, bet ar robiem.
— Dārgākundze, —iebildaBrī. —Vai esat iztēlojusies, cik nejēdzīgi būs ierasties Nārnijā tādā paskatā?
— Nu, — Hvina pazemīgi atteica (viņa bija saprātīga ķēve), — galvenais ir tur nokļūt.
Kaut arī nevienam tas pārāk nepatika, beidzot nācās piekrist tieši Hvinas plānam. Tas bija piņķerīgs un ietvēra sevī kaut ko no tā, ko Sasta sauca par «zagšanu», bet Brī — par «sirojumiem». Kāda lauku saimniecība tovakar
pazaudēja dažus maisus un otra nakamvakar— virves rituli. Taču vecas, kankarainas zēna drēbes Aravisai bija
- v '
godīgi jānopērk kādā ciematā un par tām jāsamaksā. Sasta l< ;i uzvarētājs ar tām atgriezās, kad tikko bija sācis tumst. I 'ārējie viņu gaidīja koku skupsnā mežu apaugušu, pazemu kalnu piekājē. Pakalnu rinda stiepās pāri viņu ceļam. Visi jutās satraukti, jo tie bija pēdējie kalni. Uzjājuši augšā korē, viņi varēs noskatīties lejup uz Tašbānu.
— Kā man gribas, lai mēs tai jau būtu izjājuši cauri un I tiītu drošībā, — Sasta klusu noburkšķēja Hvinai.
— Ai, man ar, man ar, — Hvina dedzīgi piekrita. Tonakt viņi pa līkumotu mežacirtēju taku uzjāja kalnu
virsotnē. Izniruši no kokiem, viņi ielejā ieraudzīja nīkstošiem uguņu. Sastu pārņēma bailes, jo viņš līdz šim nebija varējis iedomāties, kāda izskatīsies liela pilsēta. Visi paēda vakariņas, un bērni mazliet nosnaudās. Taču zirgi viņus pamodināja ļoti agri no rīta.
Debesīs vēl mirdzēja zvaigznes, un zāle bija nežēlīgi auksta un mitra, taču pa labi, aiz meža jūras krastā, ausa rīts. Aravisa pagāja gabaliņu mežā un atgriezās, jaunajās skrandās izskatīdamās neparasta. īstās drēbes viņa, satinusi vīstoklī, nesa rokā. Tās, kā arī bruņas, vairogu, līko zobenu, abus seglus un skaistās zirglietas bērni sabāza maisos. Brī ar Hvinu jau bija notašķījušies tik netīri, cikvien iespējams, un tagad tikai atlika saīsināt viņu astes. Tā kā vienīgais piemērotais darbarīks bija Aravisas līkais zobens, vajadzēja no jauna atsiet vienu no saiņiem, lai zobenu izvilktu ārā. Griešana vilkās ilgi un zirgiem bija diezgan sāpīga.
—Vai dieniņ! —iesaucās Brī. —Ja es nebūtu Runājošs Zirgs, cik jauki es varētu tev iespert pa ģīmi! Es biju domājis, ka tu to asti nevis raustīsi, bet gan griezīsi. Taču, kā rādās, tā ir viena vienīga raustīšana.
Tomēr, par spīti rīta krēslai un nosalušajiem pirkstiem, beigās viss bija padarīts, lielās paunas pārmestas zirgu mugurām, pavadas ar cilpām (tās tagad aizvietoja agrākās zirglietas) bērni bija saņēmuši rokās, un ceļojums sākās.